Leģendārā diriģenta Haralda Medņa īpašuma noslēpumi. Kā ir patiesībā?

Diriģenta Haralda Medņa mūžs sākās 1906. gada 16. augustā Jaunlaicenes pagastā, mīlestību pret mūziku gūstot jau ģimenē. Viņa tēvs bija tautskolotājs, draudzes kora vadītājs un ērģelnieks Lazdonā. Četrpadsmit gadu vecumā Haralds devās uz Rīgu, lai mācītos 1. vidusskolā, apgūtu mūzikas teoriju un klavierspēli pie profesora Alfrēda Kalniņa un studētu Latvijas Universitātē (īslaicīgi – pat matemātiku un astronomiju), taču, būdams knapi 19 gadu vecs jauneklis, atgriezās savā dzimtajā pusē, lai Lazdonas skolā un draudzes korī stātos mirušā tēva vietā, tā palīdzot arī apgādāt ģimeni.

Kā koru diriģents šeit arī Mednis guva pirmos panākumus, ar lazdoniešiem 1938. gadā uzvarot IX Dziesmu svētku “karos”, kas tika rīkoti pirmo reizi. Dziedot "Gaismas pili" – Jāzepa Vītola skaņdarbu, kas uz visiem laikiem ieaudīsies kordiriģenta liktenī.

Liktenīgā "Gaismas pils"

"Gaismas pils" ir Medņa radošā mūža sākums, kulminācija, spēja runāt nācijas izdzīvošanas valodā un tautas neizmērojamas mīlestības apliecinājums. Leģendāra diriģenta savienība ar Vītola dziesmu kļūst 1985. gada svētkos, kad padomju ideoloģijas diktatūrā "Gaismas pilij" vieta koncerta repertuārā neatrodas, bet pats Mednis, kurš kā virsdiriģents Dziesmu svētkos piedalījies deviņas reizes un kā goda – trīs, nav pat svētku diriģentu pulkā.

Intervijās viņš atcerējies, ka tajā dienā plānojis uz Mežaparku nebraukt vispār, lai sevi nesāpinātu, bet, koristu un kolēģu izprovocēts, turp devies. Jo Dziesmu svētku dalībnieki – īpaši Medņa mūža lolojums vīru koris "Tēvzeme" – cits caur citu slepus saorganizējušies, ka pēc koncerta oficiālās programmas tūkstošbalsīs uz skatuves sauc Medni diriģēt "Gaismas pili"... Par spīti padomju varas cenzūrai un draudiem izrēķināties ar nacionāli domājošajiem – pat trīs reizes.

Mednis šo mirkli, kas nesen kalpojis par izejas punktu seriāla "Kolektīvs" sērijai "Gaismas pils" Edgara Kaupera režijā, atzīs par sava mūža dziļāko pārdzīvojumu, “zvaigžņu stundu” un skaņdarba nozīmīgumu komentēs (laikrakstam "Diena" 1996. gadā) šādi: “Kad diriģēju "Gaismas pili", tā nav tikai mūzika un teksts. (..) Mans radošais pienākums ir ikreiz it kā pielikt arī savu plecu, lai tā drīzāk spētu celties.”

Kam tad pieder māja?

Veltot savu dzīvi, lai ar koru kultūru stiprinātu latvisko pašapziņu, Mednis tautas atmiņā savu vārdu ierakstījis starp dižgariem. Kad 93 gadu vecumā maestro devās mūžībā, viņa atdusas vietu Otrajos Meža kapos pavadītāji aizbēra ar rokām.

Nepilnu gadu vēlāk diriģentam aizsaulē sekoja arī viņa sieva, zinātniece mikrobioloģe, medicīnas zinātņu kandidāte Ksenija Medne, un kopš tā laika Teikas iedzīvotāju vidū tiek pārspriests, kam īsti pieder pāra celtais divstāvu nams Zalkšu un Tālivalža ielas stūrī.

Kā savulaik stāstījis maestro, māju uzcēluši sešdesmitajos gados, jo abiem nav paticis “piedūmotais pilsētas centrs un kņada”. Kad Medņu namā ciemojās žurnālisti, vienmēr tika pieminēti pagalmā esošie augļkoki, starp kuriem arī kora Tēvzeme vārdā selekcionēts aprikožu koks, vīnogulāji un ziedi. Ne viens vien domā, ka māju Medņi uzdāvinājuši akadēmijai, taču skaidri redzams, ka tā tiek izmantota privātām vajadzībām.

