Košās krāsas un tumšie pārbaudījumi - Vera Bondare par savu dzīvi stāsta mākslas valodā

Galerijā "MuseumLV" 16. novembrī, tieši savā dzimšanas dienā, Vera Bondare ar mākslinieci Jeļenu Morozovu atklāja kopīgi veidotu izstādi "Dzīves iespaidi: divas sievietes, divas realitātes". Vera ir ne tikai gleznotāja, grāmatu ilustratore, bet arī redzama uz teātra skatuves divās izrādēs Mihaila Čehova Krievu drāmas teātrī.

Pārsteigt ar krāsām

Apmeklētājiem piedāvāta plaša izstāde divos stāvos, katra māksliniece sagatavojusi vairāk nekā 70 gleznu. “Manās gleznās dominē daba, ainavas, Jeļenai – vairāk klusā daba. Mēs zīmēšanas un gleznošanas pamatus apguvām pie vienas pasniedzējas, tāpēc apmeklētājiem būs interesanti redzēt kopīgo un atšķirīgo mūsu darbos,” saka gleznu autore. Viņas vēlas iepriecināt citus, jo pašlaik dabā viss apkārt top pelēks, bet izstādē būs spilgtas krāsas un košums.

“Manā ģimenē neviens negleznoja, taču mamma bija saistīta ar mākslu, viņa bija dizainere. Man pašai patika zīmēt jau bērnībā un skolas laikā. Taču nopietnāk tam pievērsos, kad pusaudžu gados iestājos privātstudijā pie mākslinieces Ludmilas Perecas,” atklāj Vera. Tur viņa apguvusi klasiskās zīmēšanas pamatus. Pēc tam mēģināja iestāties Mākslas akadēmijā grafiķos, taču neizturēja konkursu. Pēc gada mēģināja atkal, tikai šoreiz tikt uz gleznotājiem, un augstskolā iekļuva.

Pašlaik viņa ir pilna laika māksliniece ar maģistres grādu, ikdienā glezno, pasniedz meistarklases citiem, zīmē portretus korporatīvos un privātos pasākumos, ir ilustrējusi vairākas bērnu grāmatas, apgleznojusi sienas, kā arī strādājusi kinostudijā pie specefektu veidošanas.

Iedvesmas ceļojums Taizemē

“Izstādei es izvēlējos tādus darbus, kuri ir mediatīvi, kuros var ieskatīties, aizdomāties, sajust iekšējo noskaņojumu,” atklāj Vera. Kā daudziem māksliniekiem, viņai bijuši posmi, kad vairāk zīmējusi ainavas, kluso dabu, tad Rīgu. “Gleznu ir daudz, gribēju parādīt to daudzveidību. Kādreiz nesapratu, ka Pikaso bijušas gleznas no viena posma, tad no cita. Tagad saprotu – tas ir veids, kā mākslinieks attīstās, iet uz priekšu.” Nesen māksliniece atgriezusies no Taizemes, kur smēlusies iedvesmu no dabas, spilgtajām krāsām, arhitektūras un cilvēkiem. “Es ļoti iespaidojos no tā skaistuma, kas tur bija! Viegli saprast Gogēnu, ka viņš gribēja palikt Taiti salā. Parīzē būtu tikpat lietains un drūms kā pie mums, bet tur ir košas krāsas, daudz zaļumu,” viņa pasmaida.

Vera izlaidusi lielās pilsētas un tipiskos tūristu galamērķus, viņa dzīvojusi kādā komūnā neliela ciematiņa tuvumā. Īpašu iespaidu atstājusi atklāsme, ka daudzi seno taizemiešu arhitektūras elementi atrodami gotikas, islāma un citos stilos. “Tas liek prātot, ka kultūra visur ir kopēja. Varētu domāt, ka mūsdienās kāds izgudro kaut ko jaunu, taču patiesībā visam saknes var atrast jau pagātnē. Daudzās pasaules lielajās kultūrās ir līdzības, līdzīgas detaļas, vienādi elementi, tās ir saistītas savā starpā. Mēs esam tendēti meklēt atšķirīgo, bet man patīk saskatīt arī vienojošo,” viņa spriež.

