Aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa pārvar savas paniskākās bailes. Kādas tās ir?
Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa, debitējot galvenajā lomā kinofilmā, stājusies pretī savām vislielākajām bailēm - čūskām.
Pašlaik kinoteātros skatāma režisores Unas Celmas jaunā kinofilma "Zilās asinis", kurā galveno lomu spēlē aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa.
Filmas "Zilās asinis" pirmizrāde
20. februārī kino teātrī "Splendid Palace" noritēja režisores Unas Celmas pilnmetrāžas mākslas filma "Zilās asinis", kas atklāti runā par seksuālu, ...
Sižetā, kas balstīts uz patiesiem notikumiem, Ilzes atveidotā Diāna ir situācijas ķīlniece destruktīvā un emocionāli vardarbīgā kopdzīvē ar vīru – azartspēlmani. Pat inteliģento vecāku turībā sieviete nesaskata iespēju rast risinājumu izbeigt mocekles dzīvi, gluži pretēji – Ilzes varone no it visiem slēpj to, kā patiesībā dzīvo – bez naudas, kas tiek notriekta pie spēļu galda un alkoholā, augošā nicinājumā un naidā pret varmāku, un izmisumā par strauji irstošo saikni ar savu pusaugu meitu.
Ilzei, kas nupat atzīmēja 38. dzimšanas dienu, šī ir pirmā lielā loma kino, un intervijā žurnālam "Kas Jauns" aktrise pastāstījusi, kādas bailes nācies pārvarēt, filmējoties "Zilajās asinīs".
Kādas bija sajūtas, noskatoties pirmoreiz filmu uz lielā ekrāna? Pirmoreiz ar sevi pašu galvenās varones tēlā?
Pirmām kārtām biju ļoti uztraukta, jo filmēšana bija sen, turklāt arī kovida pārtraukta, tad atkal atsākta. Bija sajūta, it kā tas viss būtu kādā citā dzīvē noticis. Daudz kas jau bija pagaisis no atmiņas. No vienas puses, tas bija ļoti interesanti, bet, no otras – ļoti satraucoši, jo galarezultātu es kā aktrise vairs nekādi nespēju kontrolēt un ietekmēt. Atliek vien sēdēt un skatīties. Es teiktu, ka emocionāli tas ir daudz grūtāk nekā teātrī pirms pirmizrādes. Jā, arī tad ir milzīgs uztraukums, bet tu tomēr ej un dari, un pats kontrolē kaut kādā ziņā situāciju. Bet šeit, kino, tie groži jālaiž vaļā, ir vienkārši jāsēž un jāskatās.
Un kā tad bija sanācis? Bija gandarījums par rezultātu?
Bija interesanti skatīties. Nevaru neko komentēt par sevi – es to nekad arī nedaru un nedarīšu.
Manuprāt, filmā skarta ļoti būtiska tēma. Tas mani visvairāk iepriecina, ka no palīdzības centra "Marta" cilvēki bija uz šīs filmas noskatīšanos, un viņi teica, ka tas ir ļoti vērtīgi – redzēt šo filmu tām sievietēm, kas šādi dzīvo. Jo tas ir skats no malas. Lai viņas saprot, kā tas no malas izskatās. Jā, tas nav patīkami, bet tas esot ļoti vērtīgi.
Ja tiešām kaut vienam cilvēkam būtu kāds ieguvums no šīs filmas, tas vien jau ir visu pūļu vērts.
Par skatu no malas: ko redzi kā Ilze, skatoties uz Diānu? Bija tādi brīži, kad gribētos cilvēku vest pie prāta, jautāt – ko tu dari?!
Šādus momentus saskatīju, jau lasot scenāriju. Patiešām ir šī sajūta no malas. Liekas, ak Dievs, vajadzētu aiziet, paņemt šo sievieti aiz rokas un izvest ārā no šīs situācijas. No otras puses – ja mēs iedziļināmies šajā upura psiholoģijā, tas nemaz nav tik vienkārši, kā mums no malas šķiet. Tur jau tā lieta, ka skats no malas rāda nez cik veidu un iespēju, kā no tā tikt laukā. Bet cilvēks, kurš ir iekšā konkrētajā situācijā, to redz pavisam citādi. Mēs nezinām viņa ārkārtīgi daudzos sarežģījumu slāņus, kuri ir krājušies un liedz ieraudzīt izeju. Man jau būtu ļoti vienkārši teikt – nāc, ejam, bet realitātē tas tā diemžēl nav.
Ko tu vēlētos pajautāt savai filmas varonei? Tīri, lai izprastu viņas domu gājienu.
