Operdziedātājs kļūst par palīgstrādnieku - Juris Jope pandēmijas laikā dara visu, par ko maksā

Šajā nedēļā aprit gads, kopš Latvijā pirmā kovidviļņa dēļ tika faktiski apstādināta valsts kultūrdzīve. Operdziedātājs Juris Jope žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis, kā viņam, ģimenes cilvēkam un divu mazu bērnu tēvam, šajā laikaposmā izdevās finansiāli “savilkt galus” un nesajukt prātā bezdarbības dēļ.

Nopietni piedomā un rēķina

Skatuves mākslinieks atzīst, ka pirms gada teju vai nopriecājies, ka pandēmijas atcelto koncertu dēļ ir iespēja atvilkt elpu. “Pirmais vilnis pavasarī bija daudz vieglāks, jo vienmēr biju ļoti aktīvi darbojies, strādājis, līdz ar to sanāca tāds maz apmaksāts, bet tomēr atvaļinājums. Bija, protams, kaut kādi ietaupījumi, līdz ar to arī par finansiālo pusi nebija jāsatraucas. Šajā laikā diezgan daudz sanāca apdarīt tādus darbus, kam iepriekš nebija atlicis laika. Tie bija dažādi remontdarbi gan savai mammai, gan sievasmātei,” atminas dziedātājs. Vēl februāra vidū, ieskatoties savā plānotājā, Jurim pavērās patīkama aina – koncerti saplānoti pusgadam uz priekšu. Un te pēkšņi – viss atcelts!

Lai izvairītos no lieka stresa, Juris Jope uzreiz sevi noskaņojis nekreņķēties par pandēmijas laikā nenopelnīto naudu, kas aizgājusi garām ģimenes budžetam. “Par to vispār centos nedomāt, un man tas itin labi izdevās,” saka Jope, kas ir brīvmākslinieks un pašnodarbināta persona, jo ar Latvijas Nacionālo operu un baletu projektos slēdz atsevišķus līgumus. “Tā kā maksāju nodokļus, dīkstāves pabalstu saņēmu. Pavasarī bija labāks, bet rudenī, nezinu pēc kādiem aprēķiniem, man tika piešķirts minimums. Taču labāk tas nekā nekas,” viņš uzskata, neslēpdams: “Pašlaik ļoti stipri jāpiedomā, ko darīt, ko var pirkt, ko varam un ko nevaram atļauties.”

“Sieva, kura ir projektu vadītāja privātā uzņēmumā, par laimi, strādā, un viņai ar darbu viss kārtībā,” piebilst Juris Jope.

No meža darbiem līdz palīgstrādnieka pienākumiem

“Esmu ievērojis, ka ir divu veidu mākslinieki: vieni, kas soctīklos liek video un pikti raksta, cik viss ir čābīgi, ka valsts mūs pilnībā ir pametusi un tā tālāk, un ir otri – es piederu pie tiem –, kas mēģina risināt situāciju un kaut kā darboties. Man ir maģistra grāds un ļoti daudzas meistarklases savā profesijā, taču šajā laikā tas ir “kaķim zem astes”,” iesmejas dziedātājs un atzīst: “Esmu secinājis, ka vairāk par pelnīšanu mani nomāc pati dīkstāve. Kā cilvēks, kas mājās bezdarbībā nevar nosēdēt, mēģināju meklēt alternatīvas. Protams, labi atalgotu darbu bez attiecīgas izglītības ir grūti atrast, tāpēc strādāju dažnedažādus darbus. Vienkārši uzņēmos visu ko, sākot no sniega šķūrēšanas līdz celtniecības palīgstrādnieka darbiem. No darba absolūti nekaunos!”

