Starp Latviju un Zviedriju - kā Jānis Šipkēvics ar ģimeni iejuties Stokholmā

Gandrīz katru nedēļu mūziķim Jānim Šipkēvicam uz dažādām Latvijas koncertzāļu skatuvēm ir kāda zīmīga uzstāšanās, izrāde vai koncerts. Taču tajā pašā laikā tikpat produktīvas ir arī viņa studijas Zviedrijas Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Kā to paspēt?

Pateicīgs sievai, ka var piepildīt lielu sapni

Taujāts, kādi iespaidi un sajūtas ir radušās pēc pirmajiem studiju un dzīves mēnešiem Stokholmā, Jānis Šipkēvics sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atklāj: “Iespaidu ir ļoti daudz. Protams, tās ir lielas pārmaiņas – gan praktiskajā, gan garīgajā, gan emocionālajā dzīvē. Kopumā jūtos tā, ka piepildās kāds liels sapnis, kāda ideja X, kas visu laiku manī ir burbuļojusi, bet es vai nu līdz šim nevarēju saņemties drosmi, lai spertu šo soli, vai varbūt viss tomēr notiek īstajā brīdī – tad, kad tam ir jānotiek. Kopumā esmu ļoti laimīgs un pateicīgs par šo iespēju. Tas saistīts gan ar jaunām zināšanām, kuru es alku savā ikdienas darbā, kur jau ilgstoši jutu, ka man ir vēlme paplašināt savu darbības laukumu.

Katrs, kurš audzina divgadnieku un četrgadnieku, ļoti labi saprot, ko tas prasa no abiem vecākiem, bet, protams, visvairāk no manas sievas Zanes, kurai esmu par šo visu visvairāk pateicīgs – ka viņa ir bijusi ar mieru pieņemt šādu manu riskantu soli šajā dzīves posmā. Varbūt kāds uztver to kā avantūru, bet mēs kopā esam ticējuši, ka tas ir pareizs solis, tas nav vienkārši lēciens nezināmajā. Tajā ir kaut kāda dabiska loģika, uz ko gan es kā indivīds, kā mūziķis, gan mēs kā ģimene bijām neapzināti gājuši.”

Runājot par studijām, mūziķis stāsta, ka lielākoties viņa kursā ir studenti no Zviedrijas: “Visās programmās ir arī studenti, kas speciāli brauc uz Zviedriju apgūt to, ar ko šīs valsts kultūra ir ārkārtīgi stipra, – tā ir laikmetīgā un džeza mūzika, laikmetīgā tautas mūzika un dažādi starpdiciplinārie žanri, kas man laikam arī šķiet visinteresantākais, jo es noteikti nejūtos kā popmūziķis. Popmūzikas skola mani neinteresētu, savukārt akadēmiskajā skolā jau reiz esmu izmācījies. Pēc Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvēšanas esmu vienmēr lidinājies starp šiem spēles laukumiem, tas vienmēr bijis interesantāk, un Zviedrijas Karaliskā mūzikas akadēmija Stokholmā ir ļoti pretimnākoša, jo katrs dara to, kas viņu visvairāk muzikāli interesē, katrs students tiek atbalstīts, lai arī kāds žanrs tas būtu vai kādā tehnikā tiktu radīts. Tas mani iedrošināja izvēlēties šo skolu. Man šķita, lai gan šis ir liels izaicinājums, tas arī ir diezgan drošs gājiens. Es ļoti cienu šo augstskolu, tā ir nopietns spēlētājs visā Eiropas mūzikas akadēmiju kartē, turklāt arī ģeogrāfiski aizsniedzams punkts, tāpēc es varu joprojām saglabāt savu koncertdarbību.”

Jaunais uzrāviens

Pārsteidzoša ir Shipsea fleksibilitāte un ātrums, jo te viņš ir Stokholmas studijās, te atkal Latvijā uzstājas kādā no koncertzālēm.