Man likās, kāpēc Diāna nevar atklāt apkārtējiem cilvēkiem patiesību par savu vīru? Ka viņš nemaz nav tik šarmants, kā visiem citiem šķiet. Viņai vajadzēja stāstīt, kādas ir viņa reālās rīcības, ko viņš dara, citiem nezinot, un par kurām zina tikai Diāna. Kāpēc viņa nevienam to neizstāsta?
Atbilde laikam ir – tāpēc, ka Diāna viņu mīl. Vai mīl atmiņas par iemīlēšanos šajā cilvēkā.
Jā, arī, manuprāt, tā ir tā atbilde. Tā ir vissāpīgākā atbilde. Visvienkāršākā, bet diemžēl arī visspēcīgākā.
Tev pašai dzīvē, šķiet, ir visai gludi gājis. Vismaz, cik publiski zināms...
Cik jūs zināt – tieši tā...
Bet vai tevī arī kas rezonēja no tā, ko spēlēji šajā lomā?
Jā. Mani kā mammu ļoti uzrunāja attiecību līnija ar meitu. Maniem bērniem tas trakākais tīņu vecumposms vēl nav sācies, bet uz to mēs ļoti straujiem soļiem virzāmies. Emīlijai un Maratam maijā paliks jau 13 gadu, un nepagūsim ne acu pamirkšķināt, kad būs jau 16 un 17... Starp citu, pēc filmas bija arī ļoti vērtīgi paanalizēt bērnu attiecību lietas. Man vienmēr ir licies – ja runa ir tikai par diviem cilvēkiem, par viņu attiecībām, tad, manuprāt, nav problēmu. Vienkārši tieciet galā, divi pieauguši cilvēki galu galā!
Bet, kolīdz ir iejaukti bērni, absolūti viss ir daudz sarežģītāk un citādāk. Tas ir apstāklis, kas vecākiem liek rīkoties gudri un atbildīgi. Gan mātei, gan tēvam.
Gudri attiecībā pret bērnu, atbildīgi attiecībā pret viņa turpmāko psiholoģisko noturību un nākotni. Jā, man bija tiešām sāpīgi skatīties, ka attiecības starp māti un meitu tik ļoti cieš.
Ko mūžam neaizmirsīsi no šīs kino pieredzes?
Lielākais pārdzīvojums filmēšanas laukumā man bija satikšanās ar čūskām Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Čūskas ir mana lielākā fobija! Jau no brīža, kad izlasīju scenāriju, zināju, ka šī diena pienāks. Tā nebija kāda no pirmajām filmēšanas dienām, bet gan krietni vēlāk, taču man pakausī šis satraukums visu laiku bija sajūtams kā tāda karsta dvaša. Un tad, kad tā diena pienāca, bija, maigi sakot, diezgan traki. No otras puses, mēģināju tajā saskatīt iespēju paskatīties bailēm acīs.
Un nekas nenotika?!
Nu kā nenotika! Vai jūs saprotat, ko man nozīmē ieiet Tropu mājā? Cilvēkam, kuram ir paniskas bailes no čūskām! Es neeju tajā vietā nekad, vispār! Es neskatos... To ir grūti izskaidrot. Kad sēdēju tur, čūskas, milzīgās čūskas bija man tieši aiz muguras, aiz stikla... Un pēc tam es ar vienu sarunājos, acīs skatīdamās! Visi, kas mani pazīst, iepleš acis, redzot šīs epizodes. Jo es un čūskas nav nekādā veidā savienojamas lietas. Bet man ir jāsaka milzīgs paldies operatoram Aleksandram Grebņevam, kas man tiešām ļoti, ļoti palīdzēja šajā dienā. Viņš bija mans stiprais plecs, viņš man turēja roku burtiskā nozīmē. Sēdēja blakus un ļāva kaut kā daudzmaz pārvarēt šausmīgo pārbīļa sajūtu.
Skatoties filmu, šīs paniskās bailes nebija nojaušamas!
Tās nedrīkstēja būt nojaušamas! Tāpēc vajadzēja lielu gribasspēku, lai mans sirds ritms kaut nedaudz nomierinātos. Tam bija nepieciešams tiešām nopietns adaptācijas process. Tā bija ļoti gara diena, es gāju pakāpeniski, soli pa solim uz priekšu, lai beigās spētu apsēsties pie tā terārija.
Sēžot kinoteātrī un skatoties to visu uz lielā ekrāna, neskrēja šermuļi pār kauliem? Vīrs nesmējās kā kutināts, šīs ainas vērojot?
