Lauku torte ar pilsētas pieskārienu - Ilze Kupča stāsta par savu ceļojumu kūku pasaulē
“Daudzi domā, ka mans uzvārds ir Kūciņa. Ne vienam vien pat esmu tā saglabāta telefonā, un tad saka – o, Kūciņa zvana!” smejas kūku meistare Ilzīte Kūciņa jeb Ilze Kupča. Kūkas viņa cep jau 17 gadu un savas receptes trešo sezonu rāda ReTV raidījumā Svētku kūka. “Kūkas ir mans darbs, hobijs un meditācija,” teic Ilze. Sarunu ar viņu lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Ar kādām aktualitātēm tev sācies šis pavasaris?
Kūkas jau kādu laiku ir kļuvušas par manu pamatdarbu, bet jaunums ir tas, ka esam sākuši organizēt meistarklases No rupjmaizes līdz kūkai. Ar šo meistarklasi braucam uz skolām, vērojam, kā nodarbība patīk bērniem un jauniešiem, kā pedagogiem, un secinām, ka šāda informācija skolās ir ļoti nepieciešama. Doma ir ar šo meistarklasi braukt arī uz ārzemēm, piemēram, uz latviešu biedrībām. Pagājušajā gadā biju arī Londonā, lai pētītu, kāds kūku piedāvājums ir tur.
Tātad brauc meklēt jaunas kūku receptes arī uz Londonu? Man tieši šķita – ja raidījumam Svētku kūka ir trīs sezonas, tad taču vajag ļoti daudz recepšu!
Vienā sezonā ir desmit receptes, mēģinām rādīt klasiskās receptes. Raidījumu viesiem jautājam, kas ir viņu bērnības garša. Un interesanti, ka TOP 1 ir īstā lauku torte ar vārīto krēmu. Otrajā vietā ir Napoleons, tad medus kūka un Draudzība jeb Kijivas kūka, kas tagad ir pārtapusi par Cielaviņu.
Ja tev jāiztēlojas – kura no Latvijā iecienītajām kūkām esi tu pati?
Pēc garšas – lauku torte. Man patīk īstas lietas. Un, ēdot šo kūku, es atceros daudzus notikumus. Vienlaikus kūkā gribas ielikt pilsētniecisko pieskārienu. Tāpēc es varētu būt lauku torte, kurai pildījumā ir kāda biezāka želejas – smiltsērkšķu vai upeņu – kārta vai siera krēma kārta ar svaigām ogām, kas lauku tortei piešķir mazliet citādu garšu. Mēs, lauku cilvēki – un es sevi uzskatu par lauku cilvēku, tur mīt mana sirds un dvēsele –, esam tādi īsti. Un, ja ir svētki, tad jābūt īstai kūkai, tomēr vienmēr gribas sevi un viesus mazliet pārsteigt.
Teici, ka, ēdot lauku torti, tevī raisās dažādas atmiņas. Par ko tās ir?
Tā ir mana vecmāmiņa. Torte mūsu ģimenē tapa lauku virtuvītē, un lauku mājā tā parasti bija tāda piebūve vai pat atsevišķs namiņš, ko izmantoja vasaras periodā. Tur vārīja ievārījumus, cepa pankūkas, kūkas. Vecmāmiņa necepa kūkas, bet katras brīvdienas tapa smalkmaizītes, pīrādziņi, plātsmaizes, un viņa cepa arī biskvīta ruleti ar ievārījumu un pūdercukuru. Atceros, kā ar koka karoti māla bļodā bija jākuļ olu dzeltenumi, kā ar atsperīti bija jāsasit olu baltumi. Tas bija vesels notikums! Tajā laikā kūkai bija cita vērtība – ja kūku cep malkas krāsnī, tad notrāpīt 180 grādus nav vienkārši. Ir cepts arī, malkas krāsnī ieliekot avīzi un pieliekot priekšā skaliņu, lai mīkla netek ārā. Tagad kūku cepšana ir vienkāršāka. Tas viss ir izdzīvots, un tā ir mana bagātība. Tolaik mēs, trīs paaudzes – vecmāmiņa, mamma un es –, ilgi rosījāmies pa virtuvi, cepot vienu kūku. Tā ir tā ģimene, tā saite…
Man tagad ir grūti, jo vecmāmiņas vairs nav. Pēc viņas aiziešanas sapratu, ka ļoti gribu uzzināt savas saknes, un esmu noskaidrojusi, ka arī vecvecmamma ir cepusi biskvīta ruleti. Sanāk, ka esmu ceturtā paaudze, kas turpina cept šo tradicionālo biskvītu, apaudzējot to ar jauninājumiem. Neviena no manām iepriekšējām paaudzēm kūkas netirgoja, tas nebija viņu darbs, kā tas ir izvērties man. Taču ar kūkām es varu būt visur, es neesmu tikai kūku cepēja. Piemēram, piecus gadus hokeja kluba Dinamo spēlēs tika izlozēta mūsu kūka. Reizēm skatītājiem pietrūka pildspalvu, lai aizpildītu biļeti un piedalītos izlozē, tāpēc ar laiku daļa sāka nākt uz spēlēm paši ar savu pildspalvu. (Sirsnīgi smejas.)
Pilnu sarunu ar Ilzi Kupču var izlasīt žurnālā Patiesā Dzīve, kas no 9. maija pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
