Ikonisko Rembo tēlu iedvesmojis reāls kara varonis

Vēlākajos Rembo turpinājumos viņš pārtapa par bezbailīgu amerikāņu varoni, kurš karoja gan kopā ar afgāņu modžahediem, gan atbrīvoja ķīlniekus Mjanmas džungļos. Turpretim pašā pirmajā filmā Rembo ir no Vjetnamas kara atgriezies karavīrs, īsti nevienam nevajadzīgs, kurš cieš no posttraumatiskā stresa. Nežēlīga šerifa vajāts, viņš aizbēg kalnos un uzsāk savu viena cilvēka karu pret vajātājiem.

Pamatā romāns

Režisora Teda Kočefa filmas pamatā bija Deivida Morela tāda paša nosaukuma romāns. Grāmata rakstīta vēl tumšākos toņos, brutalitāte ir lielāka, vairāk vietas veltīts Rembo pagātnei. Morelu iedvesmoja Otrā pasaules kara veterāna Odija Mērfija (1925–1971) dzīvesstāsts.

Līdzīgi daudziem saviem laikabiedriem Mērfijs pievienojās armijai pēc japāņu uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gadā. Tolaik viņam bija nepilni 16 gadi, un māsa palīdzēja viltot ierakstus dokumentos, lai Odijs varētu doties dienēt. Viņš piedalījās 1943. gada desantā Sicīlijā, 1944. gada Ancio kaujā Itālijā, kas beidzās ar Romas atbrīvošanu, un Francijas atbrīvošanā 1944. gadā.

Viens pats ar ložmetēju

1944. gada augustā pēc desanta Dienvidfrancijā vienā no pirmajām kaujām Mērfijs sagrāba ienaidnieka ložmetēja ligzdu un ar trofejas ieroci likvidēja vairākus vācu ugunspunktus. Par to viņš saņēma Nopelnu krustu, otru augstāko apbalvojumu ASV armijā. Nākamajās divās nedēļās Mērfijs divreiz saņēma Sudraba zvaigzni, 1944. gada oktobrī viņu paaugstināja par jaunāko leitnantu un vada komandieri.

Pēc 12 dienām, ievainots gurnā, Mērfijs nokļuva hospitālī, bet atgriezās frontē, vēl īsti neatlabis. 1945. gada 25. janvārī viņu iecēla par rotas komandieri, tajā pašā dienā Mērfiju ievainoja mīnas šķemba, bet viņš palika ierindā.

Nākamajā dienā kaujā par Holcviras pilsētiņu sekoja smagi zaudējumi, no 128 rotas vīriem ierindā palika 19. Mērfijs lika atkāpties uz tuvējo mežu, bet pats palika, atšaudoties ar karabīni un koriģējot artilērijas uguni pa telefonu. Kad beidzās patronas, viņš ar lauka telefonu pārcēlās uz sašautu un degošu pašgājēju lielgabalu, kur atradās joprojām izmantojams ložmetējs.

Kaujas laikā Mērfijs nošāva vai ievainoja ap 50 ienaidnieku. Kaut viegli ievainots kājā, viņš atstāja pozīciju tikai tad, kad šāviņa šķemba pārrāva telefona vadu. Pēc tam komandieris sapulcināja rotas paliekas un pretuzbrukumā izsita vāciešus no pilsētas. Par šo cīņu viņš saņēma ASV augstāko militāro apbalvojumu – “Purpura sirdi”. Pēc tam Mērfiju pārcēla uz aizmuguri, un tiešā karadarbībā viņš vairs nepiedalījās.

No kara lauka uz kino ekrāniem

Līdz Vācijas un Japānas kapitulācijai Mērfijs bija saņēmis visus ASV armijas apbalvojumus un vēl no Beļģijas un Francijas. Aprēķināts, ka viņš bija nogalinājis vairāk nekā 250 ienaidnieku.

