Draudzenei jāiet talkā - Aurēlija Anužīte palīdz iekārtot dzīvokli Annai Šteinai

Aktrise Anna Šteina, kas daudziem aizvien atmiņā ir kā temperamentīgā Kitija no TV seriāla "UgunsGrēks", šoruden "Tet+" platformā redzama vīramātes tēlā Andreja Ēķa jaunajā seriālā "Perfektās kāzas". Nu jau krietnu laiku Anna darbojas ne tikai kā aktrise, bet arī praktizē drāmas terapiju un Rīgas 64. vidusskolā pasniedz teātra mākslas nodarbības. Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", izrādās, māksliniecei ir vēl kāds talants – viņa aizraujas ar mēbeļu restaurēšanu. Annas dzīvoklī goda vietā tagad ir pašas restaurēts ozolkoka galds.

Pie Anužītes meklē glābiņu no sarkanās istabas

Kopš pandēmijas sākuma, kad cita aiz citas seko ārkārtējās situācijas, kuru laikā pulcēšanās ierobežojumu dēļ arvien biežāk noris attālinātais darbs, arī Annas Šteinas ikdiena vairāk rit viņas Rīgas dzīvoklī, kur viņa mīt kopā ar savu sešgadīgo krievu toiterjera sunīti Sisī. Pirms kāda laika Anna sapratusi, ka dzīvokļa viesistabā steigšus nepieciešamas pārmaiņas – interjers bijis lielākoties iekārtots ar koši sarkanām mēbelēm, pat dīvāni bijuši sarkani, un ilgstoši “agresīvajā”, košajā telpā uzturēties kļuvis neforši. Aktrise labu laiku prātojusi, kā istabā uzburt mierpilnāku un omulīgāku gaisotni, taču, kā pati smejas, mēbeļu bīdīšana domās viņai nepadodas.

Neviļus Anna atskārtusi, ka interjera dizainu savulaik apguvusi viņas kolēģe un ilggadējā draudzene aktrise Aurēlija Anužīte-Lauciņa, un viņa sazinājusies, apvaicādamās pēc padoma. Aurēlijai nav nācies lūgties pat vienreiz – viņa acumirklī ar patiesu degsmi metusies Annai talkā, palīdzot gan meklēt un izvēlēties mēbeles, gan pieskaņot toņus.

Savulaik intervijās Anužīte stāstīja, ka interjera dizains, ko apguvusi Rīgas Dizaina un arhitektūras koledžā, viņai ir sirdslieta, nevis profesija, kurā vēlas darboties un pelnīt. Ar gandarījumu viņa stāstīja, ka koledžā iegūtās zināšanas pirmoreiz praktiski lietā likusi pašas mājas iekārtošanā, ko būvēt ģimene pabeidza 2009. gada sākumā.

Draudzenes jau teju 20 gadu

Anna Šteina rēķina, ka nu jau rit 19. gads, kopš ar rudmataino lietuviešu izcelsmes aktrisi aizsākās sirsnīgas kolēģu attiecības.

“Ar Aurēliju mācījāmies paralēlos kursos, bet sagājām kopā 2003. gadā, kad mums Liepājas teātrī bija kopīga izrāde, ko iestudēja Valdis Lūriņš. Toreiz aktrise Inese Kučinska palika stāvoklī, līdz ar to viņas ieplānotajai lomai uzrunāja Aurēliju. Mums bija jādzīvo kopā viesnīcā. Domāju, ak šausmas, pati Aurēlija. Likās, ka viņa ir tāda... augstprātīga. Vēlāk izrādījās, ka viņa tieši tāpat par mani bija domājusi – ka dzīvošana ar Šteinu būs pilnīgs ārprāts. Bet jau pirmajā vai otrajā vakarā sačupojāmies. Sapratām, ka esam savējie. Draudzība turpinās aizvien. Jā, viņai ir daudz bērnu, nav daudz brīvā laika, taču Aurēlija man mēdz sacīt tā: “Es ar tevi domās parunājos!” Zinu, ka varam kaut mēnesi nesazvanīties un nesatikties, bet abas varam paļauties – ja kādai no mums būs nepieciešams, būsim klāt! Viņa tiešām man ir draugs, īsts draugs,” sirsnīgi saka Anna Šteina, piebilstot: “Un tāpēc vēl jo vairāk skaisti ir tas, ka tieši Aurēlija nāca talkā, kad man bija lielā nesaprašana, kā lai pārveidoju savu dzīvojamo telpu.”

