Solvita Āboltiņa iemācījusies itāļu valodu un uz dažām dienām ierodas Latvijā

2018. gadā, Ārlietu ministriju vadot pašreizējam Valsts prezidentam, tobrīd "Jaunās vienotības" politiķim Edgaram Rinkēvičam, Solvita Āboltiņa kļuva par Latvijas vēstnieci Itālijā. Atskatoties uz tur aizvadītajiem pieciem gadiem, Āboltiņa, pirms dodas uz Nīderlandi, lai sāktu jaunu darba posmu dzīvē, sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" stāsta: “Jebkuram diplomātam, dodoties uz kādu no pasaules valstīm, ir jāsaprot, ka viņam pienāks laiks no tās aizbraukt. Bet katrā ziņā Itālija vienmēr manā sirdī paliks kā īpaša valsts un vieta. Esmu ļoti pateicīga, ka man bija iespēja tur būt un daudzas interesantas lietas izdarīt. Ceru, ka es tādas vēl varēšu paveikt arī kādā citā valstī.”

Pa šiem gadiem Āboltiņa esot iemācījusies runāt itāļu valodā. “Protams, diplomātijā var lietot angļu valodu, bet, lai saprastu sadzīvi un aizbrauktu kaut vai uz valsts dienvidu pusi, ir svarīgi, lai tu spētu sazināties itāļu valodā. Viņiem, neraugoties uz daudzām labām lietām izglītības sistēmā, diemžēl svešvalodu mācīšana nav tā spēcīgākā. Tāpēc Itālijā ir jārunā itāļu valodā. Taču jebkura apgūta valoda ir neatņemama vērtība.”

Šo dažu dienu laikā Latvijā Solvita ar dzīvesbiedru Jāni Āboltiņu padzīvojās arī savās mājās, apraudzīja nu jau pieaugušos bērnus dvīņus Annu un Artūru, kas šajā vasarā iegūs bakalaura diplomu. Veicot diplomātes pienākumus, Āboltiņa uz noteikto valsti dodas kopā ar vīru. “Gribu ieviest korekcijas tajā, kas iepriekš izskanējis Latvijas medijos, – ka viens no mūsu bērniem mācās Itālijā. Tā nebūt nav, abi bērni studē Latvijā,” piebilst vēstniece.

Solvitai Āboltiņai jau daudzu gadu garumā izveidojušās draudzīgas attiecības ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Alekseju Naumovu. Tāpēc, viesojoties Rīgā, diplomāte apmeklēja Naumova personālizstādes "Uzgleznotā arhitektūra" atklāšanu, kas notika mākslinieka dzimšanas dienā.

“Ar Alekseju esam pazīstami kopš laika, kad es vēl strādāju Ārlietu ministrijas Konsulārajā departamentā. Viņš no mūsu māksliniekiem ir lielākais “Itālijas gleznotājs”, un tie darbi ir tik krāsaini, dzīvespriecīgi. Tā draudzība, strādājot katram savā ļoti aizņemtajā darbā, gan aprobežojas ar to, ka vismaz Jaungadā un vārdadienās viens otru apsveicam,” par draudzību ar mākslinieku pastāsta Āboltiņa.