Nakts ziņu meitene dienasgaismā - kas ir LTV jaunā zvaigzne Danuta Juste

Intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi" Danute pastāstījusi gan par savu ceļu uz Latvijas Televīziju, gan ģimeni, gan hobijiem.

Tā nu sanācis, ka diezgan labi pazinu tavus vecākus, kas allaž priecājušies par tavu mērķtiecību. Kas tad patlaban ir tavs tuvākais mērķis, un kāds ir dzīves galvenais plāns?

Vistuvākais bija tas, kas nupat arī ir sasniegts, – esmu moderatores krēslā un neslēpšu, ka to jau sen man gribējās, bet pie nākamā mērķa sasniegšanas es patlaban strādāju. Tā ir filma un vairāku sižetu sērija televīzijas pētniecības nodaļā par mobingu bērnu vidū. Es ļoti gribētu, lai šim darbam būtu arī kāda pievienotā vērtība, un cilvēki, noskatoties filmu, par šo problēmu nopietni aizdomātos. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) 2018. gada pētījumā norādīts, ka Latvijā vismaz katrs trešais skolēns mācību laikā cieš no mobinga, un šis rādītājs mūs diemžēl stabili ievieto 1.vietā visu organizācijas 36 valstu vidū... Ja kaut vienam tas varēs palīdzēt, mērķis būs sasniegts. Protams, ir tālāki un lielāki mērķi vairāku gadu griezumā, bet tos es dažādu apsvērumu dēļ neatklāšu.

Kā sākās tavs ceļš uz žurnālistiem un televīziju?

Par žurnālistiem sākumā nedomāju, jo pašai šķita, ka būšu lielā filmu taisītāja. Jau vidusskolā sapratu, ka man patīk komunikācija un lietu prezentācija, bet iedomājos, ka žurnālistei būs daudz jāraksta, un ko gan es visiem, tāda jauna meitene, gan varētu pateikt. Aizbraucu studēt uz Angliju Halas universitātē, kur pieteicos uz plašu kursu, kas ietvēra kultūru, medijus un filmu veidošanu. Pēdējā gadā bija jāfilmē īsfilma, un tad es sapratu, ka man tas tiešām patīk. Tad atgriezos Latvijā, pastrādāju, pelnīju naudu un aizbraucu uz Ameriku pastudēt tieši filmu veidošanu no A līdz Z.

Ja godīgi, būtu man toreiz bijuši līdzekļi vai «zaļā karte», būtu palikusi Amerikā, jo es tur jutos ļoti labi un tā tiešām ir iespēju zeme. Atgriežoties Latvijā, strādāju kafejnīcā un kā brīvprātīgā sāku piedalīties dažādos projektos, piemēram, Jurija Skorobogatova īsfilmā «Skrūvgriezis» un latviešu pirmajā 3D filmā «Rīga 2041». Tad mani ceļi krustojās ar portāla «tvnet» tā laika direktoru, kurš gribēja radīt video platformu. Es savukārt neprātīgi gribēju filmēt, un bija abpusējs klikšķis: viņš man iedeva kameru, un es sāku darīt – pati producēju, filmēju, intervēju un montēju. Sākumā bija tāds izklaides formāts, bet pārtapa diezgan nopietnā žurnālistikā. Pēc diviem gadiem nāca piedāvājums pamēģināt sevi TV3 ziņās, un es nedomājot piekritu.

Tavā dzīves pieredzē ir darbs par auklīti visai interesantā internacionālā ģimenē.

Jā, Anglijas studiju  brīvlaikos lidoju uz Luksemburgu, kur dzīvoju gvatemalieša un krievietes ģimenē, kurā vīrs bija bankas vadītājs. Viņiem bija divi bērniņi, un es biju kā viņu ģimenes loceklis – dzīvoju ar visiem kopā, izvadāju bērnus uz skolu un treniņiem. Bija interesanta pieredze, jo pašai vēl bērni tā īsti neinteresēja, bet ļoti gribējās ceļot. Man pat bija savs mersedess, ar ko izbraukt brīvajā laikā, un arī kabatas naudu šad tad iedeva. Pēc tam dzīvošanai Anglijā šī nauda ļoti noderēja.

Kā tevi pamanīja Latvijas Televīzija?

