Skat, kā jau paaugušies Aleksandra Samoilova dēli!

Aleksandrs Samoilovs uz žurnāla "Kas Jauns" izteikto komplimentu, ka viņa dēli braši paaugušies, atbild – citu bērni jau izaug ātrāk nekā savējie. Aleksandra un Annas Samoilovu vecākajam dēlam Adrianam ir deviņi gadi, viņš mācās trešajā klasē, bet otrās klases skolniekam Kristiānam novembrī būs astotā dzimšanas diena.

Vaicāts, vai kāds no dēliem ies tēva pēdās un būs profesionāls sportists, Aleksandrs teic, ka pagaidām to vēl pāragri prognozēt. “Abi puikas apmeklē peldēšanas un šaha nodarbības, bet skolā interešu izglītības ietvaros viņi spēlē futbolu. Par šaha nodarbībām dēli paši izrādīja interesi, bet peldēšana ir mūsu kā vecāku iniciatīva, lai bērni nostiprina ķermeni, iemācās peldēt un droši jūtas ūdenī. Arī mēs ar sievu jaunībā nodarbojāmies ar peldēšanu, jo tā ir laba lieta, kas domāta vispārējai attīstībai,” pastāsta dēlu tētis.

Par ģimenes finansiālo labklājību rūpējas Aleksandrs, bet sieva Anna, pēc profesijas stomatoloģe, šobrīd pilnībā nodevusies bērnu audzināšanai. “Godīgi sakot, es vispār neiesaistos dēlu mājasdarbu pildīšanā un skolas lietu koordinēšanā, tas viss pilnībā gulstas uz mammas pleciem. Viņa ļoti stingri pieiet bērnu mācību procesam. Un viņai tas tiešām ļoti labi izdodas, jo dēliem skolā ir labi rezultāti. Es vairāk esmu atbildīgs par to, lai pēc mājas darbu veikšanas kopā palasām grāmatas, uzspēlējam Lego, aizejam uzspēlēt futbolu vai pamētājam basketbola bumbu,” atklāj tētis. Brīvdienās Samoilovs brauc uz savu ierasto vidi – pludmali – un dēli dodas līdzi. Kopš Aleksandrs palēnām liek punktu profesionālā sportista – pludmales volejbolista – gaitām, viņš nu vairāk ir Latvijā un līdz ar to arī kopā ar ģimeni. “Visus darbus cenšos padarīt darbdienās, lai brīvdienas maksimāli varu veltīt bērniem,” viņš nosaka.

Aleksandrs, kas šovasar kļuva par Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoru, trenēties turpina: “Strādājot birojā, turpinu sevi uzturēt formā. Ar vadības atļauju varu apvienot savas darba gaitas ar profesionālo sportu. Nesen biju pludmales volejbola turnīrā Nīderlandē, vēl šogad būs dažas sacensības, kurās piedalīšos, un tad beigšu. Visticamāk, jau nākamgad ārzemju braucienu vairs nebūs, bet Latvijas čempionāta posmā es piedalīšos. Kamēr veselība atļaus un būs sportiskais līmenis, lai pašam nav kauns par savu sniegumu, tikmēr mēģināšu spēlēt.”

Aleksandram, atvadoties no sportiskās karjeras, psiholoģisku atbalstu sniedz ģimene. Un arī pats sev izvirza jaunus mērķus: “Protams, ka ir grūti pielikt punktu karjerai, ja esi to darījis 25 gadus. 39 gados vēl esmu jauns kā vīrietis, bet pludmales volejbolā jau veterāns. Morāli ir grūti, bet ar to sastopas visi profesionālie sportisti. Esmu pārorientējies, izvirzu sev citus mērķus, kurus cenšos īstenot ar pilnu enerģiju un atdevi. Man ir ļoti svarīgi, lai ir sievas atbalsts. Lai mājās ir miers, patīkama atmosfēra un mīlestība, un neko citu jau vīrietim vairs nevajag!”