Tagad trauslāka un jūtīgāka. Māra Upmane-Holšteine savā autobiogrāfijā runā arī par sāpīgo

Mūziķu pāris Māra Upmane-Holšteine un Jānis Holšteins-Upmanis ir laimīgi precējušies vairāk nekā desmit gadu un audzina trīs bērnus.

Laikā, kad pasauli skāra Covid-19 pandēmija, mākslinieku ģimenei nācās piedzīvot smagu triecienu. Četrus gadus vecajam dēlam Ezram Klāvam tika atklāta slimība. Diagnoze – leikēmija. “21. jūliju laikam atcerēšos vienmēr. Tajā rītā viegli pozitīvā satraukumā braucu uz ierakstu Cēsīs, un man nebija pat ne mazākās nojausmas, ka tik iedvesmojoša diena iesāks vienu no smagākajiem posmiem manā dzīvē,” raksta Māra, kurai, braucot mašīnā, piezvanījusi daktere un pateikusi nelāgo ziņu. “Pirms dažām dienām dēlam veicām asins analīzes. Es neatļauti paceļu telefonu stūrējot. Pie vārdiem “es pakonsultējos ar kolēģiem” man sāk drebēt rokas. Turpmāk Cēsu koncertzāle man asociējas tikai ar šo dienu, kurā viss sagriezās kājām gaisā. Un, kad pēc gada tur atkal nonācu, verot durvis, neko sev nevarēju padarīt – asaru straumes mani pārsteidza momentā.”

Slimība nešķiro

“Ir tādas situācijas, par kurām esi pārliecināts, ka tā notiek tikai filmās vai tikai ar citiem. Pārsteidzoša iedomība. Man, šķiet, bija absurda iedoma, ka bērnu slimnīcās pārsvarā uzturas vecāki, kas nāk no sociāli nelabvēlīgas vides, kuriem bijušas alkoholisma vai citu atkarību problēmas un kuri nepievērš bērniem uzmanību. Uz mirkli ienāca prātā, ka notiekošais ir kļūda, jo mēs taču esam forši, mēs turklāt esam mūziķi, mēs taču esam atpazīstami, ārpus ikdienas! Tas nevar notikt ar mums!” atminas Māra. “Izmisumā prātā nāca dažādas neloģiskas domas, bet šo pieķēru ar izbrīnu un mazliet arī kaunu. Man nācās atzīt, ka esmu tomēr pieradusi būt drusku privileģētākā situācijā. Bieži varu izkulties no ķezām ar smaidu un laipnu vārdu. Bet slimība un slimnīca nevienu nešķiro. Un nevienu nesaudzē. Visi ir vienādi. Man to bija grūti sagremot. Spilgti atceros arī otro rītu pēc nonākšanas onkoloģijas nodaļā. Pamostoties un atverot acis, uz pussekundi vēl neaptvēru, kur esmu. Uz mirkli nodomāju – ārprāts, kādu drausmīgu sapni es redzēju!... Un tad kā ar dunci sirdī realitāte iedūra otro reizi – šis notiek īstenībā. Tu esi slimnīcā. Tavam bērnam ir diagnoze: leikēmija.”

Māra saka paldies ārstiem, ka tik ātri noteikta īstā diagnoze, jo tas nozīmējis, ka uzreiz tika sākta terapija: “Faktiski kopš asins analīžu nodošanas pagāja precīzi nedēļa, lai uzsāktu ķīmijterapiju un ievadītu jau pirmo zāļu devu. Un raitais process noteikti veicināja un atviegloja atveseļošanos.”