Kā mūziķis var izturēt tādu slodzi, lai apvienotu tik piesātinātu koncertgrafiku ar augstskolas studijām, bērnu audzināšanu un noteikti vēl arī sadzīviskām lietām? “Tas nav vienkārši, tas prasa labāku plānošanu nekā iepriekš. Man ir ģimenes atbalsts. Nav mazsvarīgi, ka gadu esmu atturējies no alkohola lietošanas, jo tiešām to varu ieteikt kā ļoti praktisku ieguvumu – parādās daudz laika. Protams, tas laiks jau tāpat aizpildās un nevienā brīdī nejūtos, ka man vienkārši nebūtu, ko darīt, lai gan es ļoti gribētu. Domāju, ka tāds kvalitatīvs nekā nedarīšanas laiks ir ļoti nepieciešams, taču beidzamajos gados tāda ir bijis diezgan maz. Es gan nesūdzos, jo pats pie tā esmu vainīgs un man patīk darīt to, ko es daru,” pasmaida mūziķis un bilst: “Noteikti ir par maz miega, bet tajā pašā laikā enerģiju sniedz tas, ko daru, man patīk skola, kurā mācos, patīk atgriezties pie mācīšanās sajūtas, pēc kuras, izrādās, biju noilgojies. Un enerģiju dod arī apkārtējie cilvēki, kas lietas dara pilnīgi jaunā, man nepierastā veidā. Ja ikdienā šos desmit vai divesmit gadus aktīvi darīju lietas Latvijā un ik pa laikam bija kāda starptautiska sadarība, tad šajā brīdī es pilnvērtīgi darbojos mijiedarbē ar jaunu mūziķu loku, kas man sniedz ļoti daudz enerģijas. Un šie cilvēki un arī pasniedzēji, kas ir jaunāki par mani, mani spārno un dod jaunu uzrāvienu.”

Uz Rīgu ar vienu mugursomu

Uz Latviju šobrīd darba darīšanās Jānis Šipkēvics lido viens. Kopā ar ģimeni uz mājām viņš lidos uz valsts svētkiem novembrī un decembrī – uz Ziemassvētkiem. “Tagad mana ģimene un mājas ir Stokholmā un uz Rīgu braucu ar vienu mugursomu – tā, kā komandējumā. Bet tik un tā vienmēr atlidojot ir tāda mīļa sajūta. Joprojām mūsu "Instrumentu" studijā man ir rakstāmgalds un darba laukums, kurā ik pa laikam turpinu strādāt. Man ļoti patīk, ka man arī joprojām ir mājas šeit, Latvijā,” tā Shipsea.

Iepriekš viņš saimniekoja savā lauku īpašumā Ķekavas novadā, nu tas nodots mammas apgādībā. “Tagad tur tiek pielikta mammas saimnieciskā roka, viņa visu pieskata. Es apbrīnoju, kā viņa ar to visu tiek galā! Cik varu, tik attālināti palīdzu ar kādu padomu vai kādu meistaru vai palīgu turp aizsūtu,” nosaka mūziķis.

Šipkēvica mājaslapā shipsea.net ikviens viņa talanta cienītājs var pierakstīties sekot līdzi Shipsea vēstījumiem. Šie ieraksti mūziķim top vai nu vēlajās vakara stundās, kad bērni jau devušies pie miera, vai arī lidmašīnās un lidostās: “Tā laikam ir mana iknedēļas pašterapija, kurā salieku uz lapas to, kas ar mani ir noticis. Iepriekš neesmu rakstījis dienasgrāmatu. Bet tagad esmu atradis saikni ar to domubiedru, kas ir mans klausītājs, un tā ir izrādījusies ļoti vērtīga un auglīga, kas dod arī praktisku labumu tiem, kas to lasa, un vispār cilvēkiem, kurus iedvesmo vai stiprina mans dzīvesveids vai skatījums uz lietām. Esmu sapratis, ka šis ir mans sociālais tīkls, ja tā varam teikt, jo atšķirībā no "Instagram" vai "X" vēstulēs es jūtos kā savā koncertā, bet lielie sociālie tīkli rada korporatīvas ballītes sajūtu, kurā kāds ēd kotletes un kanapē maizītes un tad ik pa laikam uzmet aci, ko tu dari.

Esot prom, man daudz mazāk sanāk laiks pasēdēt un papļāpāt ar kādu vai nejauši piesēst uz stundu vai divām, tas ir atradis citu formu, kurā varu īstenot savu sociālo alku. Esmu ļoti sociāls cilvēks, un man ļoti patīk cilvēki.”

Piedzīvo aizkustinošu tikšanos

Vaicāts, kāda ir sadzīve Zviedrijā un vai tā atšķiras no Latvijas, Jānis teic, ka to var salīdzināt ar pārcelšanos Latvijas teritorijā no vienas pilsētas uz otru. “Vai es pārceļos uz Stokholmu vai Cēsīm, vai Ventspili. Tu iemācies jaunu pilsētu, jaunu ritmu. Protams, Stokholmā ir lielāks perimetrs, kas ir jāapgūst, un metro, un praktiskās lietas. Bija jākārto dokumenti – ID karte, sociālās apdrošināšanas numurs un dažādas formalitātes, bez kurām neko īsti nevar izdarīt, kaut vai pieslēgt internetu vai mobilā tālruņa numuru, vai bankas karti. Līdz ar to šīs man ir nebijušas lietas, ko iepriekš neesmu darījis, jo neesmu nekur ilgstoši rezidējis. Tāpat arī studenta ikdienu ar visām lekciju lietām, eksāmeniem, testiem, pārbaudījumiem un "Zoom", pēc pauzes atkal mācoties, novērtēju citādāk, tāpēc piedomāju, lai nemēģinātu kaut kā izsprukt no pārbaudījumiem vai mācīšanās, lasīšanas. Cik nu mana ikdiena ļauj blakus darbiem, koncertiem, ģimenes un bērnu lietām, tik tiešām ļoti apzinīgi cenšos mācīties. Lai man ir tāda sajūta, ka šajos divos nākamajos gados neesmu paskrējis garām tai augstskolai, bet paņēmis maksimāli to, ko tās zināšanas var sniegt,” tā mūziķis.

