Igo par militāro dienestu: ja nav citas iespējas, tad jāgrupējas
“Šis ir brīdis, kad ir vienkārši jāsaprot – tādā sarežģītā laikā nu esam nokļuvuši, un bez savstarpējas pleca izjūtas mums tālāk netikt,” žurnālistes Anitas Daukštes Lāčplēša dienas sarunā TV24 raidījumā “Nedēļa. Post Scriptum” saka mūziķis, dzejnieks, mākslinieks un Mūzikas un mākslas centra “Ceplis” dibinātājs Igo.
Vai kā tauta šobrīd esam gatavi un spējīgi cīnīties par savu dzimteni ar ieročiem rokās? Igo aizdomājas. “Tas ir grūts jautājums... Dažkārt domājot par to, kādi mēs esam šodien Latvijā, ir diezgan grūti saprast to, cik ļoti, ļoti dažādi esam. Lai arī Latvija ir neliela, bet pēc savas attieksmes, sadrumstalotības, izglītības un domāšanas līmeņa tā ir ļoti dažāda. Un to ir labi parādījuši pēdējo laiku notikumi, sākot ar pandēmijas lietām, tālāk jau ar karu Ukrainā. Mēs arī redzam, kas notiek ar padomju pieminekļu nojaukšanas lietu. Kur tas notiek pašsaprotami un kur tas acīm redzami izraisa tik lielu pretestību,” teic Igo, piebilzdams, ka “tā ir ārkārtīgi nopietna viela analītiķiem un pētniekiem – analizēt, kāda ir Latvijas sabiedrība šodien un ko mēs vispār varam uzrunāt”.
Jautāts, vai Latvijā būtu nepieciešams obligātais militārais dienests, Igo atbild apstiprinoši. “Ja nav citas iespējas, un izskatās, ka to citu iespēju paliek aizvien mazāk, tad ir jāgrupējas. Šis ir brīdis, kad ir vienkārši jāsaprot – tādā sarežģītā laikā nu esam nokļuvuši, un bez šīs savstarpējās pleca izjūtas mums tālāk netikt. Var jau bēgt. Daudzi bēg. Daudzi aizbēg uz ārzemēm, daudzi aizbēg sevī. Un es domāju, ka tieši to mēs redzam. Tas, iespējams, arī ir problemātiskākais šajā situācijā.”
