Mācītājs regbija laukumā jeb saruna ar Rīgas "Dinamo" trenera vārdabrāli Pēteri Skudru

Un tas ir sports. Turklāt ne jau šāds tāds, bet viens no fiziski smagākajiem, kur sportisti nežēlo ne sevi, ne pretinieku. Pēteris Skudra ir vienīgais mācītājs Latvijā, kurš spēlē regbiju nacionālajā čempionātā – viņš iekļauts virslīgas komandas Valmieras "Fēnikss" sastāvā!

Žurnālam "Kas Jauns" priesteris atklāti stāsta, kāpēc viņu dēvē par rupjāko spēlētāju komandā, neslēpj, ka kopā ar komandas biedriem iedzer alu, kā arī atklāj, kādas ir viņa attiecības ar daudz slavenāko vārda un uzvārda brāli – bijušo hokeja vārtsargu, Rīgas "Dinamo" galveno treneri Pēteri Skudru.

Atsakās no laicīgās dzīves, tikai no sporta nē

Tas, ka Pēteris Skudra savu dzīvi veltījis Dievam, ir likumsakarīgi, jo šajā vidē viņš ir jau kopš zīdaiņa vecuma. “Esmu dzimis un audzis ģimenē, kur ticībai ir svarīga loma. Tā tajā vidē arī bija iespēja sastapt labus priesterus, kuri iedvesmoja ar savu piemēru. Dažiem no viņiem gribējās līdzināties, un vidusskolā sāku apsvērt domu, ka varbūt pats par tādu varētu kļūt. Nolēmu pamēģināt pastudēt seminārā; sak’, nav jau teikts, ka paņems, un nevar zināt, vai pabeigšu. Taču pieci studiju gadi paskrēja pārāk ātri, kad tiku nolikts jautājuma priekšā: nu tu tad gribi kļūt par priesteri vai nē? Lai arī mani biedēja, ka, izdarot šo izvēli, es atsakos no daudzām citām iespējām, ko dzīve piedāvā, tomēr nolēmu kļūt par priesteri, jo visiem šāda izvēle netiek dota,” stāsta Pēteris, kurš 2013. gadā kļuvu par diakonu, bet 2014. gadā – par priesteri.

Pēteris Skudra vienmēr bijis sportists cilvēks – puikas gados ar draugiem pagalmā spēlējis futbolu, izmēģinājis spēkus basketbola un citos sporta veidos. “Protams, es nenodarbojos ar sportu profesionālā līmenī, taču man tas vienmēr dzīvē bijis svarīgs. Piemēram, ja kādreiz biju pārliecināts, ka nekad neskriešu garās distances, tad garīgā semināra laikā jau biju tik tālu satrenējies, ka varēju noskriet pusmaratonus,” stāsta priesteris.

Regbijs uzlabo motivāciju

Kā tad Skudra nonāca regbijā? “Kad vēl kalpoju tikai par priesteri, fiziskām aktivitātēm laiks atradās. Sportoju gan individuāli, gan ar puišiem uzspēlēju futbolu. Bet, kad 2015. gadā bīskaps mani pārcēla uz Rīgu un sāku strādāt "Radio Marija", tad pirmsākumos darbs bija ļoti intensīvs un prasīja daudz laika – bija ļoti grūti sevi motivēt sportot. Jo esmu no tiem cilvēkiem, kas nespēj celties sešos no rīta, lai pirms darba stundu pasportotu. Un tad, 2016. gada vasarā, pēc Rīgā nodzīvota pusgada sapratu, ka šajā laikā esmu labi ja divas reizes bijis paskriet, tāpēc man nepieciešama kāda sporta komanda, kas mani motivētu sportot un neizlaist treniņus. Izvēlējos regbiju,” stāsta priesteris.

