Ainars Virga: "Jūtos labāk nekā jebkad agrāk!"

Ar Ainaru Virgu tiekamies Liepājā, viņa māmiņas Birutas dzīvoklī netālu no jūras, īsi, pirms pazīstamais rokmuzikants ir nosvinējis savu 60. jubileju. Šo tikšanās vietu piedāvā Ainars, jo pusgada laikā, kopš savā dzīvoklī pabeidzis remontu – ielicis jaunu grīdu un nokrāsojis sienas –, neesot vīžojis nopirkt mēbeles, tāpēc tur nav, uz kā sēdēt. “Viņam nav laika, nekad nav laika!” – nopūšas Biruta Virga, saņemdama no dēla baltu tulpju pušķi.

Kāpēc nav laika?

Tāpēc, ka es nodarbojos ar mīlestību.

Un kur tas notiek?

Visur, kur es eju.

Ko tu mīli?

Visu. Pilnīgi visu.

Vai tā tu visu laiku ar mani runāsi?

Nu, ja tu gribi, es tev varu pateikt – galvenokārt tā arī ir.

Biruta Virga: Kā Ārija Elksne raksta, “mīlējot visu”.

Ainars: Nezinu, ko raksta Elksne, bet tā mēs izdomājām ar Rūda (Ainara dēls Rūdolfs – red.) sievu. Teicu viņai, ka es visu laiku nodarbojos ar mīlestību. Viņa: “Jā, pareizi!” Viņa apstiprināja, un tad es arī [šo frāzi] lietoju.

Biruta Virga: Visi ļoti iemīļojuši Rūda sievu, un viņa ļoti iemīlējās mūsu Ivarā (Ainara tēvs - red.), bet kopā viņi bija tikai dažus mēnešus, un viņa ārkārtīgi pārdzīvoja...

Virgas kundze ir viesmīlīga – sagaidot mūs, kafijas tasītes “no 1959. gada, no kāzu servīzes” jau saliktas uz galda, dēlam atliek vien uzvārīt ūdeni. Ainars pats gan nav liels kafijas dzērējs. Pēdējā laikā garšojot tēja, teic mamma, bet Ainars izlabo: “Tā nav arī tēja, es dzeru vienkārši ūdeni ar medu.” Arī alkoholu Virga nelietojot. Pat ja kādā bildē varbūt redzams ar glāzi rokā. “Neesmu kļuvis par atturībnieku vai pieņēmis tādu lēmumu, ka no šīs dienas vairs ne. Es vienkārši nedzeru.” Cik ilgi jau, to gan viņš nevar pateikt. Atceroties tikai to, kas ir svarīgs.

“Šie čalīši tev jāpieņem,” saka Ainara mamma, norādot uz fotogrāfijām, kas aizņem daudz vietas mazajā viesistabā, arī uz kafijas galdiņa. “Šis jau 29 gadus te stāv,” viņa teic par jaunākā dēla Daiņa jeb, kā viņu sauc Ainars un citi mūziķi, Daniela foto, “un šis – piecus” – tas attiecas uz foto, kurā redzams Ainara tēvs. “Viņi tur dzīvo.”

Vai kopā ar jums?

Biruta Virga: Jā.

Saruna pārtrūkst, kad Ainaram jākļūst par “medmāsiņu” un jāiešļircina māmuliņai zāles.

Ainar, vai tev jubilejas kaut ko nozīmē? Vai tās atšķiras no parastām dzimšanas dienām?

Jā, tagad varu secināt, ka atšķiras, jo cilvēki man jautā: “Kā tu jūties?”

Un kā tu jūties savos sešdesmit?

Es jūtos tāpatās... Labi, ka nepaprasīji, kā es jūtos kā leģenda. Tu ļoti labi pajautāji, un man tikpat labi ir jāatbild. Es jūtos labi. Jūtos ļoti labi. Labāk, kā jebkad! Un man ir, ar ko salīdzināt. Vienreiz braucām taksometrā, un pazīstams šoferis prasa: “Vai tu negribētu kaut vai uz stundiņu, uz piecām minūtēm atgriezties deviņdesmitajos? Atceries, kā mēs tur...” Nē, negribētu. Tāpēc, ka zinu, kā es tad jutos un kā es šodien jūtos.

Biruta Virga: Ainars taču dara savu darbu, ko viņš gribēja kopš bērnības! Viņš dara, un tas viņam patīk.

Ainars: Es to esmu darījis vienmēr, bet tad es tā nejutos. Tik labi, kā jūtos tagad.

Tad tu nemēdz skatīties atpakaļ un kavēties pie kādiem slavas mirkļiem vai notikumiem?

Nē. Nu, ja sarunā kaut kas iznāk ārā – ka darījām to un to, bijām tādā un tādā festivālā, bet speciāli ne.