“Viss sākās ar to, ka saviem radiem materiālus sagatavoju un saimniecībā palīdzēju. Man tas bija ļoti interesanti, jo nekad tādām lietām nav bijis laika. Būdams apķērīgs un pamatā lauku puika no Vaiņodes, visu nepieciešamo ātri apgūstu uz vietas. Tādos darbos jau neviens ar tevi baigi neauklējas,” spriež operdziedātājs. Viņš teic, ka speciāli sludinājumus ar vakancēm darīt “melno darbu” nav meklējis. “Vien uzrakstīju draugiem un paziņām, ka esmu atvērts un ieinteresēts darba piedāvājumos, piemēram, remontdarbu un celtniecības jomā, kamēr nav iespēju uzstāties. Rezultātā kopš pagājušā pavasara esmu piedalījies, sākot no meža stādīšanas procesa, līdz – citā projektā – kopis jaunaudzi; arī zāģējis 30–40 metru garas egles. Esmu savā mežā zāģējis materiālus, vedis uz gateri, pats zāģējis dēlīšus un gatavos materiālus licis arī lietā būvniecībā. Celtniecībā kā palīgstrādnieks nu jau protu gana daudz, piemēram, varu nākt talkā, ja vajag jumtu apsist vai plēvi ieklāt,” uzskaita skatuves mākslinieks.

Kā kurjers brauc dziedāt privātas serenādes

Juris teic, ka pandēmijas otrais vilnis ir jūtami grūtāks. “Mākslinieki, es to skaitā, ir noilgojušies pēc tikšanās ar publiku. Nu trūkst mums šīs mijiedarbības, šīs ķīmijas. Tā tiešām ir kā narkotika! Tāda nepatīkama sajūta mani piemeklēja decembrī, kad parasti ir tik daudz uzstāšanos, ka svētkos pašam ir nepieciešama atpūta no tā visa. Tad šoreiz jutos tiešām kā narkomāns, kuru nomoka lomkas. Tā bija biedējoša un nepatīkama nomāktība par to, ka skatuve ir atņemta un šī enerģijas apmaiņa ar skatītājiem nebija pieejama.”

Beidzamā gada laikā Jurim bijuši daži tiešsaistes pasākumi, koncerti, vokāla nodarbības bērniem, bet šā gada sākumā abiem ar sievu neviļus ienākusi prātā kopīga biznesiņa ideja: “Ar sievu jokojot izdomājām projektu uz Valentīna dienu. Manai sievai ļoti patīk darboties ar ziediem, un es viņai teicu – ja tev tas tik ļoti patīk, varbūt piedāvā savus pakalpojumus cilvēkiem uz Valentīndienu. Un sieva man teica – ja tev tik ļoti patīk dziedāt, tad varbūt piedāvā, ka tu tos ziedus nogādā ar serenādi. Kurjera pakalpojumi taču nav aizliegti!” Rezultātā bijuši pasūtījumi vairākiem personalizētiem video sveicieniem, trīs galamērķi, kuros Juris ieradies kā kurjers ar laulātās draudzenes veidotajām ziedu un gardumu kastēm un muzikālu apsveikumu, un krietns daudzums pasūtīto paciņu izvadāšanai pie klientiem arī tāpat, bez dziedāšanas. Līdzīgu piedāvājumu Jopju pāris īstenoja arī 8. martā, kad Jurim pat bija pasūtīts privāts tiešsaistes koncerts. “Līdz šim amizantākā privātā apsveikuma uzstāšanās bija, kad kāds vīrietis gribēja, lai nogādāju viņa sievai uz darbavietu ziedu kasti. Pats izvēlējās, kas būs kastē, kā arī dziesmu "Bésame Mucho", ko nodziedāt, šo sūtījumu piegādājot. Klienta sievas darba vieta ir ginekoloģijas klīnikā, un turp ar savu saldo un dziesmoto sveicienu arī devos. Bija jautri pavērot cilvēku reakciju, kad, ierodoties ginekoloģijas klīnikā, uz mani vērās neizpratnes pilni skatieni – kas tas par cilvēku smokingā ar sejas masku te ir ieradies, turklāt vēl dāvina ziedus un sāk dziedāt. Beigās viss kolektīvs bija tik aizkustināts,” ar gandarījumu atminas Juris Jope.

Citas interesantākās ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!