Juris Hiršs atklāj savus Ziemassvētku piedzīvojumus: viņš pamatīgi apzagts, kamēr bērniem dalījis dāvanas
Ja arī izslavētā Dārziņskolas zēnu kora disciplīna Jurim Hiršam nebija pa prātam, tomēr viņa gaitas ir nesaraujami saistītas ar dziesmu. Jura muzikālo talantu ievērojām jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad viņš spēlēja ģitāru un dziedāja duetā ar Hariju Ozolu.
Pirmās dziesmas tapa padsmitnieka gados, taču aktiera talantu klāsts ir ļoti plašs – viņš sacer mūziku, dzejoļus, pat glezno. Liriķis un fiziķis – tas ir teikts par Juri. Viņš arī izliek lamatas bebriem, jo tie ar saviem dambjiem applūdina viņa mežu. Bebru dēļ gadījies ar auto iesēsties dubļos un, riskējot nokavēt izrādi, gaidīt palīgos kaimiņu ar traktoru.
Aktieris Juris Hiršs jau 34.sezonu ir Nacionālā teātra štata aktieris. Šogad teātrī ierastā gadumijas koncerta vietā atjaunota izrāde Sudraba slidas – par godu tās režisora Edmunda Freiberga jubilejai. Juris tajā nepiedalīsies. Starp citu, pie Jura mājas aug vairākas egles, kas savulaik kalpojušas kā rotājumi teātra Ziemassvētku uzvedumos. Pēc tam, glābjot egles no bojāejas, tās aizvestas uz Hiršu lauku māju.
Juris, šķiet, kā zivs ūdenī jūtas gan teātrī, gan kino, gan seriālā, kā arī muzikālajā salidojumā O, kādi zēni, kas šogad apceļoja Latviju. Viņam gan labāk patīk uzstāties vienam pašam…
Gada nogale dziedātājiem un aktieriem parasti ir karsts darba laiks. Vai arī tu kādreiz esi kā Ziemassvētku vecītis bērniem dzejoļus atprasījis?
Jā gan, un tieši mileniumā neatteicu Ķengaraga bērnudārzam, kas ļoti lūdza, kaut arī man todien, 22. decembrī, jau bija aizrunāti divi koncerti. Tur strādāja kolēģa sieva, viņa mani pierunāja, lai atnāku pa vidu koncertiem. Un, kamēr es bērniņiem dalīju dāvanas, man nozaga maku ar lielu naudas summu, tiesības un dokumentus. Par laimi, tovakar man Aizkrauklē bija vēl viens koncerts, kaut ko vismaz nopelnīju.
Braucu bez tiesībām, jo izsaucu, protams, policiju. Atnāca viens darbinieks, kuram skaidroju situāciju, lūdzu, lai iedod kaut kādu papīru, ka tiesības nozagtas, jo jābrauc pie stūres. Viņš teica, ka tad iecirknī jāstāda akts, bet man taču pēc stundas jābūt Aizkrauklē uz skatuves! “Brauciet, un, ja jūs aptur, iedodiet divus latus un sakiet, ka tiesības aizmirsāt mājās,” – lūk, tādu padomu saņēmu. Kādi divi lati, ja man maku tikko nozaga… Nu ļoti smieklīgi! Bet man kā vecītim bijuši arī jauki Ziemassvētki, ar aizkustinošiem bērniem. Pats satraucos, ja jārunā ar bērniņiem, kuri man tic, skatās kā uz Dievu to Kungu. Tādi mazliet nobijušies, tad mēģinu viņus drošināt, būt jauks. Tie ir skaisti brīži.
Vai arī tu savā bērnībā, padomju gados, tiki pie Ziemassvētku svinēšanas?
Protams, ka mēs svinējām Ziemassvētkus. Mana vecmāmiņa, patēva mamma, bija ļoti ticīga katoliete no Latgales. Vienreiz viņa veda mani kaut kur ļoti tālu – ziemā, aukstumā. Bija izdomājusi – ja jau mācos mūzikas skolā, tad es, trešklasnieks, varētu baznīcā spēlēt ērģeles. Braucām no Rīgas ar diviem autobusiem, ieradāmies ļoti vēlu. Baznīca bija maza, auksta, kaut kur mežu ielokos, palikām pa nakti mācītāja mājā. Esmu dzirdējis dažus sakām – mēs Ziemassvētkus nesvinējām, jo bija aizliegts.
