Irēna Pulkinena nopērk ekskluzīvu īpašumu jūras krastā, bet nezina, ko ar to iesākt

Beidzamajos gados Pulkinena kardināli mainījusi savu dzīvi, jo atpūtu siltajās zemēs nomainījusi pret dzīvi savā lauku īpašumā Saulkrastu novadā.

Tur uzņēmēja pati apzaļumo pagalmu, kopj sakņu dārzu un visu vasaru atļaujas staigāt basām kājām. Pie īpašuma jūras krastā uzņēmēja tikusi nejauši – kad gandrīz pirms 20 gadiem tika remontēta viņas Mežaparka māja, kāds celtnieks piedāvājis iegādāties vecu zvejnieku māju netālu no Saulkrastiem. To māju nopirka toreiz cits, bet Irēna turpat netālu iegādājās zemes gabalu ar ķirmju saēstu pirtiņu, uz kuras pamatiem tapa pašreizējā guļbaļķu māja. Taču pērn viņa nolēmusi vēl nopirkt blakus esošo īpašumu – zemi ar māju jūras krastā.

“Uz jautājumu, ko darīšu ar jauno māju, nav pat īsti ko atbildēt, jo pati vēl galīgo lēmumu neesmu pieņēmusi. Kaimiņi pārdeva skaistu zemes īpašumu pirmajā līnijā pie jūras ar saskaņotu ēkas būvprojektu. Man gan bija interese tikai par zemi. Vēlējos uzbūvēt jaunu māju, ar jaunām modernām tehnoloģijām, un esošo pārdot. Pie pašas jūras atrast zemes gabalu ir gandrīz neiespējamā misija. Tāpēc nācās iegādāties zemi ar arhitektu Lauderu patiešām skaistu un mūsdienīgu projektu, kurš gan galīgi neatbilda manām vajadzībām. Plānoju izstrādāt jaunu projektu, atbilstošu manām vēlmēm, bet nolēmu nedarīt uzreiz neko, pārdomāt,” atzīst uzņēmēja.

Viņa atklāj, ka gada laikā esot radušās sajūtas, ka iznīcināt arhitektu skaisto darbu nebūtu pareizi. “Arī citi arhitekti, mani draugi, mudināja pamatā saglabāt projektu, mēģinot to pielāgot manām vajadzībām. Rezultātā pamainīju ēkas iekšējo plānojumu, cik nu tas bija iespējams. Izstrādāju projektu otrai, mazākai ēkai, kurā plānoju izmitināt kalpotāju pāri, viņi koptu māju, dārzu, gatavotu brokastis. Abas ēkas savienoju ar terasi. Otru terasi, ar skaistu skatu uz jūru un mežu, izveidoju uz mazās mājas jumta. Rezultātā kopējais projekts iznāca skaists. Pašreiz mazā māja ir pilnīgi gatava, lielajai mājai palikusi iekšējā apdare,” par būvniecības norisēm stāsta uzņēmēja.

Viņa gan atzīst, ka būvniecības process neesot ritējis pēc plāna, sarežģījumu neesot trūcis: “Būvniecība nav patīkams process. Tā vilkās lēni. Iesākumā Latvijas kovida regulas bremzēja celtniecības tempu, tad mani celtnieki aizbrauca strādāt uz Zviedriju. Atrast citus labus celtniekus uz vasaras sezonu bija neiespējamā misija… Tā nu pēc tā visa esmu pārdomās. Varbūt, veicot dažus tehnoloģiju uzlabojumus, palikt esošajā guļbūvē ar tik patīkamo koka smaržu un jauno ēku pārdot?! Bet, no otras puses, pie šādas inflācijas īpašums ir vērtīgāks par naudu.” Pulkinena piebilst, ka, neraugoties uz ieilgušo būvniecības procesu, jaunajā īpašumā jūras krastā gandarījumu dodot redzamais rezultāts. “Skaista ēka, sakopta teritorija, dīķis ar ūdensrozēm.”

Citas interesantākās ziņas lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!