Noskurinājos, protams! Vīrs iepleta acis pilnīgā izbrīnā – kā tas ir iespējams?!
Baiļu pārvarēšana, tavuprāt, ir vainagojusies ar lielo panākumu, ka nākamreiz, ieraugot čūsku, lepnā mierā aizsoļosi tai garām? Varbūt ar bērniem spēsi beidzot noiet gar Tropu mājas terārijiem zoodārzā?
Vasarā pēc filmēšanās gadījās laukos redzēt zalktīti aizlienam. Citā reizē droši vien no manas puses izskanētu briesmīgs bļāviens, bet tā nebiaj. Acīmredzot kaut kas nedaudz ir pavirzījies uz priekšu, un man nebija tik milzīga tipiski paniskā reakcija. Kaut ko varbūt nedaudz iekustināju, bet tā, ka baiļu pārvarēšana būtu šīs fobijas sakarā mani vispār izmainījusi, tā noteikti nevaru teikt. Man joprojām diezgan... Nu nē, pārāk riebīgi man ir pat domāt! Uz Tropu māju iet negribu, paldies.
Turklāt šai manai fobijai nav nekāda racionāla pamata. Esmu par to lasījusi – tieši čūska esot tāds radījums, tāds kā simbols, kas cilvēkam, vismaz vairumam, kaut kur zemapziņā izraisa baiļu sajūtu. Nezinu, kur tas sakņojas. Varbūt Bībelē? Nav ne jausmas. Būtu interesanti to papētīt un uzzināt. Jā, turklāt manā gadījumā tas nav nedz bērnības, nedz vēlāk piedzīvotas traumas rezultāts. Tas tā vienkārši vienmēr ir bijis, kopš sevi atceros.
Filmā tev rokās bija arī atvērta kārba ar kāpuriem vai tārpiem. Kā gāja ar tiem?
Ja pārdzīvoju čūskas, tad tārpi bija nieks! Man to redzēšana izraisīja vien pavisam nelielu nepatiku.
Tavas filmas varones Diānas dzīve postā iet atkarīga vīra dēļ. Cik pašai dzīvē tuvu kādreiz ir sanācis būt kādam cilvēkam, kam ir azartspēļu atkarība?
Patiesībā ļoti tuvu esmu bijusi šādam cilvēkam. Biju ļoti jauniņa, vēl mācījos vidusskolā, un tad bija viens puisis, kurš man ļoti patika. Tolaik sākumā, protams, to nezināju, bet viņam bija šī atkarības problēma. Tajā laikā vispār sāka ļoti attīstīties spēļu zāles, un vienu tieši atvēra netālu no Rīgas 49. vidusskolas, kur mācījāmies. Nu ļoti tuvu pie skolas! Visu viņa dzīvi bija pārņēmis azarts un šī atkarība – nemitīgi iet un mēģināt kaut ko vinnēt. Un absolūti viss, ieskaitot mācības, sportu un pat attiecības ar meiteni – šajā gadījumā mani –, pajuka šā dēļ.
Beigu iemesls bija neapslāpējamā tiekšanās uz spēļu zāli, vai varbūt viņš pat uzdrīkstējās ņemt no tevis naudu, lai varētu spēlēt?
Nē, naudu ne, vienkārši viņa dzīves svarīgākā sastāvdaļa bija tikai spēļu zāle. Nesatiekamies vienreiz, otrreiz, trešoreiz, un tā pamazām viss izplēnēja. Meitenei liekas, ka tad jau es viņam vairs nepatīku, ko nu tur, tad nav vērts. Nu tādā garā...
Bet izrādās, nē – ar meitenes patikšanu vai nepatikšanu te vispār nav nekāda sakara! Ar meiteni un puisi un viņu patikšanu viss ir kārtībā, bet pa vidu ir nostājusies šī briesmīgā liga.
Diemžēl es teiktu, ka šī industrija ir pārmēru apkalpota un savā ziņā veicināta visus šos gadus. Protams, tā ir liela nauda, un kas tam visam ir apakšā, to varam tikai minēt. Ka cilvēku dzīves reāli tiek postītas, tas tiešām ir traģiski. Un tas, ka kāds ar to nopelna, ir vēl traģiskāk.
Skrastiņu pāris filmas "Janvāris" pirmizrādē
Aktieri Artūrs Skrastiņš un Ilze Ķuzule-Skrastiņa filmas "Janvāris" pirmizrādē 2022. gada 11. novembrī kinoteātrī "Splendid Palace".