Kamielis? Leopards? Nē, žirafe!
Vai zināt kādu dzīvnieku, kas līdzīgs kamielim un leopardam? Vismaz tā šo dzīvo radību latīņu valodā nosaukuši zinātnieki – camelopardalis. Savukārt ģints nosaukums jau atklāj šo noslēpumu – giraffa jeb žirafe.
Kopumā pasaulē sastopamas apmēram 100 000 žirafu, taču tās vēl ir sadalītas 9 sīkākās grupās jeb pasugās, ko nosaka atšķirības starp dzīvniekiem dažādos Āfrikas reģionos.
Rīgas Zooloģiskajā dārzā mīt Rotšilda žirafes (Giraffa camelopardalis rothschildi), kas savvaļā sastopamas Ugandā un Kenijā. Šīs pasugas pārstāvju dabā ir ļoti maz, tikai apmēram 1700 dzīvnieku. Pateicoties rūpīgiem žirafu aizsardzības pasākumiem, pēdējos gados to skaits palēnām ir audzis un tas vieš cerības, ka situāciju pa lēnām ir iespējams uzlabot.
Tā kā žirafu grūsnības ilgums ir 15 mēneši un jauns mazulis mātītēm var piedzimt ik pēc 20-30 mēnešiem, tad ir skaidrs, ka zinātniekus un dabas sargus gaida ilgs un sarežģīts darbs. Šajos jautājumos palīgā nāk arī zooloģiskie dārzi, kas savās kolekcijās tur retos un apdraudētos dzīvniekus, un, savstarpēji sadarbojoties, nebrīvē uztur veselīgu un ģenētiski daudzveidīgu žirafu populāciju, ar kuru nepieciešamības gadījumā var papildināt savvaļas populāciju. Arī Rīgas Zooloģiskais dārzs ir iesaistījies žirafu EEP programmā (reto un apdraudēto sugu nebrīves menedžmenta Eiropas programma) un tādēļ mūsu Āfrikas savannas ekspozīcijā mīt divi publikas mīluļi – žirafes Kimi un Vakilija.
Tā kā žirafes ir pasaulē augstākie dzīvnieki (tās itin mierīgi var ieskatīties pa ēkas otrā stāva logu), tad arī to dienišķā maltīte atrodas visai augstu virs zemes. Tie ir koku un krūmu jaunie dzinumi, lapas, ziedi un augļi, kas ir barības vielām bagātīgāka barība nekā zāle.
Taču līdz zālei noliekties žirafēm ir grūti, turklāt šādā stāvoklī tās ir gandrīz bezpalīdzīgas un tām var uzbrukt kādi plēsēji. Šī paša iemesla dēļ “savannas torņi”, kā žirafes mēdz nereti dēvēt, dodas padzerties krietni retāk nekā daudzas citas dzīvās radības. Ēdot sulīgas lapas, tās reizēm var iztikt bez dzeršanas pat vairākas nedēļas.
Lai noplūktu vislielāko žirafu gardumu ērkšķainos akāciju dzinumus, šie garkaklainie dzīvnieki izmanto līdz 45-50 cm garo mēli, kuru apvij ap krietnu kumšķi galotņu un noplūc. Savukārt ērkšķus samaļ žirafu varenie dzerokļi. Vienā dienā pieaudzis žirafu tēviņš var apēst līdz 60 kg lapu. Pēc tam, kad tas paveikts, dzīvnieks var atpūsties un lēnām atgremot iepriekš apēsto barību kādā klusākā vietā, līdzīgi kā to dara govis, aitas, antilopes un brieži.
Reklāmas raksts tapis sadarbībā ar SIA Rīgas Nacionālo zooloģisko dārzu.
