Arī Intars Rešetins dodas palīgā bēgļiem no Ukrainas
"Netaisiet mani par varoni. Neglorificējiet pašsaprotamas lietas. Esmu tikai cilvēks, kurš nespēj nosēdēt mājās, neko nedarot. Tādu kā es ir tūkstošiem," uzsver režisors Intars Rešetins, kas ar draugiem bija vieni no pirmajiem Latvijā, kas devās palīgā uz Ukrainas robežu.
Aculiecinieki teic, ka šajās dienās Polijā gandrīz katrā degvielas uzpildes stacijā var satikt latviešus, kas kaut ko ved uz Ukrainu – humāno palīdzību, džipus, degvielu, ekipējumu, kā arī ukraiņu vīrus, kuri atgriežas dzimtenē, lai karotu par tēvzemi.
Bet uz Latviju šie brīvprātīgie autovadītāji atgādā Ukrainas sievietes un bērnus, kas dodas prom no kara šausmām. Starp šādiem brīvprātīgajiem ir arī režisors Intars Rešetins.
Kopā ar copes biedriem
Kāpēc Intars Rešetins spēra šādu soli? “Nav iespējams nosēdēt mājās brīdī, kad divi agresori, uzkundzējuši varu savās valstīs, veic noziedzīgu darbību pret cilvēci. Jo tas jau nav uzbrukums tikai Ukrainai, tas ir uzbrukums mūsdienu Eiropai, mūsdienu vērtībām. Šie slepkavas uzbrūk ne tikai ukraiņiem, viņi uzbrūk visiem cilvēkiem, nešķirojot ne pēc tautības, ne vecuma, ne dzimuma. Viņi nogalina pat savus tautiešus! Tas ir prātam neaptverami! Jebkurš cilvēks ar veselo saprātu ir Ukrainas iedzīvotāju pusē un gatavs palīdzēt. Kā nu kurš spēj. Un mēs izlēmām ar savu transportu aizbraukt līdz Polijas-Ukrainas robežai un līdz Latvijai atvest no kara bēgošās Ukrainas ģimenes,” žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas izdevumam paskaidro Intars, piebilstot: “Protams, viens no šīs manas rīcības impulsiem ir arī bailes un traģiskā pieredze, kas Latvijas tautai iezīsta ar mātes pienu no paaudzes paaudzē, – bailes no kara, bailes no izsūtīšanām, bailes no apspiešanas, no nāves. Mēs zinām, ko nozīmē Padomju Savienība, ko nozīmē karš, un nevēlamies to piedzīvot.”
Kas ir šie mēs, kas ar savu transportu kara pirmajās dienās devās uz Ukrainas robežu? “Mums ir čaļu grupa – paziņas, draugi, kolēģi –, kuri kopā brauc copēt, savā čatā aktīvi sazinās, pārspriež notiekošo pasaulē. Es pat īsti neatceros, kurš pirmais izteica šo ideju, taču vārds pa vārdam un dzima plāns, kā palīdzēt bēgļiem. Atklājās, ka vienam no mūsējiem ir uzņēmums, kas iznomā automašīnas, arī busus, otram pašam ir savs buss... Tā nu mēs ar trim busiņiem devāmies ceļā,” stāsta Intars.
Aizkustināts par cilvēku vienotību
Turpceļā Intars uz Ukrainu veda ar biedrības "Tavi draugi" starpniecību sagādāto humāno palīdzību ukraiņu tautai un arī kādu ukraini, kurš jau vairākus gadus dzīvo un strādā Latvijā, viņam šeit ir savs bizness, ģimene. “Viņš ir bijušais karavīrs. Atstāja Latvijā sievu, meitu un devās aizstāvēt tēvzemi. Bet uz Rīgu vedām vairākas sievietes ar bērniem. Tas bija emocionāli smagi, daudz runājām, mierinājām... Viņas tika nogādātas drošībā, tikmēr vīri, brāļi, tēvi palika dzimtenē cīņā ar okupantiem,” saka Intars.
“Ja līdz šim man bija vilšanās par mūsu sašķelto sabiedrību, tās merkantilismu – visu tikai sev, sev, sev –, tad tagad esmu līdz sirds dziļumiem aizkustināts, ka spējam pamosties, būt kā viens veselums un darboties ar vienu mērķi! Uz Polijas-Ukrainas robežas redzēju neskaitāmus brīvprātīgos, kuri poļu pusē sagaida bēgļus, palīdz, ir zupas virtuves, tiek organizēts transports uz Polijas iekšieni. Ir daudz privāto brīvprātīgo, daudz ārzemnieku, kas nogādā automašīnas Ukrainas aizstāvjiem. Tā ķēde ir milzīga un kļūst tikai lielāka un lielāka. Varu tikai priecāties par tur redzēto cilvēcību. Biju alojies, šķita, ka ar civilizāciju ir beigas, taču šī agresija pierādīja, ka spējam tomēr pastāvēt, būt vienoti un cilvēcīgi,” uzsver Rešetins.
Kara sāpes un izmisums: cilvēki Ukrainā spiesti pamest mājas un savus mīļos
Savā izrādē pievērsīs uzmanību Ukrainai
No šī brauciena Rešetins atgriezās aizvadītās nedēļas trešdienā, negulējis 48 stundas. Un ko tagad? Izgulēsies un brauks vēl? Intars jau to darītu labprāt, taču viņam šobrīd ir izdarāma kāda svarīga lieta savā profesionālajā darbībā.
“18. februārī Rīgas Krievu drāmas teātrī bija paredzēta mana izrāde "Momo!!!", bet aktieru slimības dēļ to pārcēla uz 8. martu. Izrādes galvenā tēma ir jautājums – kurp mēs ejam?! Uzskatu, ka māksliniekiem ir jārunā par notiekošo. Tāpēc šajās dienās man jāpabeidz darbs pie izrādes, galvenās lomas atveidotāja, kurš joprojām cīnās ar kovida blaknēm, vietā ieliekot citu aktieri. Bet pēc tam esmu gatavs braukt un palīdzēt,” skaidro režisors un piebilst: “Ir nāvīgi grūti koncentrēties dzīvei un darbam Latvijā. Jo tas, ar ko līdz šim šeit nodarbojos, šobrīd ir tik smieklīgi maznozīmīgs, salīdzinot ar notiekošo Ukrainā. Es labprāt mestu pie malas visus savus darbus un pievērstos tikai un vienīgi palīdzības sniegšanai Ukrainā, iesaistītos biedrībā, kas koordinē šo palīdzību.”
Citas ziņas un notikumus lasiet žurnālā "Kas Jauns"!