Kad vien ir iespēja, Šipkēvicu ģimene dodas ārpus mājas kādā izbraucienā, lai izzinātu un iepazītu pilsētu. “Mēs kārtīgi pētījām pilsētu, jo decembra pirmajā nedēļā Stokholmā tiek pasniegta Nobela prēmija dažādās disciplīnās. Un Nobela muzejs rīko "Nobel Week Lights", kas ir līdzīgs ekvivalents Staro Rīga. Tiek izgaismoti vai muzikāli ietērpi dažādi svarīgi objekti, un mūsu maģistrantūrai akadēmijā uzticēja skaņās ietērpt galveno katedrāli – Storkyrkan. Tā ir galvenā baznīca, kas atrodas blakus Karaļa pilij. Katrā no pilsētas objektiem ir viens Nobela laureāts, ar kuru saistībā šis darbs tiek veidots. Mūsu vadmotīvs ir zviedru dzejnieks, Nobela prēmijas laureāts Tomass Transtremers, kas bija saistīts ar Latviju, savulaik daudz braucis uz Rīgu, bijis Knuta Skujenieka un Vizmas Belševicas draugs. Man ar kursabiedreni, arī latvieti, Kristīni Botros radās doma veidot jaunu muzikālu skaņdarbu ar Transtremera dzeju. Tā kā es nesen sāku iepazīt jaunu tehnoloģiju, strādājot pie izrādes "Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris", kad balss tiek sintezēta un no tās var izveidot jaunu materiālu, es varētu Tomasa Transtremera balsī dziedāt viņa paša dzeju jaunā mūzikā. Ideja likās interesanta, bet, protams, tā ir kutelīga tēma, jo šā dzejnieka vairs nav mūsu vidū un viņš nevar pateikt, vai viņam tas patiktu vai ne. Tāpēc devāmies pie dzejnieka sievas. Viņa mūs ļoti laipni uzņēma un deva savu svētību, sakot, ka viņai ļoti patīk šī ideja.

Runājot par Stokholmas iepazīšanu, šī tikšanās pagaidām ir visiespaidīgākais moments. Visi, kas no 2. līdz 9. decembrim ir Stokholmā, var aiziet uz Storkyrkan katedrāli, jo šis objekts būs saistīts ar Latviju. Par Nobela apbalvojumu kādreiz sapņoja Rainis, un mēs esam tai pietuvojušies caur zviedru dzeju,” stāsta mūziķis.

Viņš arī atklāj, ka Stokholmā ir brīnišķīga latviešu bērnu skoliņa, kur sestdienās satiekas visi latviešu bērni. “Un tad mēs gan pa skoliņu dzīvojamies, mācāmies un dziedam latviešu dziesmas, gan arī kaut kur aizejam. Tagad nesen devāmies meža pastaigā. Brīvajā laikā visi kopā paskatāmies kādu filmu vai multenes vai vienkārši pagulšņājam un pasūtām picu mājās. Tā jau ir lielākā laime šobrīd, sevišķi ņemot vērā, ka pārcelšanās prasīja diezgan daudz praktisku neierastību. Pat ja mēs kā pieaugušie varam ātrāk piešauties pie jaunas vietas, tad bērni ļoti pierod pie sava stūrīša, grāmatu plauktiņa un savas mazās kārtības. Un, lai visi kopā tiktu cauri tai turbulencei, ko pārcelšanās paģēr, tāda vienkārša mājīgošanās ir svarīga,” atzīst Šipkēvics.

Kad ir brīvāki brīži, mūziķis cenšas izgulēties. Un tāpat arī iztikt bez kaut kā, kas skumdina un paņem laiku, kā, piemēram, alkohols vai smēķēšana: “Tās lietas, kas kādreiz likās mākslinieciskas radīšanas sastāvdaļa, īstenībā ļoti daudz sola, bet maz iedod no tā radošuma vai mākslinieciskuma. Cenšos sevi uzturēt labā un možā tonusā, lai pēc iespējas mazāk sev darītu pāri. Gribētu arī daudz vairāk sportot, jo man tas sanāk maz, un tas ir slikti. Ir daudzas lietas, ko es nedaru, bet gribētu darīt. Mūžu dzīvo, mūžu mācies!”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!