"Kovidam ar mani nekādu cerību nav," - Anatolijs Danilāns jau mēnesi slimnīcā apņēmīgi cīnās ar Covid-19

“Nu jau mēnesi esmu izolējies. Apkārtējiem nebūšu bīstama persona, lai gan šobrīd esmu pamatīgi noaudzis ar bārdu. Ja iepriekš runājām, ka kovids ir stiprāks par ķiploku, tad par Danilānu kovids nav stiprāks. Tam ar mani nekādu cerību nav,” pat pasmieties nu jau jauda ir Danilāna kungam.

“Jau tuvojas noslēguma posms, domāju, ka drīzumā laidīs mājās. Jūtos krietni labāk. Man nepaveicās, jo dabūju divas pneimonijas – sākumā abpusējo kovida pneimoniju, bet pēc tam uzslāņojās stafilokoku pneimonija. Kovids ir tāds blēdis, ka novārdzina plaušu alveolas un paver vārtus citām infekcijām,” žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis profesors.

Pašam bīstamākajam slimības posmam jau pārkāpts, uzskata Danilāns. Kurš tad ir bīstamākais? “Kā kuram cilvēkam, bet, pēc pazīmēm spriežot, tas ir tad, kad nāk virsū smagums, sāk trūkt elpas, gaisa nav; analīzēs uzrādās dažādi sarežģījumi... Es esmu jau ticis tam pāri, vairs nav arī lielā spēku izsīkuma, apetīte pamazām sāk atgriezties, arī prāts kļūst skaidrāks. Vēl sevi paelpinu ar skābekli, lai labāks piesātinājums. Nu jau varu teikt, ka grūtākais ir tā nīkšana – tādam cilvēkam, kas mīl strādāt, darboties, kustēties, piespiedu apstādināšana ir diezgan nepatīkama,” atzīst Anatolijs Danilāns, kas nu, kad pašsajūta ir uzlabojusies, slimnīcā laiku vada lasot, risinot loģikas mīklas un telefoniski parunājoties ar tuviniekiem, draugiem un kolēģiem.

“Šajā laikā esmu izjutis ļoti lielu līdzcilvēku atbalstu, par ko jūtos ļoti aizkustināts. Sieva dažbrīd bija pat pikta, ka man, slimam, zvana, bet es jau jutu, ka šī uzmanība un rūpes par manu veselību ir no sirds. Kad saslimu, drīz pēc manis inficējās arī kundze, un, nonākot slimnīcā, protams, bija bēdīgi, ka sieva mājās slima un viena. Bet neko darīt, centos nepārdzīvot. Jo kreņķēšanās un nomāktība vairāk spēku paņem, nekā dod klāt optimisms. Paļāvos uz kolēģiem, lai ceļ mani ārā. Tagad priecājos, ka abi ar sievu esam malači un kovidu pievārējuši.”

Vaicāts, kas šajā brīdī ir galvenais šķērslis, lai dotos mājup, profesors atklāj: “Plaušu karsoņu dēļ man lēca augšā ķermeņa temperatūra līdz 40 grādiem, bija drudzis. Nācās uzņemt antibiotikas, pretiekaisuma līdzekļus. Vārdu sakot, bija nepieciešama stacionāra terapija. Taču tagad sācis kristies skābekļa piesātinājums asinīs – plaušu audi, kas infekcijas dēļ ir bojāti, negrib pienācīgi filtrēt skābekli. Bet pašsajūta ir normāla. Neteikšu, ka jūtu super enerģiju, bet, salīdzinot ar to, kā bija iepriekš, var pat sacīt, ka ir labi. Priecē, ka klīniskā aina iet uz labo pusi. Vīruss ir viltīgs, bet ar to jācīnās.”

Anatolijs Danilāns ir pārliecināts, ka viņa panākumu atslēga 77 gados uzveikt Covid-19 slimību ir normāls, aktīvs, vispusīgs dzīvesveids. “Pilnvērtīgs, daudzveidīgs uzturs, būšana svaigā gaisā, saulītē un fiziskās aktivitātes. Domāju, ja es nebūtu tik aktīvi kustējies, cīņa ar kovidu būtu izvērtusies stipri smagāka.

Ļoti žēl, mans labs kolēģis Pauls Aldiņš arī “kapājās” ar kovidu un pirms dažām dienām nomira. Tādā nozarē jau mēs, mediķi, esam iesviesti, un mums risks ir lielāks nekā citām grupām. Pieļauju arī, ka es inficējos, ņemdamies ar saviem pacientiem. Varbūt kāds slimnieks nezināja, ka ir kovida infekciozs. Visādi var gadīties,” saka dakteris Danilāns, kura mūžā šie bija pirmie Ziemassvētki un gadumijas sagaidīšana slimnīcā kā pacientam.

“Nenoliedzami, esmu nokrities drusciņ svarā, bet nav jau tik traki. Esmu sīksts. Drīzāk vaina ir, ka nevaru kārtīgi izkustēties. Nu jau apetīte kļūst labāka. Par slimnīcas ēdienu galīgi nesūdzos, nav slikti. Protams, nav jau mājas vai restorāna ēdiens, bet nekādas vainas. Vecgada dienā ēdienkartē, piemēram, bija kotlete. Šampanieša gan nebija, bet nekas – kādreiz var arī iztikt bez tā. Veselību mums visiem šajā gadā!” kā allaž optimistisks ir Anatolijs Danilāns, kas nosaka: “Kad saslimu, drīz pēc manis inficējās arī kundze, un, nonākot slimnīcā, protams, bija bēdīgi, ka sieva mājās slima un viena.”