Kārlis Leiškalns 70. jubilejas gadā sāk prātot par miršanu
Ekspolitiķis, Latvijas Ostu asociācijas izpilddirektors Kārlis Leiškalns (69), kam augustā būs 70. jubileja, šovasar gaida sava devītā, desmitā un vienpadsmitā mazbērna piedzimšanu. Trīs uzreiz!
Kārlis Leiškalns ar sievu Anitu Leiškalni ir uzaudzinājuši meitas Gunu, Katrīnu un Dārtu, kā arī dēlu Jēkabu, kas parūpējušies par kuplu mazbērnu pulciņu. Pašlaik Leiškalni ir vecvecāki astoņiem mazbērniem, bet jau šovasar viņu būs 11!
Jums 70. jubilejā gaidāma īpaši skaista dāvana – bērnu bērni!
Uz to pusi iet, ka trīs gleznas no saviem krājumiem jāsāk gatavot gaidāmajiem mazbērniem.
Bērni jau tāpat manas gleznas savās mājās ir salikuši pie sienām, bet domāju, ka arī šoreiz mazbērniem uz piedzimšanu uzdāvināšu katram savu. Kaut kur jau tās gleznas ir jāliek, paša mājā sienu par maz, lai visas sakārtu.
Dārtai gaidāms vēl viens bērns, ap Jāņiem būs klāt. Un Jēkabam augustā būs dvīņi jeb, kā es saku, divīši. Priekšā viena bagāta vasara.
Vai izjūtat īpašu aizkustinājumu, ka dzimta kļūst arvien kuplāka un mazbērni pasaulē nāk cits aiz cita kā sēnes?
Nekādas īpašās sajūtas nav, tas ir normāli. Tāpat kā miršana. Kādam jāmirst, kādam jādzimst. Tā pasaule ir iekārtota.
Nav dzirdēts, ka jūsu ģimenē pēdējā laikā būtu kādi sāpīgi zaudējumi...
Tas, ka ģimenē nav bijis, ir skaidrs, bet tas, ka būs, ir pats par sevi saprotams. Man šovasar būs jau 70 gadi; nu cik es novilkšu vēl... desmit? Tas nekas, ka aizvien esmu brašs. Jāmirst būs šā vai tā – no tā nav izvairījies neviens. Tikai Lācars, i to izrādās, viņa kaps ir Turcijā.
Ja tie mazbērni nāk, tad par sevi vairs nav ko uztraukties. Kaut kur jau tas paliek; tajā arī tā nemirstība un debesu būšana ir.
Jūs tā koķetējot runājat par nāvi. Tiešām ne drusciņ nebaidāties?
No nāves nebaidos tik tiešām! Cilvēks var baidīties no kovida nāves, no sūdīgas nāves, kas saistās ar mokām. Bet citādi – kāpēc cilvēkam baidīties no nāves. Jābaidās no tā, no kā var izvairīties. Tad bailes un piesardzība palīdz izvairīties. Taču, ja baidies no tā, no kā nav iespējams izvairīties, tad visu mūžu nodzīvo bailēs un nemaz nepamani, ka esi dzīvojis.
Man ar nāvi viss ir kārtībā! Galīgi par to nefilozofēju.
Bet ja jūs aicinātu pafilozofēt? Ticat dvēseles nemirstībai, pārdzimšanai?
Tāda kutelīga tēma. Jautājums ir, ja gribi pārdzimt – kur paliek personība? Atmiņas un visas tās lietas? Ja es savus draugus, piemēram, Uldi Kokinu, tur augšā nesatieku un vispār nemaz nezinu, ka tādi draugi man ir bijuši, tad nav nekādas jēgas, ka es esmu nonācis paradīzē. Mana paradīze ir tas, ko esmu piedzīvojis, un tie, kurus esmu mīlējis. Viss pārējais – nu kāda tur paradīze, ja es vienkārši kaut kur ielienu. Kā kaut kas, kas neatceras. Vienīgi, kad padomāju, ka datoriem ir tā sauktie mākoņi, tad var jau būt, ka kaut kādā mākonī nonāk arī visas atmiņas. Var būt, ka kaut kas tāds tehnokrātiski reliģiozs arī ir. Bet nu diez vai...
Vai tāpat kā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga arī esat jau izraudzījies savu kapavietu?
Protams, ka es jau zinu, kur gulēšu – Lielupes kapsētā. Tur arī mani ieliks tajā kapsulā un iedzīs zemē.
Tagad jau vienkārši, nav tur daudz jāfunktierē, vai kāds nav kādam virsū un cik gadu ir jāguļ. Nosvilinās, un miers!
Kremēšana, manuprāt, ir racionāla. Pelni ir minerālvielas. Nesen manu vecāko māsu apglabājām, pēc tam turpat blakus, piecu metru attālumā, manu draugu Jāni Krūmiņu ielika zemē. Jānis aizgāja no kovida sekām. Kaut pats kovids bija izārstēts.
Pats esat vakcinējies?
Pret kovidu, protams, esmu sapotējies. Tikko varēja, tā uzreiz iepotēju. Ja kāds negrib špricēties, tad viņš ir muļķis ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem, tostarp saviem tuvajiem.
Kā ar jūsu kaislību – makšķerēšanu?
Ilgu laiku viss bija ciet, kur parasti copējam, – Ālandu salās. Bet uz 15. jūniju, kad ir cerība uz pārmaiņām ierobežojumu ziņā, es gatavojos. Brandža mums jau ir vairāk nekā 20 gadu, un visi gaida, kad būs brīvāka ceļošana. Pat Raimondu Gerkenu pierunāju nopotēties! Nu jau otro poti dabūja, ir priecīgs, laimīgs un gatavojas lielajai zivij.
Ar tādu mīlestību un kaislību runājat par makšķerēšanu! Esat iemācījies dzīvi dzīvot baudīdams, vai ne?
Citas jēgas jau nav tos 80 gadus vilkt, ja dzīvi nevar pabaudīt. Askētiem vienīgi vieglāk nomirt – visu mūžu mocījušies zaļiem ģīmjiem, tieviem kauliem... Bet es esmu Kalabrijons, man patīk vīnu iedzert, patīk meitenes aplūkot, patīk labi paēst. Ir jau, protams, arī garīgās baudas, ko atkal citi bauda un kurām es netieku klāt... Bet, kam tieku, to arī baudu – vienalga, vai tā būtu māksla vai literatūra.
Citas interesantākās ziņas lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