Ar LTV dialogu uzsākām jau pirms gada, kad biju aizgājusi bērna kopšanas atvaļinājumā – tad sākās lielās pārmaiņas TV3, apvienojoties ar LNT, un es tā īsti nezināju, vai tur būšu pieprasīta. Bija visai daudz neskaidrību, bet LTV izteica daudz un dažādu piedāvājumu. Aizgāju uz tikšanos, sapratu, ka man tur patīk, bet bērna dēļ tomēr nolēmu strādāšanu nedaudz atlikt. Šogad septembrī sarunas atsākām, tā nu vadu ziņas un darbojos pētniecības lauciņā.

Kā esi iejutusies jaunajā darbavietā?

Tā kā nāku uz nakts ziņām visai vēlu, ziņu cilvēku faktiski tur vairs nav. Man ir tiešais kontakts ar producentu, ziņu redaktoru un grimētāju; un ir jau arī tā pandēmijas situācija. Savā pētniecības projektā pilnīgi visu daru pati, tāpēc gandrīz nevienu nesatieku.

Tev ir vaļasprieks – tautas dejas. Labs rūdījums dzīvei konkurences apstākļos, jo tur taču arī vienmēr jācīnās par tikšanu dejā un pirmajā rindā?

Nezinu, vai konkurencei, bet tas devis rūdījumu nepamest iesāktās lietas un stingra grafika ievērošanu. Parasti vairāk dejo tie, kas dejo labāk par citiem, un man ar to problēmu nebija. Tā kā arī abi vecāki bija dejotāji, tad jau kopš mazām dienām sāku tautas deju ansamblī «Dzirkstelīte», un tad pārgāju uz «Uguntiņu».

Tev ir vēl viens vaļasprieks, kas it kā galīgi neiet kopā ar neliela auguma tautu meitu!

Jā, tēva iespaidā es jau no 16 gadu vecuma sāku nopietni interesēties par motocikliem, un viņš man arī pirmo braucamo dzimšanas dienā uzdāvināja. Mamma gan ļoti priecīga nebija, bet es biju sajūsmā un jau vidusskolā ikdienā no Lilastes braucu ar savu mazo mocīti uz mācībām. Bieži izbraucām kopā ar tēti; viņš ar savu lielo kuģi, es ar mazo – ļoti foršas sajūtas bija. Patlaban tas ir stabili ņēmis virsroku pār dejošanu. Pēc simtgades pasākumiem dejot neesmu atsākusi, un arī pandēmija to patlaban padara neiespējamu. Ar mocīti gan – ja vēl līgavainis vai mamma pasēž ar bērnu, tad kas var būt labāks par to? Esmu šo aizraušanos pielipinājusi arī savam dzīvesbiedram. Braucam gan ar vienu moci, gan katrs ar savu, bet patīk arī vienai kaut kur pabraukt.

Tev ir gandrīz vai meksikāņu seriāla cienīga ģimene ar interesantiem radurakstiem.

Manai mammai dažādu iemeslu dēļ bija ļoti smaga bērnība, un, kad viņa stāstīja, kā ir gājis, reizēm bija pat grūti klausīties un noticēt. Kad viņas mammai piedzima vēl viena meita no nākamā vīra, mana mamma saprata, ka viņas pusmāsai būs tāds pats liktenis, varbūt pat vēl sliktāks. Mammai palika žēl, un, apspriežoties ar manu tēti, tika nolemts viņu pieņemt mūsu ģimenē – adoptēt. Man ar mammas pusmāsu vecuma starpība ir tikai viens gads, un tā nu ir sanācis, ka uz papīra Anna ir mana tante, bet dzīvē viņa ir mana mīļā māsa. Joprojām katru gadu dzimšanas dienā dziedu viņai Gustavo dziesmu «Mana, mana māsa Anna»... Te arī liels paldies ne tikai mammai, bet arī tētim, jo būtībā viņam Anna bija pilnīgi svešs cilvēciņš.

Tētis man vienmēr bijis tāds kā labo attiecību paraugs, jo viņam pirmajā laulībā ir dēls – mans pusbrālis. Tad nu bija situācijas, ka pirms tēta nāves mūsu mājā uz terases sēdēja visa mūsu ģimene, mans pusbrālis un tēta bijusī sieva kopā ar savu dzīvesbiedru. Esam bieži dzirdējuši: «Jums nu gan ir ģimenīte!»

Tev tagad ir arī liels suns, bet suņi jums ģimenē ir bijuši vienmēr.