Līdzīgi Rembo Mērfijs pēckara gados cieta no smagiem posttraumatiskā stresa traucējumiem. Viņš bieži gulēja ar pistoli pie sāniem, mocījās no smagas depresijas, vemšanas un noguruma. Kaut gan Mērfijs lietoja miegazāles, lai tiktu galā ar nakts murgiem, recepšu medikamenti nebija labākais risinājums. Draugi brīdināja, ka viņa personība var mainīties vienā mirklī un viņš var ātri kļūt vardarbīgs.

Par spīti cīņai ar saviem dēmoniem, Mērfijs spēja dalīties pieredzē un kļūt par sava veida kultūras ikonu. 1949. gadā viņš uzrakstīja memuārus “Uz elli un atpakaļ” par savu kara dienestu un turpmāko iekšējo cīņu. Un tas nebija viss – bijušais frontinieks kļuva par aktieri, pazīstamu ar varoņlomām.

Sākotnēji gan viņš saņēma tikai sīkas epizodiskas lomas, līdz 1948. gadā guva labas atsauksmes par galveno lomu filmā “Sliktais puisis”. Sekoja septiņu gadu līgums ar  “Universal Studios” un veiksmīgs vesterns “Kids no Teksasas”.

1955. gadā Mērfijs nospēlēja pats sevi savas grāmatas ekranizējumā tāda paša nosaukuma filmā, tai sekoja vairāki klasiskie vesterni. Kad 1960. gadu beigās viņa kino karjera beidzās, Mērfijs bija gandrīz tikpat labi pazīstams ar savām filmu lomām kā ar militāro dienestu.

Viņš gāja bojā 1971. gadā aviokatastrofā, kad kā pasažieris lidoja ar privātu lidmašīnu un sliktas redzamības apstākļos tā ietriecās kalnā Virdžīnijā. Mērfiju kā nopelniem bagātu karavīru apglabāja Ārlingtonas nacionālajā kapsētā.

Reālā pieredze

Mērfija filmas būtiski ietekmēja daudzus skatītājus, jo viņa stāsts par traumām un neatlaidību bija diezgan iedvesmojošs. Šī pieredze tad arī ienāca prātā Morelam, kad viņš sāka rakstīt “Pirmās asinis”, savu debijas romānu. Tolaik Kanādā dzimušais Morels bija angļu valodas un literatūras profesors Aiovas universitātē, un daudzi studenti bija atgriezušies no Vjetnamas kara.

Redzot, cik viņiem ir grūti izteikt savas jūtas par piedzīvoto vardarbību, Morels atcerējās par Mērfiju, kurš bija viens no viņa iecienītākajiem aktieriem. “Pirmās asinis” iznāca 1972. gadā, trīs gadus pirms Vjetnamas kara beigām, kā brīdinājums par briesmām, kas draud, ja šie veterāni nesaņem nepieciešamo terapiju un citu palīdzību. Romāns nav nekāda varoņteika, tas beidzas uz drūmas nots, Rembo mirstot pēc cīņas ar šerifu Vilfrēdu Tīslu.

Filmā nedaudz optimisma

Filmas izskaņā Rembo izdzīvo, un izskan nedaudz optimistisks vēstījums par viņa iespēju izveseļoties. Pēc tam, kad beidzot dota iespēja izrunāties, kāpēc viņš ir tik traumēts, Rembo izplūst asarās un piekrīt padoties. To pieskaita pie labākajiem Stallones aktierdarbiem. Kaut gan tas neliecina, ka turpmākais ceļš Rembo būs viegls, finālā viņš sper vajadzīgos soļus.

Pretēji daudzu kritiķu nievām ir uzskats, ka “Pirmās asinis” ir diezgan dziļa filma un krietni atšķiras no vēlākajiem Stallones grāvējiem, izņemot Rokiju. Katrs konflikts, kurā iesaistās Rembo, ir gan fizisks, gan emocionāls izturības pārbaudījums; atgriešanās vardarbības pasaulē kalpo kā biedējošs atgādinājums par šausmām, kuras viņš jau ir pārcietis Vjetnamas karā. Un to der atcerēties, kad mums kaimiņos, Krievijā, ir uzplaucis daudzu gadu desmitu laikā nepieredzēts vardarbības kults.