Šāda izvēle ir diezgan neparasta, jo regbijs taču nav nekāda mierīgā pastaiga, tajā veči metas cīņā gluži vai uz dzīvību un nāvi, nesaudzēdami ne sevi, ne pretinieku! “Protams, varēju atrast kādu kompāniju, ar ko kopā spēlēt futbolu, taču domāju, ka futbolu esmu jau pietiekami daudz atspēlējies. Turklāt gribēju nokļūt tādā komandā, kur viss ir nopietni – treneris, treniņi, sacensības. Tā kā pazinu Valmieras regbija kluba "Fēnikss" treneri Kristapu Staņu, palūdzu viņam, lai iesaka man kādu treneri, pie kā apgūt regbija pamatus. Ieteica Arvi Pilenieku, kas Jelgavā trenēja LLU regbija komandu, bet pēc kāda laika nonācu Siguldas regbija klubā, kurā paralēli arī darbojās Kristaps Staņa,” pirmsākumus regbijā atceras Pēteris Skudra, piebilstot: “Tas man likās patiešām interesanti, jo regbijs ir kas tāds, ar ko visi nenodarbojas. Tā man bija pilnībā jauna vide, kaut kas pavisam svešs un nepazīstams. Pirmo sezonu nospēlēju, man iepatikās, un paliku uzticīgs regbijam. Turklāt esmu secinājis, ka pēc pieciem gadiem regbijā esmu sācis sevi vairāk motivēt. Ja agrāk man bija grūti sevi piespiest, tad tagad jau esmu sācis trenēties papildus. Ja redzu savas vājās vietas, jūtu, ka man pietrūkst spēka vai fiziskās izturības, tad papildus eju uz trenažieru zāli un piestrādāju pie sava individuālā snieguma. Jo es taču nevaru pievilt komandu, kurā man uzticas gan treneris, gan visi puiši.”

Rupjākais spēlētājs komandā

Pēteris Skudra ir vienīgais katoļu priesteris Latvijā, kurš spēlē regbiju. Patiesībā tas ir tik neticami – mācītājs un regbijs –, ka pirmajos gados par to brīnījušies pat viņa komandas biedri! “Kad sāku spēlēt Siguldas regbija klubā, to, ka esmu priesteris, zināja tikai komandas kapteinis. Bet ar laiku šāda informācija nonāca arī līdz pārējiem puišiem. Un tad ik pa laikam kāds pienāca man klāt un neticīgi vaicāja: “Tiešām, tā ir taisnība?” Kāds pusgads pagāja, kamēr visi no komandas bija pienākuši un personiski pārliecinājušies, ka, jā, esmu katoļu priesteris,” smejas Skudra, piebilstot, ka šad tad ticis arī draudzīgi pavilkts uz zoba: “Reiz, Valmieras "Fēnikss" komandā spēlējot Latvijas čempionātā, izdarīju pārkāpumu. Nepārzinot noteikumus, no mugurpuses pavilku pretinieku aiz krekla augšdaļas, par ko nopelnīju sarkano kartīti. Pēc tam puiši jokoja, ka viņu komandā visrupjākais spēlētājs ir priesteris, ik pa laikam pazobojoties: “Vai tad priesteris tik rupji var rīkoties?” Tā ka ar šādiem jokiem ir jārēķinās.”

Viņš gan piebilst, ka regbistiem nav nekādu iebildumu pret viņa garīgo nodarbošanos un ir pavisam normāla attieksme – vīri pieņem un respektē Pētera Skudras izvēli. Pat vēl vairāk – daudzi puiši vēršas pie Pētera, kad viņiem vai viņu ģimenēm nepieciešama kāda palīdzība. “Viņi zina, ka esmu cilvēks, kuram var uzticēties. Piemēram, nesen komandas biedra mammas tante bija slima un nevarēja tikt uz dievkalpojumu, un viņš palūdza, vai varu aizbraukt pie viņas. Protams, ka aizbraucu!” nosaka Pēteris.

Priesteris ar alus kausu?

Vaicāts, kāpēc palicis uzticīgs regbijam, katoļu mācītājs nedomājot atbild: “Pirmkārt, visa tā vide. Spēles ir kā piedzīvojums un azarts. Sajūtas pēc izcīnītām uzvarām, pārdzīvojumi pēc zaudējumiem – tas mūs visus emocionāli satuvina. Ar komandas biedriem diezgan daudz laika sanāk kopā pavadīt gan spēlēs, gan treniņos, un esam jau kļuvuši par draugiem. Un ne tikai ar pašiem puišiem, bet arī ar viņu ģimenēm, šī ģimeniskā sajūta ir nenovērtējama. Otrkārt, esmu regbijam uzticīgs fizisko aktivitāšu dēļ. Sēžot visu dienu radio ofisā, sports ir nepieciešams, lai attīrītu prātu. Man sports ir kā meditācija, kas palīdz pēc tam darbā strādāt daudz produktīvāk. Sports mani pievelk atpakaļ pie zemes, turklāt regbijā tas ir vārda vistiešākajā nozīmē – ja esmu sācis peldēt kaut kādos teoloģiskos augstums, puiši visai ātri piespiež pie zemes un ar seju iemīca dubļos. Treškārt, man ļoti patīk tā sauktais trešais puslaiks. Spēlē mēs divus puslaikus cits citu nesaudzējam, bet pēc spēles kopīgi uzcepam gaļu, iedzeram alu – visi ir draugi. Man patīk šī kopības sajūta, kāda ir tikai un vienīgi regbijā.”