Īsto toni atrod sēņu grozā

Sadarbība izveidojusies patiesi gludi, jo Annai pazīšanās dēļ nav bijusi “aizture” Aurēlijai atklāti atzīt, ja kāda no viņas ierosmēm gluži nesakrīt ar dzīvokļa saimnieces gaumi vai vēlmēm. “Viņa jau arī ir ar savu raksturu. Saka – tur vajag to! Bet es atbildu – jā, tas būtu forši, bet ne man! Par šo ar viņu pēc tam runājām. Aurēlija teica, ka veidot interjera dizainu kā maksas pakalpojumu jebkuram viņa negribētu, jo svešam darīt to ir citādi. Es atkal viņai teicu: ja man te būtu svešs nācis palīgā – zīmējis, rādījis, darījis –, es neesmu droša, ka pietiktu dūšas pateikt – sorry, man nepatīk! Mīļā miera labad profesionālim piekristu. Savukārt ar viņu bija tā, ka es mierīgi varēju pateikt savu viedokli; ja galīgi kaut kas negāja kopā ar manu gaumi, tad pateicu – nē, nebūs. Viņa atbild: “Okei, viss kārtībā” un nāk klajā ar nākamo ierosinājumu. Un tik patīkami, zinot, ka viņa neapvainojas un es neapvainojos,” atviegloti uzelpo Anna.

Interesanta izvērtusies krāsu un toņu piemeklēšana. “Aurēlija paprasīja man visādu krāsu šalles, lakatus, un tos citu pēc cita klāja pāri skapīšiem, lai atrastu īsto krāsu. Lietā likta pat Sises rūtainā sega. Toreiz biju atgriezusies no sēņošanas, un grozā bija sūnas. Pēkšņi Aurēlija paķēra šīs sūnas, pielika klāt pie skapīša, un abas sapratām – jā, šis ir īstais tonis! Tad ar savu sūnu kumšķi braucu uz krāsu veikalu, piemeklēju toni, un skapīšus tādus arī nokrāsoju. Protams, ka darīju pati. Arī sienas pati esmu nokrāsojusi!” priecīgi stāsta Anna Šteina.

Sofas medības no Siguldas līdz Rīgai

Abas draudzenes gan kopā “ķemmējušas” internetā izliktos mēbeļu piedāvājumus, gan braukušas uz mājlietu autletiem. “Rīgā, Barona kvartālā, nopirku plašu galdiņu ar skapīti. Turpat Aurēlija atrada arī krēslu. Tik ērta krēsla man mūžā nav bijis! Atceros, kā krēslu vedām kopā ar Aurēliju. Dvīņi, viņas jaunākie bērni, bija līdzi – varbūt paši neatminēsies, bet procesā viņi ir bijuši klāt,” smaidot saka Anna, atklājot, ka krēslu izdevies nopirkt par 200 eiro, pārvilkšana izmaksājusi vēl 100 eiro.

“Ar sofu bija baigais piedzīvojums! Es to atradu Siguldā. Jau sabildēju, samērīju, aizsūtīju fotogrāfijas Aurēlijai, bet vēl nolēmu padomāt. Kad izdomāju, zvanu, un man saka – ir jau pārdots. Kreņķis milzīgs. Pēkšņi pēc īsa laika Aurēlija man raksta: “Ir! Tava sofa ir Puškina ielas mēbeļu autletā!” Pārpirkta. Protams, dārgāka. Man taisnojās, ka it kā bijis kāds klients, kas sākumā paņēmis, pēc tam pārdomājis... Nu, var jau būt. Pateicu, ka šo sofu biju noskatījusi Siguldā, un tur tā maksāja tik un tik. Bišķīt dabūju piemaksāt klāt, bet atšķirībā no Siguldas no Rīgas veikala atvešana bija par brīvu. Līdz ar to plus mīnus sanāca tas pats. Kopā ar atvešanu sofa man izmaksāja 300 eiro,” pastāsta aktrise.

Trīsreiz izdevīgāk nekā antikvariātā

Kumode un kāju paliktnis atvests no Talsiem, taču vislielākais gandarījums Šteinai ir par ozolkoka rakstāmgaldu, kas sākotnēji izskatījās pavisam citādi nekā tagad. “Krietnu laiku bijām meklējušas galdu, un tad no Aurēlijas pienāk fotogrāfija ar šo galdu un pārliecinošu: “Šis ir īstais!” Galdu atvedām no mēbeļu autleta Juglā. Tas bija balts, krāsots. Pa vakariem kādas pāris nedēļas ņēmos pa trim četrām stundām, lai dabūtu nost visu balto krāsu. Pēc tam nedaudz nobeicēju. Pa virsu vēl ir uzklāta parketa laka. Tāpēc, ka tā ir visnoturīgākā,” zinoši stāsta Anna, piebilstot: “Man ļoti patīk Rīgas krāsu un laku rūpnīcas izstrādājumi. Tur vienmēr arī ir iespēja parunāties, man forši izstāsta, kas būtu labāk.”

