Mirdza Martinsone un Mārtiņš Vilsons pie leģendārās "Mirāžas" auto atminas 40 gadu vecus notikumus

"Mirāžas" automašīnas kopijas īpašnieks ir viens no Jelgavas auto muzeja "Anru motors" izveidotājiem Ruslans Grigarovičs. Viņš pērn, kad auto muzejam tuvojās 10 gadu jubileja, bet filma "Mirāža" svinēja savu 40 gadu jubileju, izveidoja šo automašīnu, kas īstenībā ir visparastākais "Ņivas" modelis. Tas ir pārveidots pēc fotogrāfijām, kadriem, radot precīzu auto kopiju tam, kāds redzams "Mirāžā". Spēkrats, ko redzējām filmā, kad kalnos to izripina no treilera, bija uzmeistarots tikai filmas vajadzībām – kā butaforija no finiera.

Vilsonam filma paver durvis uz kino

Mārtiņa Vilsona karjerā ir bagātīgs kino lomu klāsts. Bet darbs "Mirāžā" bija viņa lielā debija. Kad Vilsons izturēja lielo konkursu, piedaloties kinoprovēs uz galveno lomu, viņam bija 27 gadi. Aktierim vēl tagad ir spilgti atmiņā palikusi tā reize, kad, būdams Skrīveros, zvanījis filmas otrai režisorei un uzzinājis, ka ir apstiprināts šai lomai. No sajūsmas palēcies teju vai divu metru augstumā! “Faktiski šī filma man pavēra ceļu uz kino, jo tā izdevās laba, pateicoties Aloiza Brenča neatlaidībai, kā arī Džeimsa Hedlija Čeiza romānam, kas ir ļoti izdevies un aktuāls arī mūsdienās. Skatītājs pārdzīvo līdzi bandītiem, it kā tiem, kas dara sliktu, bet faktiski viņi grib sasniegt laimi un pārticību un aiziet prom no šīs riebīgās pasaules. Tā ka visi aplaudē tiem, kas ir nozaguši to mašīnu! Filma tika uzņemta gada laikā. Komandējums izvērtās gana liels, jo filmējām gan Rīgā, gan Sevastopolē, gan Simferopolē.”

Vaicāts, vai par lomu "Mirāžā" saņēmis bagātīgu honorāru, Vilsons teic, ka toreiz nedomāja par naudu: “Tad galvenais bija kaut kā tikt uz priekšu dzīvē, darīt darbu, kas patīk, un, protams, kļūt slavenam. Ja tev ir vārds, tad uz tevi skatās, ar tevi rēķinās; ja vārda nav, ir pamatīgi jāpiepūlas, lai kaut ko sasniegtu. Es atceros, ka, filmējoties "Mirāžā", man maksāja 20 rubļus par vienu dienu. Bet es biju laimīgs! Nekad neesmu spēlējis, domājot par naudu, bet gan par rezultātu un darbu, ko ieguldu, lai veltīgi nepavadītu šo dzīvi!”

Mirdza Martinsone ir labākā!

Stāvot pie "Mirāžā" redzamā spēkrata kopijas, Vilsons uzsver, ka šis gan nav galvenais auto, ko viņš stūrējis filmā. “Es braucu ar "Pontiac" mašīnu. Zinu, ka tā automašīna arī vēl pirms kāda laika bija privāta kolekcionāra īpašumā. Vēl pirms trim četriem gadiem sēdējām šajā auto un, vizinoties pa Latvijas lauku ceļiem, fotografējāmies. Protams, tagad šim "Pontiac" ir cits – piecu litru – motors, un, kad uzspiež uz akseleratora pedāļa, tad gan izdzird skaņu, gan ātrums ir. Kādreiz jau par benzīna patēriņu mēs nedomājām, kādreiz domāja, lai būtu smuki,” nosaka Vilsons.

Pēc filmēšanās "Mirāžā" Vilsons un Martinsone kļuva par labiem draugiem, šo 40 gadu laikā abiem bijušas arī draudzīgas tikšanās klātienē, lai pārspriestu gan dzīves aktualitātes, gan kino un teātra dzīves smalkumus. “Mirdza ir liela aktrise. Esmu saticies ar dažādām aktrisēm, un Mirdza ir labākā,” ar komplimentiem kolēģei neskopojas Vilsons. Mirdza Martinsone, kas filmā atveido Džinniju Gordoni, pateicoties šai lomai, kļuva par daudzu sieviešu stila ikonu, jo dāmas vēlējās līdzināties latviešu skaistulei ar pusgariem, sarkanīgiem matiem. Aktrise teic, ka viņai joprojām svarīgi ir tas, ka skatītāji atceras un mīl "Mirāžas" galvenos varoņus un joprojām, lai kur arī ierastos, sagaida ar sajūsmu. “Filma ir izdevusies, cilvēkiem patika un patīk, un tas ir galvenais!” saka aktrise.

Kā atklāj Vilsons, par darba trūkumu sūdzēties nevar: “Mēnesī kādas četras reizes esmu noslogots lielākos projektos, bet pārējo laiku veltu savām izrādēm. Mums ar sievu Zani ir sava firma, braucam pie skatītājiem apkārt ar izrādēm, tāpat skatītāji brauc pie mums uz Upesgrīvu, kur uz mūsu īpašuma verandas tiek spēlētas izrādes. Tai dzīvē jau ir tā – cik tu ilgi kusties, tik arī vari cerēt, ka būs nauda un tevi neaizmirsīs. Nav jēgas tikai sēdēt pie televizora – jo vairāk strādā, jo esi dzīvāks!”

“Jocīgi lasīt – seksuāla aktrise”

Mirdza Martinsone, joprojām vēl būdama Dailes teātra štatā, teic: “Lomu nav daudz, bet šis tas ir!” Savukārt intervijā žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā aktrise atzīst, ka no darba kino ir pagājusi malā, kļuvusi par vērotāju. Tomēr par “vismaz vienu” kārtīgu lomu kino un kārtīgu lomu teātrī vēl sapņojot.

Runājot par sekssimbola slavu, kas iegūta pēc "Mirāžas", Martinsone saka: “Jocīgi lasīt – seksuāla aktrise. Nu kādam viņa tāda šķiet, citam ne. Vai – ikona! Ikona mums ir viena, un tā ir dievmāte. Tagad, kur tik pagriezies, vienas ikonas. Nevar teikt, ka mani tas kaitina, es drīzāk vēroju. Nevis kritizēju, bet vienkārši analizēju.” Iedomīga gan Martinsone nekad neesot bijusi: “Es neesmu tāds cilvēks, kas čupojas, man patīk būt vienai. Varu nosēsties malā un vērot, kā cilvēki uzvedas. Kad pavisam sadzērušies, tad nē, bet skatīties, kā viņi iepazīstas, kā vīrieši izturas pret sievietēm, ir vai nav džentlmeņi. Man liekas, es pat redzu cauri, kas viņiem aiz ādas.” Un atpazīstamību viņa drīzāk izjūtot kā slogu. Arī iepazīties ar kādu vīriešu kārtas pārstāvi, ar ko kopā dienas vadīt, neizdodoties: “Man nekas nebūtu iebilstams pret uzmanības apliecinājumiem no pretējā dzimuma, taču ne no anonīma svešinieka.” “Vīrieši laikam no manis baidās. Agrāk, ejot pa ielu, aplūkoju kungus – ja iepatikās, noteikti bija ārzemnieks. Neesmu aktīva meklētāja, dzīvoju tā, kā ir lemts,” tā "Patiesajai Dzīvei" saka leģendārā aktrise.