Esmu absolūts suņu cilvēks, un viņi arī vienmēr mūsu mājās ir bijuši. Viss reiz sākās ar rotveileru Hārliju, kuram vārds tika iedots par godu tēta iecienītajiem motocikliem – es ar viņu kopā uzaugu, un vecāmamma man ir stāstījusi, ka viņš mani, mazu bērnu, esot klausījis vairāk nekā pieaugušos. Pēc Hārlija bija vilku suns, un tam sekoja franču buldogs, vārdā Dīzelis, kurš tika ņemts kā klēpja sunītis, bet izauga par kārtīgu mājas sargu ar savu raksturiņu. Tagad man pašai ir milzīgs Kane Korso, vārdā Ozijs, kurš ir manā svara kategorijā, māsai ir divi franču buldogi, bet mammai – sunītis no patversmes. Tad, kad visi viņi satiekas, iet ņigu ņegu, un atkal dzirdam: «Jums nu gan ir ģimenīte!» (Smejas.) Ozijs gan ir paslinks, jo šķirne savulaik veidota vergu sargāšanai – viņam ļoti patīk sēdēt un skatīties, ka citi strādā.

Tagad esi tikusi pie savas mājas.

Man vienmēr paticis dzīvot nedaudz ārpus pilsētas, savā mājā, jo tā es esmu uzaugusi. Es visos āra un dārza darbos nenogurstu, bet tieši otrādi – uzlādēju baterijas. Mans jaunatklājums ir, ka man ļoti patīk dažādi remontdarbi – es labprāt pati špaktelēju un krāsoju. Šad tad sociālajos tīklos padalos ar to, ko esam paveikuši, un man jau sāk lūgt padomus. Man pat brīžiem liekas, ka par daudz darbojamies, jo gribētos jau arī kādreiz mierīgi pasēdēt un neko nedarīt. Domājam arī par siltumnīcas celšanu.

Ko tu esi savā dzīvē paņēmusi līdz no mammas un tēta?

Man ir viena ļoti būtiska atziņa no tēta, runājot par mīlestību. To viņš man iemācīja, kad man pašai bija pirmā bezcerīgā mīlestība; viņš man teica – just mīlestību jau ir ārkārtīgi liela dāvana, un ne visiem tā izjūta tiek dota. Ja ir arī pretmīlestība, protams, tas ir ļoti labi, bet, ja ne, nevajag to arī spītīgi pieprasīt. Man tas viss pašai šobrīd ir, un es māku priecāties arī par to iekšējo labo sajūtu par dzīvi. No mammas man viss tas siltums, ko es tā īsti apzinos tikai pēdējos divus gadus, kopš pati esmu mamma meitiņai Emmai. Vēl mērķtiecība – viņa jaunībā diezgan smagi cīnījās labākas dzīves dēļ un to cīņassparu ieaudzināja arī manī. Nesen gan, ieraugot, ka pati braucu ar busiņu, kas pilns ar būvmateriāliem, atzina, ka varbūt manā audzināšanā ir drusku pārcentusies. (Smejas.)

Kā tu patlaban uztver Latvijas informatīvo telpu kopumā – vai cilvēki tiek pietiekami informēti par notiekošo?

Domāju, ka informācijas ir pietiekami, bet tā ir katra cilvēka paša izvēle – ko un kā tu izvēlies ņemt pretī un kādus medijus patērēt. Sociālo tīklu attīstības laikā ir ļoti labi saredzams populistu uzvaras gājiens, dezinformācijas daudzums, un diemžēl daudzi izvēlas patērēt neuzticamus avotus. Tas trakākais ir, kad tu pamani, ka to dara arī cilvēks, kam tu seko kā interesantai personībai vai pat viedokļa līderim. Manuprāt, «viss ir slikti» tomēr nav labākais dzīves moto. Vismaz man –noteikti nē!

DANUTA JUSTE

• Vecums: 29 gadi.
• Beigusi Rīgas 49. vidusskolu, 2013. gadā ieguvusi bakalaura grādu mediju jomā Halas universitātē Lielbritānijā un 2014. gadā –sertifikātu Ņujorkas Filmu akadēmijā filmu veidošanā.
• No 2015. līdz 2017. gadam strādāja pašas izveidotajā «tvnet» mediju video nodaļā.
• No 2017. līdz 2019. gadam darbojusies kā TV3 ziņu korespondente.
• 2020. gadā – raidījumu autore Latvijas Radio «Atvērtie faili».
• No 2020. gada septembra – LTV ziņu moderatore un ziņu redaktore.