Izvelkot no atvilktnes pierakstus, kur viss piefiksēts, viņa atklāj arī precīzas izmaksas: “Galdu nopirku par 150 eiro, plus vēl 40 eiro samaksāju par atvešanu. Ja skaita klāt vēl materiālus, ko izmantoju restaurēšanai, tad tīrie izdevumi bez mana darba varētu būt ap 220 eiro. Nav slikti! Ja darbs būtu jāuztic kādam spečukam par maksu, varētu rēķināt, ka galds būtu izmaksājis vismaz divreiz dārgāk. Uzskatu, ka šis ir nudien izdevīgs ķēriens, jo antīko mēbeļu veikalos šim līdzīgi, jau restaurēti galdi maksā ap 600 eiro.”

Atradusi veidu, kā ķert kaifu

Vaicāta, no kurienes skatuves māksliniecei ir tāda interese par galdniecību un restaurēšanu, Anna smaidot stāsta: “Man bija 23 vai 24 gadi, un tad krustmāte man uz vārdadienu uzdāvināja 20 latus. Pie Latgalītes tirgus bija būvmateriālu veikals, tur nopirku celtniecības fēnu. Un tas aizvien vēl kalpo! Laukos esmu vairākas durvis ar to notīrījusi. Bet te, savu galdu tīrot, man bišķīt bija bail ar fēnu brāzties virsū, jo nevēlējos neko sabojāt. Skat, virsma klāta ar dabīgo, zilo ādu! Līdz ar to galds tika apstrādāts tikai ar krāsas noņēmēju. Smirdēja te diezgan! Domāju – ak, mana nabaga Sise! Maliņas ar mazo skrāpīti, ar pasteļlāpstiņu, ar metāla sukām. Jā, tas bija čakarīgi. Ar fēnu vai slīpmašīnu būtu kudī ātrāk. Krāsas noņēmēju liku pa kārtām kādas piecas sešas reizes. Tīrīju pa mazam gabaliņam.”

Bet, atgriežoties pie intereses par amatniecību, Anna spriež: “Domāju, ka viena lieta ir tāda, ka abas ar māsu Daci esam bez tēviem augušas. Līdz ar to kaut kādas lietas, nu, piemēram, ja kāds krēsls salūst, pašām vien nācās mēģināt izdomāt, kā salabot, un tad to izdarīt. Mums bija gāzes apkure, un iekārtai bija tāds slēdzītis, kas ne vienmēr ieslēdzās. To mēs ar bantīti piesējām. Nebija jau neviena cita, kas dara. Studiju laikā, kad vēl ar mammu [slaveno horeogrāfi, ansambļa "Zelta sietiņš" vadītāju Baibu Šteinu] dzīvoju kopā, es pati notīrīju logiem balto krāsu. Pa šiem gadiem esmu diezgan daudz durvju no krāsas notīrījusi. Un tikai tāpēc, ka man vienkārši patīk. Nu nav jau tā, ka nevarētu atļauties pasaukt meistaru. Kāpēc man dot darīt kādam citam, ja pašai patīk un no šī procesa reāli ķeru kaifu?! Arī laukos ņemos kā negudra. Esmu uztaisījusi vairākas durvis, akas vāku...

Apmierina vajadzību – redzēt un aptaustīt rezultātu

Visas manas profesijas – gan aktiermeistarība, gan terapija, gan darbs ar skolēniem – līdz rezultātam ir dikti ilgi jāgaida, un tas tāpat nav tā diži saredzams. Jā, ir uzzināms, bet viņam nav konkrēta apveida. Bet te – tāds bija galds pirms tam, un tāds tas ir tagad! Tāpat durvis – ir acīm redzama atšķirība pirms un pēc procesa. Spriežu, ka tā man ir tāda vajadzība redzēt rezultātu. Un šis ir tas manis atrastais lietderīgais veids, kā to vajadzību varu apmierināt. Un, nē, man absolūti nav tādu žēluma brīžu – ak Dievs, man neviens nepalīdz. Nē, nē, es tikai kaifoju!

Viens draugs teica, ka tad jau man jāver vaļā sava restaurēšanas darbnīca. Bet to gan, vismaz pašlaik, nē. Ja nu kādudien dzīvē visi striķi trūkst, varu arī darīt,” Anna domā.

Aktrise arī ir pārliecināta, ka šis noteikti ir acīmredzams piemērs, kad sieviete nezaudē savu sievišķību, darot arī it kā vīriešu darbus. “Jā, amatniecība tomēr ir tāda vīru štelle, bet vai es par veci pārtopu? Nē taču! Man ir tāda grāmata "Dieviete tevī" – par dažādiem sieviešu tipiem. Un nav jau tā, ka katrā ir tikai viena tā vadošā dieviete. Es saprotu, ka man ir ļoti izteiktas Artemīdas īpašības. Viņai vajag dabu, medības, kaut kādu mežonību, izaicinājumu. Man tā daļa ir spēcīga, bet tā neiznīcina un nesaskādē manī sievieti. Man nav šī sev raksturīgā lieta jānoliedz, bet gan jāizmanto,” pārliecināti teic aktrise.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!