Teātra maģija

Vera piedalās arī Mihaila Čehova Krievu drāmas teātra izrādēs: "Kaligula", kurā tēlo cirka mākslinieci, un "Lai dzīvo Karaliene, Vivat!", kurā ir Spānijas princis. “Abas ir ļoti mazas, bet man ļoti nozīmīgas lomas,” viņa pasmejas. Kad zvanīja no teātra ar piedāvājumu, Verai bija tikai viens jautājums – vai tur būs jārunā? Uzzinājusi, ka nebūs, piekritusi uzreiz. Bailes no uzstāšanās īsti viņai nav bijušas, jau skolas laikā piedalījusies dažādos pasākumos, kāpusi uz skatuves. Pēc skolas apmeklējusi aktiermeistarības kursus, jo interesējis teātris. “Es tajā saskatu daudz līdzību ar vizuālo mākslu. Viss sākas no nekā, tāpat kā glezna ar baltu audeklu, luga ar tekstu, bet pēc tam pa slāņiem nāk klāt aktieri, tērpi, scenogrāfija, mūzika un viss pārējais,” Vera stāsta.

Izrādes laikā nesatraukties viņai palīdz doma, ka to dara sevis dēļ, jo, tiklīdz sāk domāt par skatītājiem zālē, tā rodas stress. “Domāju tikai par to, kas man uz skatuves jādara, un satraukumam nav vietas.” Lielākais ieguvums no šīs pieredzes ir nokļūšana teātra aizkulisēs, iepazīšanās ar aktieriem, piedalīšanās mēģinājumu procesā. “Teātris ir maģija! Viens ir izrāde, ko redz skatītājs, bet pieredzēt, kā notiek izrādes tapšana, redzēt, kas notiek aiz kulisēm, ir kaut kas pavisam cits,” atklāj Vera.

Dzīve, kas pašai patīk

Vera, lai arī pieradusi pie jautājumiem, kas skar acīm redzamo – viņas nelielo augumu –, ieslīgt sarunās, kā tas veidojis dzīvi un attiecības ar sabiedrību, atturas. “Man bija parasta bērnība,” viņa stāsta. Arī intereses bija tādas pašas kā vienaudžiem – patika tikties ar draugiem, braukt ar velosipēdu, tusiņi un ceļojumi.

Viņasprāt, ļoti paveicies ar skolu, kas bija parasta Rīgas vidusskola, tur ļāva skolēniem izpausties, pašiem rīkot pasākumus, pulciņus. Tas vedinājis saprast, ka gribas saistīt dzīvi ar mākslu. “Man ir invaliditāte, bet man grūti atbildēt, kā tas ietekmējis mani, jo es nezinu, kā ir citādāk,” tieša ir Vera. Bērnībā un pusaudžu gados bija grūtāk būt atšķirīgam, jo tad cits citu vairāk vērtēja pēc izskata. Tagad jau Verai ir pieredze, kas dod pārliecību, ko viņa var un ko ne, citu viedoklis vairs nav tik svarīgs. “Varbūt agrāk atšķirība bija izteiktāka, taču tagad, kad daudzi vienaudži sūdzas, ka kaut kur sāp, ka atkal jāiet pie ārsta, šī atšķirība mazinās,” Vera pasmejas.

“Ja man pajautātu, vai es gribētu dzīvot citā ķermenī, kā filmā Piektais elements, kur varēja izprintēt sev jaunu ķermeni… es nezinu. To, ko skaidri zinu, ka ar citu ķermeni es būtu cits cilvēks. Varbūt no šodienas skatupunkta man tā cita versija nemaz nepatiktu.” Vera neuzskata, ka invaliditātes dēļ viņas dzīve ir vairāk vai mazāk parasta. Viņasprāt, katrs no mums cenšas kaut ko sasniegt, ar kaut ko cīnās, pārvar sevi. Viņa pati dažkārt brīnās, kā citi turpina dzīvi pēc ļoti smagiem pārbaudījumiem, kur viņi rod spēku. “Es cenšos dzīvot tā, kā pati vēlos. Ja vajag, mēdzu riskēt. Protams, ka iziet uz skatuves ir risks, tāpat kā ceļošana vai braukšana ar auto. Taču es gribu un daru, un dažkārt riskēju, lai dzīvotu dzīvi, kas man pašai patīk!” uz atvadām saka māksliniece.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.