Man tagad katru dienu kaut kas notiek tāds... vai es uzzinu kaut ko tādu, kā man dzīvē nav bijis. Vakar, piemēram, es videoklipu pabeidzu. Šodien no Jēkaba Ozoliņa (diriģents - red.) uzzināju, ka Liepājas Valsts ģimnāzijā būs "Līvu" dziesmu koncerts. Esmu noskuvies. Nebiju dzinis bārdu tā, “pa pliko”, vismaz piecpadsmit gadus.

Runājot par jubilejām, vai zini, ka tev nākamgad arī ir jubileja?

Nē. Par ko tu runā?

Desmit gadi, kopš esi precējies ar Aniju.

Okei. Bet es tiešām nezinu. Vienu dienu prasīju, kurā gadā mēs iepazināmies. Es arī tagad vēl nezinu. 2007., 08., 09.?

Biruta Virga: 2015. gadā Ilzītei (Ainara otrās sievas Andas meita, kuru viņš audzināja - red.) dēls piedzima un Elīnītei (Daiņa meita - red.) piedzima meita – to es tā saistu kopā, jo kaut kā man vajag atcerēties.

Ainars: Pareizi! Tu nodarbojies ar atcerēšanos un atgādināšanu. Paldies tev!

Biruta Virga: Airita (Daiņa atraitne – red.) tagad dzīvo tepat, Dzintaru ielā. Brīžiem pat trīsreiz dienā pie manis ienāk. Viņa man ir meitas vietā. Brīnišķīga.

Ainars: Super.

Cik bieži tu apciemo mammu, Ainar?

Ainars: Kad man ir brīvs, kad nekas nav jādara, es atbraucu.

Biruta Virga: Kad ir labs laiks! Tu tagad ar velosipēdu esi?

Ainars: Nē, šodien neesmu.

Ainara mamma uzstāj, lai cienājamies ar cepumiem. Pieklājīgi atsakos, un Ainars ieminas: “Jā, man arī vēders neizgāja...” Vienojamies, ka tas patiesi ir svarīgi un jāpriecājas, ja viss notiek.

Ainar, tu esi veltījis dziesmu tēvam. Vai būs arī mammai un sievai?

Ainars: Zinu, bet kāds bija tas stāsts... Es pat neatceros, kā es tētim... Visdrīzāk tāpēc, ka viņam bija jubileja. Bet dziesmu es biju uzrakstījis jau kādus divus gadus pirms tam.

Biruta Virga (smaida): Mēs vēl gaidām savu rindu. Es vēl neesmu tik veca, lai man rakstītu dziesmu.

Vai ar spēlēšanu tu vari arī maizi nopelnīt?

Ar ko tad citu?

Nu, piemēram, tu esi dežurējis uz jūrskolas mācību kuģa...

Tāpēc, ka tētis tā domāja! Tētis ir tētis, viņš ir gudrāks, un, ja viņš tā domā...  Okei, varbūt es pats nedomāju ar galvu.

Bet tāds darbs jau it kā kaulus nelauž? Var mierīgi apcerēt dzīvi, varbūt pat dziesmu uzrakstīt?

Man tas bija drausmīgi... Nu, kādā jēgā?! Atceros, visu laiku ņēmu slimības lapas. Man nekad nekas nav traucējis domāt, tāpēc man nevajag dežūras uz kuģa.

Cik ilgu laiku jau esi tāds brīvmākslinieks?

Ainars: Pat nezinu. Neesmu skaitījis.

Biruta Virga: Parasti tu visu zini.

Ainars: Tādas lietas, māmulīt, kas man nav svarīgas, man nestāv galvā! Teiksim, mana laulība man ir svarīga, bet tie cipari, kas ar to saistīti, man nav svarīgi. Labi, ka sieva to pieņem.

Muzīka acīmredzot ir bijusi svarīgāka, jo es atceros, kurā gadā ko darīju.

Tev esot daudz instrumentu. Cik ģitāru, piemēram, tev ir?

Nezinu, neatceros, deviņpadsmit vai divdesmit. Pie sienas. Un kā skaitīt ģitāru ar diviem grifiem? Kā pusotru vai divas? Un vai bandžo skaitās? Ukulele?

Ko dara tava sieva?

Strādā savu darbu ģimenes ārsta praksē – viņa ir reģistratore. Nezinu, kāpēc viņa strādā. Lai kaut kā aizpildītu laiku?

Varbūt tāpēc, ka patīk?

Ainars: Diez vai. Nekad neesmu tik stulbu jautājumu viņai uzdevis, bet kas tur var patikt, pasaki, lūdzu? Katru rītu jāceļas, jāiet uz darbu...

Biruta Virga: Nu, protams, ka viņai patīk! Un tā cilvēki visu laiku ir dzīvojuši.

Ainars: Okei. Varbūt lielākā daļa cilvēku vēl tagad tā dzīvo.

Biruta Virga: Es nemaz citādi nevarētu iedomāties...

Tā ir privilēģija – neiet uz darbu, darīt tikai to, ko vēlies.

Ainars: Es nežēlojos. Man ir okei. Sarunas sākumā jau teicu, ka jūtos labāk nekā jebkad.