Es nekad neesmu zinājis, ka tas ir aizliegts. Divpadsmit gadu vecumā sāku spēlēt ģitāru, mamma, tēlniece Vija Mikāne, ļoti skaisti dziedāja, mums bija īsti koncerti ar Klusa nakts un visu pārējo. Varējām uztaisīt veselu programmu, dziedājām dziesmas no teātru izrādēm, piemēram, Kad vēji kalnos rāpjas no Kapteiņa Granta bērniem. Dāvanu bija pat vairāk nekā uz Jaungadu, kas pat nebija tik svarīgs. Dāvanas atnesa tā, ka mēs ilgi ticējām Ziemassvētku vecīša eksistencei. Mēs ar sievu Lauru panācām to, ka mūsu jaunākais dēls līdz pat divpadsmit gadu vecumam pilnībā ticēja vecītim. Skolā viņam čaļi teica: “Tu ko, beidz!” Puika atbildēja: “Pie jums viņš nenāk, jo jūs viņam neticat!”
Visādi izdomājāmies, kā izdarīt tā, lai tie dāvanu maisi pie durvīm parādītos negaidot. Puikas iziet ārā un brīnās, ka nekur nav nekādu pēdu. Taču ir tik vienkārši caur logu ar garu kārti nolikt maisu pie verandas durvīm... Beigās jaunākajam dēlam Ziemassvētkos it kā no vecīša tika uzdāvināts skārienjutīgais telefons. Nopirku līzingā, man par to telefonu bija jāmaksā divus gadus, bet mans ceturtklasnieks pavasarī telefonu pazaudē. Es, protams, bāros – kā var tik bezatbildīgi izturēties!
Puika man atbild: “Bet, tēt, tas taču par velti. Cik viegli nāca, tik viegli aizgāja!” Tad nu nenoturējos un pateicu, ka nenāca vis par velti. Jaunums gan nekļuva par satriecošu traģēdiju, jo aizdomas jau dēliem, Robinam un Jurģim, varbūt bija. Arī man bērnībā vecītis piezvanīja pie durvīm un atstāja maisu, iekšā istabā nenāca. Tā tieši neieraugot, cilvēks pats izfantazēs kaut ko daudz skaistāku un interesantāku, tāpat kā, lasot grāmatu, izveidojam galvā savu videofilmu. Tāpēc, skatoties filmu, reizēm pukojamies – nē, tas taču nav kā grāmatā, tas varonis izskatījās pavisam citādi!
Laukos dzīvojot, citi saka – egle mājās nav jānes, jāiet pie egles uz mežu. To rotā ar burkāniem, aukliņās iesietiem āboliem. Bet tu uz mežu soļo ar bisi, liec lamatas!
Tas ir maldīgs uzskats, ka mednieks ir slepkava, kura vienīgā misija ir nogalināt labos zvēriņus. Medniekam ir savi pienākumi, dzīvnieki tiek piebaroti. Mēs ne tikai karam eglītē, bet aukstajos mēnešos par ievērojamām summām pērkam un vedam uz mežu graudus, ābolus, kartupeļus, kāpostus, lai zvēriem ziemā būtu vieglāk izdzīvot. Dzīvnieki to zina un apmeklē barotavas. Protams, viņus arī šauj, bet saskaņā ar Valsts mežu dienesta noteiktajām medību kvotām. Mednieki arī rūpējas par mežu, tīra grāvjus, iznīcina bebru dambjus, lai mežs nepārplūstu.
