"Savējos nenodod!" - Iveta Lepeško un viņas īpašais labradors Šoko
Šis ir stāsts par īstu mīlestību, nepadošanos un neatlaidību. Lai gan Latvijas Televīzijas stratēģisko projektu vadītājas Ivetas Lepeško ģimenes mīlulim Šoko pēc negadījuma dakteri deva tikai divus dzīves gadus, labradors nosvinējis jau devīto dzimšanas dienu!
Ivetai jau kopš piecu gadu vecuma bijuši suņi, un beidzamos gadu desmitus tie ir tieši labradori. Šoko Lepeško mājās ienāca 2014. gada vasarā, kad ģimenē vēl bija labradors Danko, kas tad, kā jau krietni gados būdams, kļuva par Šoko dzīves skolotāju. Diemžēl pirms pieciem gadiem, kad abi suņi, atraduši pagalmā kādu šķirbu žogā, izmantoja iespēju, lai dotos lepnā pastaigā pa Jaunmārupi, Šoko neatgriezās...
“Mājās atnāca tikai Danko, bet jaunā suņa nebija. Dēls devās viņu meklēt un atrada ceļa malā netālu no mājām. Šoko bija notriekusi automašīna, un viņš mēģināja rāpot uz māju pusi,” atceras Iveta. Toreiz vetārsti deva cerību 50/50, ka Šoko varētu atgūt spēju staigāt, jo pakaļkājās refleksi mazliet, mazliet vēl bija saglabājušies. “Dakteri izvirzīja iespēju, ka operācija un veiksmīga rehabilitācija, iespējams, varēs Šoko nostādīt uz kājām, taču godīgi pateica, ka varbūtība ir puse uz pusi. Mēs ar vīru Ivo izlēmām, ka ir vērts pacīnīties par Šoko, toreiz pat vēl neapzinoties, ko tas viss nozīmēs. Un tas nozīmēja rehabilitāciju pusotra gada garumā. Ivo veda Šoko uz baseinu Jelgavā, uz adatu terapijām, uz masāžām, paši mājās ar Šoko vingrojām uz bumbas – tā sunim bija pamatīga fizioterapija. Diemžēl dzīvē ne vienmēr notiek tik veiksmīgi, kā gribētos, un sapratām, ka Šoko tomēr uz pakaļkājām vairs nenostāsies. Bet joprojām viņš bija ar možu garu, enerģiskām acīm un prieka pilns suns, tikai ar nefunkcionējošu ķermeņa lejasdaļu. Taču tik un tā tas ir mūsu suns, tik un tā mēs viņu mīlam, tik un tā viņš mums ir bezgala uzticīgs. Un mūsu ģimenē ne velti ir teiciens – savējos nenodod!” uzsver Iveta.
Lepeško ģimene šajā situācijā nepadevās un sāka meklēt risinājumus, kā Šoko varētu dzīvot suņa cienīgu dzīvi, kā viņš varētu doties pastaigās, jo, kā zināms, labradori taču ir ļoti aktīvi. “Vienam no mūsu paziņām bija taksītis ar mugurkaula problēmām, tāpēc viņam bija ratiņi pie pakaļkājām. Iedvesmojāmies no šī piemēra, taču mazu taksīti nevar salīdzināt ar milzīgu labradoru, tāpēc vīrs ilgi un pamatīgi pētīja, kā šādus ratus pagatavot atbilstošus Šoko svaram un izmēriem. Bija ilgstoša izpēte internetā, vērsāmies sociālajos tīklos pēc palīdzības, varbūt kādam ir tādi ratiņi, kurus varētu izmantot kā paraugu. Cilvēki patiešām bija atsaucīgi, sūtīja fotogrāfijas, rasējumus, pamācības, un tā ar vairāku konsultantu palīdzību Ivo, kā jau metālkalējs, pats šos ratiņus uztaisīja. Viss izdevās tik perfekti, ka nu jau vairākus gadus Šoko pats var doties pastaigās, skraidīt pa sētu,” stāsta Iveta Lepeško.
“Patiesībā ir tā, ka dzīvnieks kaut kādus kustību ierobežojumus pats neuzskata par problēmu. Arī Šoko, mazliet atlabis pēc piedzīvotās avārijas, spēja pārvietoties ļoti enerģiski, balstoties tikai uz priekškājām. Bet, protams, redzot šos savus ratiņus un saprotot, ka ar tiem var iziet ārā, Šoko prieks un laime ir neaprakstāma. Pirms ielikšanas ratos Šoko ir vesels rituāls – viņš, griežoties ap savu asti, izpauž prieku! Protams, jāņem vērā, ka Šoko pārvietojas tikai ar priekšējo ķepu spēku, tāpēc viņa ķermeņa priekšējā daļa ir satrenēta kā pamatīgam labradoram – kultūristam. Un pēc pieredzes jau zinām, ka ir jāuzmana, lai Šoko par daudz nesaskraidās, jo tad viņam sāp muskuļi. Tā ir liela piemērošanās sunim, un, ja agrāk mēs kopā varējām iet garākos pārgājienos, tad tagad ir jāievēro režīms – jākontrolē, cik ilgi viņš var būt ratiņos, cik ilga nepieciešama atpūta. Viegli tas nav, turklāt Šoko ir vairāk nekā 45 kilogramus smags.”
Rūpes par Šoko beidzamajos piecos gados pilnībā izmainījusi Lepeško ģimenes ikdienu, jo pašiem jāsamierinās, ka ir jāaizmirst par došanos ceļojumos visai ģimenei kopā – kādam taču jāpaliek mājās ar Šoko. “Viņš ir suns ar specifisku aprūpi. Diemžēl Šoko pats nespēj nokārtot dabiskās vajadzības, tāpēc nav neviena cita bez mums pašiem, kam uzticēt viņu apkopt. Līdz ar to garāki ceļojumi ir jāieplāno pa vienam. Bet nekas, to visu atsver Šoko uzticība, mīlestības pilnais skatiens. Pie visa jau var pierast, un tā ir liela dzīves mācību stunda visiem – mums, bērniem, mazbērniem un arī sabiedrībai, kura, redzot mūsu stāstu, sapratīs, ka dzīvē viss ir iespējams, ka nevajag padoties,” nosaka Iveta, piebilstot: “Protams, vienam cilvēkam tas nebūtu iespējams, rūpes par Šoko ir visas mūsu ģimenes nesavtīgs ieguldījums.”