Visticamāk, doma par dāvinājumu ļaužu prātos iesēdusi no paša Medņa savulaik stāstītā. Piemēram, 1996. gadā intervijā "Lauku Avīzei" viņš atklāj, ka “pusi mājas esam novēlējuši Raiņa Literatūras un mākslas muzejam, bet otru daļu — tiem, kas mums daudz palīdzējuši” – Ksenijas krustmeitai, kura saimnieko Madonas pievārtē un Medņus apgādā ar pašaudzētām saknēm, augļiem un ogām.

Tomēr, kā pārliecinājās "Kas Jauns" pēc Zemesgrāmatā pieejamiem datiem, Medņa mājas īpašnieks nav neviens no deviņdesmito gadu nogalē pieminētajām personām. Redzams, ka 1998. gadā Mednis māju kā savu īpašumu noformēja Zemesgrāmatā, bet jau pēc nepilna gada to nedalītu uzdāvināja 1941. gadā dzimušam Laimnesim Auziņam. Pēc uzvārda spriežot – Ksenijas radiniekam, jo Auziņa bijis viņas meitas uzvārds. Pēc Ksenijas nāves 2001. gadā Auziņš savu īpašumu sadalīja divām meitām – Antrai un Jogitai –, kuras arvien ir kādreizējās Medņu mājas īpašnieces.

“Man krieviem būs jāatstāj?!”

Pateicoties Madonas reģionālajam laikrakstam "Stars", kas pirms pāris gadiem rakstīja par Laimneša kunga gaitām Sibīrijā, būdamam izsūtītam septiņu gadu vecumā, "Kas Jauns" izdevās ar kādreizējo mājas saimnieku sazināties personīgi.

Ksenija bijusi Auziņa tēva māsīca, un dzīves saimnieciskā puse viņu satuvinājusi ar Medni. Laimnesis bijis palīgs gan būvdarbos Līčupē, kur “muzikanti lasījušies kopā brīvdabas estrādē”, gan malkas sagādē un citos darbos, kur bijušas vajadzīgas stipra vīra rokas. “Tā mums tā draudzība sākās,” iesāk Laimnesis. “Un tad vienā “nejaukā” brīdī, jo es to tik tiešām negaidīju, viņš saka: “Es tev to māju norakstīšu.” Privātīpašumu lietās nebiju pieredzējis. Kad atbildēju – bet ko es darīšu ar to māju? –, Mednis palika uz mani nikns. Nebiju viņu niknu nekad redzējis. Viņš teica: “Ko, tu neņemsi?! Man krieviem būs jāatstāj?!” Paliku kluss un pamazām sāku formēt dokumentus, lai arī zināju, ka Rīgā nekad nedzīvošu,” atceras madonietis Auziņš.

Nesatiktie bērni

Laimneša atmiņas glabā mirkļus, kas plašākas sabiedrības acīm bijuši slēpti, – to, cik ļoti Mednim sāpēja sirds, ka nav bērnu, kam atstāt savu māju. Atturīgi par savu agrīno dzīvi – sievu un diviem bērniem – Mednis dažos vārdos ieminējies vien pēc Atmodas. Un tik vien to, ka no pirmās sievas un bērniem viņu izšķīris karš.

Kad sākušās “visas tās Staļina nelādzības”, Mednis ar ģimeni gatavojies braukt prom. Laimnesis zina stāstīt, ka, bēgot no krieviem, Haralds nokavējis laivu. Sieva ar maziem bērniem jau bijusi jūrā, kad diriģents kāpis nākamajā laivā, bet krievi viņu noķēruši... “Cerēja, ka tas nebūs ilgi, bet tas bija… uz visu mūžu. Mednim bija meita un dēls, kurus viņš nekad vairs neredzēja,” nopūšas mājas mantinieks.

Reiz intervijā Mednis par savu aizkavēšanos atklāja: “Toreiz mana mamma bija laukos, un es nevarēju viņu atstāt, bet par to jau nav ko runāt…” Auziņš arī atklāj, ka līdz pēdējam Mednis tomēr cerējis uz kontaktu ar bērniem, kas dzīvoja Amerikā. “Viņš ļoti dēlu gaidīja, rakstīja viņam vēstules… Bija ļoti sašutis, ka dēls negribēja ar viņu kontaktēties, sāpināja, ka tās retās reizes, kad atbildēja, latviski rakstīja kļūdaini. Viņam bija grūts liktenis šajā ziņā. Savas bēdas jau viņš nekur neafišēja. Bet jutu, ka tas visu dzīvi sāpīgi gāja caur viņa sirdi…”