Patiesībā tas ir diezgan smags darbs, kas prasa daudz laika un līdzekļu. Tas, kurš pats ar to nav saskāries, to īsti nesaprot. Piemēram, lāčus pie mums medīt nedrīkst, bet tie vairojas. Pasākumā aprunājos ar vienu mednieku, kurš bija saticis lāci Straupes pusē. Labi, ka nesen bija gājis uz tualeti, citādi… Suņi to lāci izdzinuši no meža, zvērs uz vicināšanos nav reaģējis, turklāt mednieks, atpakaļ kāpjoties, aizķēries aiz celma un pakritis… Tad gan pārbijies pa īstam. Par laimi, suns lāci tomēr aizdzinis. Viņš arī teica, ka makšķernieks noķerto zivi var palaist vaļā, bet mednieks ne. Ja esi aizķēris, tev jāseko dzīvniekam un jāmeklē tik ilgi, līdz atrodi, un vienalga, cik daudz laika tas prasa. Tāds nu ir likums.
Kā tu aizrāvies ar medībām?
Pilnīgi nejauši. Kad pārcēlos dzīvot uz laukiem, gribēju uzbūvēt pirtiņu. Bija vajadzīgi materiāli, kaimiņš mudināja atnākt uz medībām, jo tur varētu satikt vīru, kurš varētu palīdzēt baļķu iegādē. Aizgāju, piedalījos medībās kā dzinējs un sapratu, ka tur viss notiek likumsakarīgi un pareizi, pēc senču tradīcijām. Turklāt citādi būšana dabā nešķiet tik interesanta – ja tevi neviens nespiež iet pa purvu, tu nekad to nedarīsi, bet, ja esi dzinējs, tev jāiet.
Var jau stāties Zemessardzē – tur arī jābrien purviem un krūmājiem.
Tas ir kaut kas pilnīgi cits, jo medības ir dzīvošana ar dabu, tās pētīšana, izprašana. Kā mednieks es arvien vairāk uzzinu par dzīvniekiem, un tas ir ļoti interesanti. Protams, kad ziemā viss jāuztur kārtībā, jāved barība, brīžam kļūst nogurdinoši. Jā, vienu no simts stirniņām nošauj – vai nu es, vai kāds cits. Pēdējā laikā man tīri labi veicas, nesen dabūju itin lielu medījumu, briežu mammu. Dzīvoju Zvirgzdē, esmu vietējā mednieku kolektīva biedrs, tas ir izdevīgi, ka uz medībām nekur tālu nav jābrauc. Varu pāriet pagalmu – mežā iekšā. Vai tu kaut ko nomedī vai ne, tam īsti nav nozīmes, galvenais ir mežā pavadīta diena. Visiem līdzi tēja, pusdienas, savu džeku kompānija, vai līst, vai snieg – vienalga. Vīru spēles brīvā dabā… Uz Ziemassvētkiem barotavās zvēriem tiek klāti īpaši galdi, viņi tiek lutināti ar gardumiem.
Savukārt cilvēkus tu drīzumā priecēsi ar muzikāliem gardumiem!
Man patīk koncertēt, tikties ar cilvēkiem, bet vislabāk vienam pašam – kad uz skatuves esmu vienīgais kungs un pavēlnieks. Man tas ir kā treniņš prasmei kontaktēties ar zāli, es nekad nezinu, ko spēlēšu, jo mans koncerts ir saruna. Vispirms vajag redzēt cilvēkus – vai pirmajā rindā sēž meitenes un zēni vai vecāka gadagājuma ļaudis. Kas viņi ir? Par ko viņiem nevajadzētu stāstīt?
Esmu dziedājis pie Austras Pumpures, un, ja bija stingri sastādīta programma, man bija garlaicīgi. Vecākais brālis Andris reiz mani aizveda uz Austras koncertu Nacionālā teātra Aktieru zālē, kad viņa bija atbraukusi ar pirmo Imanta Kalniņa dziesmu programmu. Vēlāk kļuvu par vienu no pirmajiem austrasbērniem, uzstājāmies kopā teātrī, pat nopelnīju desmit rubļu, kas tolaik bija milzīga nauda.
Man gada nogalē būs individuāli koncerti, ir noorganizēts arī pasākums Lai sirdi pilda prieks, kuru vadīs Kaspars Markševics. Rīgā, Ulbrokā un Ventspilī, uzstāšos kopā ar Karīnu Tatarinovu, Ēriku Egliju, Edgaru Pujātu un Kristianu Kareļinu, dziedāsim dažādas jaukas dziesmas.