“Tajā dienā viss info gāzās uz galvas nenormālā tempā: sēžam jaunajā palātā hematoonkoloģijas nodaļā, un saprotu, ka teju uzreiz jāpieņem lēmums, vai šovakar uzsākam ķīmijterapiju. Saku dakterei, ka es pat nezinu, vai ķīmijterapijai ticu. Un viņa atbild: “Bet kādas tad vēl vispār ir iespējas?” Un īsti jau nav. Riska cena ar jebkuru alternatīvo pieeju ir pārāk dārga, lai es būtu gatava eksperimentēt ar bērna dzīvību,” toreizējās pārdomas atceras Māra, kurai gan ierosināts bērnu ārstēt Vācijā, gan no Tibetas vestas zāles pret vēzi, gan galvā sētas šaubu sēklas par psihosomatiku…

“Man šķita, ka man vienmēr ir grūtāk”

“Atskatoties es domāju, ka noteikti mēs varējām šim cauri iziet arī labāk. Vismaz vairāk vienoti emocionāli,” par attiecībām ar vīru Jāni šajā laikā raksta Māra. “Droši vien mēs tam izgājām cauri pieklājīgi. Abi ar vīru maksimāli mēģinājām viens otram atvieglot ikdienu. Bet tomēr kaut kā būtiska pietrūka. Pietrūka sarunu. Pietrūka sajūtas, ka ejam tam cauri kopā, ka neesmu tajā viena. Sarunām gan, objektīvi ņemot, nebija laika, jo bijām absolūtā Naktssargs un veļasmazgātāja režīmā – kad viens brauc uz mājām, otrs brauc viņu nomainīt slimnīcā. Tomēr arī brīžos, kad sanāca parunāties, es jutu, ka es to visu izdzīvoju citādāk nekā vīrs. Arī Ezra ar mums katru uzvedās citādāk, un man šķita, ka man vienmēr ir grūtāk.”

Māra saka – viens no lielākajiem izaicinājumiem bija “pārvarēt bērna dusmu lēkmes, kas nebija unikāla zāļu blakne”. “Un to menedžēšanā uzvarēt arī savas dusmas. Tu mēģini aptvert, kas tur tajā mazajā ķermenī notiek, bet līdz galam to nevar saprast. Tikai redzi, ka noris mežonīga cīņa. Un, protams, jo viņam jau arī ir tik daudz, par ko dusmoties: iesprostots, netiek mājās, zāles... Skatoties uz viesuli Ezrā, mēģinu sevi savākt, sakot, ka tas ir labi. Dusmas ir enerģija. Dzīvības enerģija. Tā ir liesma. Liesma kustina viņu. Sliktāk būtu apātija. Dusmās ir dzīvotgriba un spēks. Adrenalīns, kas sapurina ķermeni. Dīvainā veidā tas mani nomierināja vislabāk,” bilst mūziķe.

Dzīves mācības

Terapijā pavadīti tika divi gadi. “Ko mamma domā šādā dienā, kad garais zāļu terapijas posms ir beidzies? Ka saulriets un jūra ir nereāli skaisti, ka gribas sakārtot istabu, ka pusdienās vārīšu makaronus, ka jāizvēlas apavi rītdienas filmēšanai. Un tad… tikai tad, kad sanāk klusumā vienai apsēsties un kad draugi palūdz uzdziedāt Es padodos vai kad dēls prasa: “Ko tas nozīmē – pēdējā zāļu diena?”, tad sirds notrīc. Vai tā patiesi tāda ir? Vai viņa ķermenis ir gana stiprs, lai pats turpmāk zinātu, kas jādara? Kā lai pārliecina savu sirdi, ka šīs durvis patiešām ir aizvērtas uz visiem laikiem. Šodien esmu es – tā pati, kas vienmēr. Un tomēr mazliet trauslāka un jūtīgāka. Šodien gribas atcerēties, ka visi mums apkārt ir sadevušies rokās, ka mums ir cilts ar palīgiem. Ticēt, ka esam apguvuši visas vajadzīgās dzīves mācības. Ticēt, ka mans prāts un psihosomatiskie procesi ir pareizi uzstellēti. Atgādināt sev, ka tas bija negadījums bez gēnu izraisīta iemesla. Samīļot Ezru un daudzas reizes atkārtot, ka mīlu bezgalīgi un ka viņš ir stiprinieks un malacis, kurš visu izdarījis pareizi pat tad, kad negribējās. Un māsas, ar kurām mums sanāca pavadīt kopā mazāk laika, bet kuras pacietīgi palīdzēja mums balstīt brāli.”