Vizmas Belševicas dēls Jānis Elsbergs spiests atstāt vecāku mājas
Dzejnieks un tulkotājs Jānis Elsbergs Rīgas pilsētas tiesas sēdē apstiprinājis, ka līdz marta beigām izvāksies no savām dzimtajām mājām - gandrīz simts kvadrātmetru plašā dzīvokļa Krišjāņa Valdemāra ielā.
Leģendārās rakstnieces, tulkotājas un vairākkārtējas Nobela prēmijas literatūrā nominantes Vizmas Belševicas un altvijolnieka, lociņinstrumentu meistara, pedagoga un atdzejotāja Zigurda Elsberga četru istabu dzīvoklis Krišjāņa Valdemāra ielā – kādreiz sauktajā Rakstnieku mājā – jau tuvākajā nākotnē tiks izlikts pārdošanā.
Līdz šim vecāku dzīvokli apdzīvoja, rēķinus maksāja un par atstāto mantojumu – Belševicas bibliotēku un Elsberga vijolēm – rūpējās dzejnieks un tulkotājs Jānis Elsbergs. Nu viņam šīs telpas, kurās dzīvojis kopš bērnu dienām, jāatstāj.
Samierinājies ar likteni, dodas uz Liepāju
Žurnāls "Kas Jauns" jau vēstīja, ka pēc rakstnieces Belševicas nāves dzīvokli 2006. gada pavasarī mantoja viņas vīrs Zigurds Elsbergs. Kad 2024. aprīlī tika dalīts 2023. gada novembrī viņsaulē aizgājušā Elsberga atstātais mantojums, trešdaļa īpašuma tika dēlam Jānim, trešdaļa – Zigurda Elsberga meitai no citām attiecībām Raitai Kozlovskai, pa sestdaļai – Belševicas un Elsberga mazbērniem Matīsam un Ievai, kuru tēvs ir 1987. gadā traģiski mirušais dzejnieks Klāvs Elsbergs.
Lai arī Jānis visu mūžu nodzīvojis vecāku dzīvoklī, pārējie trīs mantinieki nevēlas atteikties no savām likumīgajām mantojuma daļām. Jānis emociju iespaidā radiem pat veltīja asākus vārdus, bet pēc tam publiski atvainojās soctīklos. Viņš ļoti smagi pārdzīvoja mantojuma noteikumus un to, ka viņam būs jāpamet vecāku mājas. Laikam ejot, situācija mainījusies. Viņš pieņēmis, ka savu vecāku dzīvoklī nevarēs vadīt mūža nogali un būs pilnībā jāmaina ierastā ikdiena. Šobrīd Jānis Elsbergs ir ceļa jūtīs – pārcelšanās procesā. Viņš ir apņēmības pilns sakārtot un izvest savas personiskās mantas no vecāku dzīvokļa, kā arī no tā izdeklarēties līdz marta beigām.
Dzejnieks un tulkotājs nolēmis pārcelties uz dzīvi Liepājā. “Mani tur gaida un ņem pretī mīļa sieviete. Liepāja ir arī mana tēva dzimtā pilsēta, esmu tur pie vecvecākiem pavadījis bērnības vasaras,” saka Jānis. Tiesa gan, no vecāku dzīvokļa un savas pagātnes viņš atvadās ne ar vieglu sirdi, jo visu mūžu bijis rīdzinieks. “Ja nepieciešama alternatīva, neatkarīgi no šīs situācijas, jebkurā gadījumā Liepāja būtu mana pirmā izvēle, kur es dotos,” viņš nosaka. Vēju pilsētā Jānis bez darba nesēdēs, viņš darīs to pašu, ko Rīgā: “Pa darba līniju man īpašu izmaiņu nebūs. Ņemšu līdzi savus papīrus, vārdnīcas un datoru. Dokumentus tagad var parakstīt attālināti, tā ka strādāt varēšu.”