Nākamgad būs vēl viena jubileja – pirms desmit gadiem iznāca tavs soloalbums "Dziesmas par dzīvi un mīlestību". Vai nebūtu laiks jaunam albumam?

Šogad ir jubileja. Tas bija 2014. gadā.

Labi, bet vai būs jauns soloalbums?

Baidos, ka nebūs.

Kāpēc?

Tāpēc, ka mūsdienās tādu albumu vairs neviens netaisa. Man liekas, tā jau ir vēsture.

Es reizēm nopērku.

Okei. Apsveicami. Es tikai metu ārā.

Ak, jā, tagad laikam modē ir vinils.

1977. gadā vinils – jā, okei, bet ne jau šodien. Pirmkārt, tā ir tāda ņemšanās. Otrkārt, arī neskan. Tā ir pilnīgi cita skaņa! Veco laiku skaņa un tas, kas ierakstīts mūsdienās, – nav vairs tā autentiskuma. Pārmiksēts, uztaisīts mūsdienās, tas ir domāts īpašiem cienītājiem, īpašam cilvēku lokam, kam tas ir baigi svarīgi. Tāpat kā marku kolekcionāram. Tāda skunstes lieta.

Kam tu dod priekšroku?

Tam, kas ērtāk. Šai ierīcei (paceļ mobilo telefonu), kurā man ir pilnīgi viss, ar kuru es varu pieslēgties jebkur.

Un koncerts?

Pāri visam.

Tavi jubilejas koncerti – jo īpaši?

Pirmo reizi man viss ir līdz galam skaidrs. Parasti es saku: atnāciet, un tad jūs visu redzēsiet! Salīdzinot ar 50 gadu jubilejas koncertu, šis ir pilnīgi citādāks no sākuma līdz beigām.

Vai tev ir savs tuvākais mūziķu loks?

Visi ir draugi. Mīļi cilvēki.

Dziesmas "Vēl vienu reiz" vārdu autors ir Guntars Račs. Šķiet, ka jūs esat bijuši draugi visu mūžu?

Ainars: Kopš bērnības. Guntars dzīvoja Ļeņina ielā 2, un mēs turpat netālu, Dubelšteina ielā.

Biruta Virga: Viņi spēlējās pasta sētā, visi tur pa oglēm lēkāja.

Ainars: Kā Račs saka intervijās, viņš atceras, kā mēs ar brāli ar skrejriteņiem iebraucām sētā. Guntaram bija vecāks brālis, ar kuru mēs mainījāmies ierakstiem, Guntars bija mazāks, bet viņu arī tā lieta interesēja, un, skaties, interesēja tik ļoti, ka tagad viņš ir tas, kas ir.

Vai tev ir zināms, ko darīsi līdz koncertam jūlijā Dzintaru koncertzālē?

Gatavošos "Līvu" koncertam kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri "Arēnā Rīga". Patiesībā es sāku gatavoties jau pirms sava jubilejas koncerta Liepājā. Šodien uzzināju arī, ka būs "Līvu" dziesmu svētki. Šoreiz Liepājā. Pēdējos trīs gadus bija Pāvilostā. Taisīju uz sava rēķina, nebija neviena sponsora. Tagad Liepājas Kultūras pārvalde sola atbalstīt.

Tev ir veicies, ka ģimene visapkārt – dēls, mazdēls, kas piedzima pirms mēneša, mamma – visi dzīvo Liepājā.

Man vienmēr ir veicies! Tikai kovids daudz ko sačakarēja. Vienu vakaru Danielam bija dzimšanas diena, bez divdesmit desmitos braucu uz kapiem, un, johaidī, man tikai trīs cigaretes. Divas ar Danielu nopīpēsim, un man uz visu nakti tikai viena cigarete? Jānopērk cigaretes un svecītes. Ieeju veikalā, un tur man pasaka, ka alkoholu un cigaretes nepārdod. Pat aizmirsu par svecītēm. Kad atcerējos, cerēju, ka vēl paspēšu uz citu veikalu, ieeju, un tur svecītes nepārdod! Tad gribēju zeķes nopirkt, arī nepārdeva. Grāmatas nepārdeva, bet alkoholu jau pārdeva. Okei, nekur nedrīkst iet, neko nepārdod – pieņēmu šo modeli, un nespēju vairs ieiet atpakaļ tajā, ka nekādu liegumu vairs nav. Vai varbūt ir? Neesmu pārbaudījis. Bet tas, ka nevarēja nopirkt cigaretes un svecītes, pielika punktu.

Biruta Virga: Un tevi padzina no manas dzimšanas dienas!

Ainars: Tiešām, jā. Māmuliņai dzimšanas diena, es domāju, neviens nedrīkst iet uz koncertiem, uzspēlēšu ārā, visiem mājas iedzīvotājiem – paņēmu garu kabeli līdzi, mikrofonu. Piebrauca policija un pateica – nedrīkst.

Šajā brīdī pulkstenis rāda, ka Ainaram jādodas uz tikšanos ar ģimnāzijas koristiem, un saruna paliek nepabeigta.