Lai arī sākotnēji Jānis bija nobažījies un pārdzīvoja, kur nonāks mammas arhīvs, bibliotēka un tēva vijoles, dažus jautājumus viņam izdevies atrisināt. Diemžēl ne visus. “Attiecībā uz mammas Vizmas Belševicas arhīvu esmu vienojies ar Latvijas Nacionālo rakstniecības un mūzikas muzeju, ka nodošu viņiem mammai sūtītās vēstules no latviešu un ārzemju rakstniekiem, kā arī viņas rokrakstus – gan publicētu darbu melnrakstus, pierakstus, gan rakstu darbu uzmetumus, kas nav novesti līdz gatavībai, kas palikuši mammai ieceru līmenī. Ja man izdosies un paspēšu, tad arī atlasīšu un nodošu viņiem kādu čupu ar grāmatām, kas ir ar veltījuma ierakstiem, respektīvi, autoru dāvinājumi.”
Vērtīgās piemiņas lietas bojā neaizies
Daļu no mammas arhīva, piemēram, dienasgrāmatas, Jānis paturēs sev, jo viņam ir padomā sastādīt pāris grāmatu: “Ir sērija Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas, kuras es taisu, jau ir iznākušas trīs grāmatas. Vēl divas grāmatas man ir padomā. Tāpat arī visādi dzejoļu melnraksti un uzmetumi tiks apkopoti grāmatā. Lielu daļu darba jau esmu izdarījis. Tur veicu pamatīgu sijāšanu, jo mapes ir haotiskas un vajadzēja atrast starp pelavām graudus.”
Taču liela daļa vecāku atstāto lietu – vijoles, mēbeles, sadzīves priekšmeti, iespaidīga daļa bibliotēkas – paliks plašajā četristabu dzīvoklī. Jānis izsaka cerību, ka ar šīm lietām tiks galā pārējie dzīvokļa mantinieki, jo uz dzīvokli Liepājā, kur ir tikai divas jau pilnībā iekārtotas istabas, viņš nevar paņemt līdzi neko lielu, tikai to, kas nepieciešams darbam un emocionāli svarīgs: “Lai arī mēs neesam tajās labākajās attiecībās, pārējie mantinieki tomēr ir inteliģenti cilvēki un neko vērtīgu ārā nemetīs. Atradīs, ko ar to iesākt. Es uz to paļaujos. Nekas valstiski vērtīgs bojā neaizies. Tikai šobrīd ir drusku juceklīga situācija, emocionāli nospiedoša. Bet nu – kā ir, tā ir! Par tēva vijolēm runājot, lielākā daļa no tām ir tās, ko stīdzinieku žargonā sauc “fabričkas” vai manufaktūras ražojums. Dažas ir 19. gadsimta specializētas vācu rūpnīcas vijoles, tāpat kaut kas vērtīgs var gadīties, bet pārsvarā jau tās ir padomju laika. Nekādi stradivāri jau te nemētājas. Ar vijolēm ir tas pats, kas ar literatūru no mammas bibliotēkas, šis un tas ir vērtīgs, bet nospiedošā pārsvarā ir tas, kam īpašas vērtības nav. Protams, ka prasmīgs meistars tās var savest kārtībā, lai skan pietiekami labi, lai to var mācībām izmantot mūzikas skolas audzēknis. Man vairs nav sirdsapziņas pārmetumu, jo esmu centies sakārtot visas vecāku atstātās lietas, lai viss vērtīgais neaiziet bojā.”
Leģendāru personību dzīvokli izliks pārdošanā
Iznākot no tiesas sēdes, Jānis Elsbergs sarunā ar "Kas Jauns" atzina, ka sākotnēji patiešām ļoti smagi pārdzīvojis notiekošo un to, ka būs jāpamet sava dzīvesvieta, jo visu laiku bija uzturējis vecāku atstāto kultūrvēsturisko mantojumu, neko no tā neizsaimniekojot, bet nu šo situāciju “atlaidis”.
Tiesai vajadzējis gūt apstiprinājumu, ka Jānis līdz šā gada marta beigām izvāksies un izdeklarēsies no vecāku dzīvokļa un to varēs izlikt pārdošanā. “Dzīvoklis jau vēl ir jānoved līdz pārdošanas kārtībai. Tur es vairs negrasos piedalīties, jo uzskatu, ka savu artavu esmu ieguldījis. Tāpēc tiem, kam ļoti vajag mantojumu, lai iegulda savu laiku, līdzekļus un rīkojas.”