Trešais puslaiks ir regbijam raksturīga tradīcija, kad pēc spēles abas komandas, kas pirms tam laukumā bija nesamierināmas pretinieces, tiekas uz kopīgu mielastu pie alus kausa, tā atdodot cits citam cieņu un aizmirstot par laukumā izdarītajām pārestībām. Vai tiešām arī katoļu priesteris trešajā puslaikā cilā alus kausu? “Protams!” sirsnīgi atsmej Pēteris Skudra, turpinot: “Ja ņem vērā, ka joprojām slavenākās beļģu un vācu alus darītavas nes klosteru vārdus, tad kāda vēl atturība! Bet, ja nopietni, tas viss ir saprāta robežās, nekādas dzīres trešajā puslaikā nenotiek. Iedzer pa kausiņam alus pie maltītes, draudzīgi papļāpā. Alu nedzeram mucām, turklāt tas ir mūsu kultūrai dabisks komunikācijas veids – pie mielasta saskandināt pa kausam. Un, ja mūsu komandā spēlē cilvēks, kurš strādā Brenguļu alus brūzī, bet mūsu mājas spēles notiek laukumā, kas atrodas brūzim Abula upes pretējā krastā, tad, protams, būtu grēks nepacienāt pretiniekus ar labu alutiņu!”

Kurš ir īstais Pēteris Skudra?

Latvijā un pasaulē daudz zināmāks ir cits Pēteris Skudra – hokeja vārtsargs un treneris. Vai viņi nav radinieki? “Nē!” smejoties atbild priesteris. Viņš neslēpj, ka jau skolas gados ticis āzēts par šo tēmu – kad Pēteris Skudra kļuva par Latvijā slavenu vārtsargu, viens gados vecāks skolasbiedrs jokojot paprasījis autogrāfu, saucot, ka viņam tagad esot Pētera Skudras paraksts!

Joki neapsīkst arī tagad. Kad pieredzējušais hokeja speciālists Pēteris Skudra šoruden stājās pie Rīgas "Dinamo" vadības, priestera Pētera Skudras kolēģi un draugi viņam prasījuši, kā jaunos pienākumus hokeja komandā tagad izdosies savienot ar darbu radio. “Es arī pats tad feisbukā pajokoju, ierakstot, ka tagad trenēšu Rīgas "Dinamo", palīdzot šai komandai izkulties no problēmām,” stāsta mācītājs. Pārpratumi un kuriozas situācijas ar diviem sabiedrībā zināmajiem Pēteriem Skudrām ir vēl tagad. Priesteris saka, ka sociālajos tīklos, kuros viņa slavenais vārda un uzvārda brālis gan nav reģistrējies, rakstos un komentāros par Rīgas "Dinamo" regulāri tiek ietagots viņš – domājot, ka tas ir tas Pēteris Skudra.

Izrādās, nesen abi Pēteri pat satikušies. “Radiostacijas "Marija" ēterā bija saruna, kur Pēteris Skudra intervē Pēteri Skudru. Izrādās, šis mans vārda un uzvārda brālis ir ļoti interesants cilvēks. Mani šī mūsu saruna ļoti uzrunāja. Starp citu, to joprojām var noskatīties "YouTube" arhīvā,” atklāj teologs un, vaicāts, kā ticis pie intervijas ar hokeja treneri Pēteri Skudru, atceras: “Tas nemaz nebija tik sarežģīti. Biju vienā pasākumā ar Rīgas Dinamo komandas vadību, un kāds viņiem pastāstīja par to manu joku feisbukā. Viņiem tas joks patika, un viņi teica – ja gribi, vari mūsu jauno treneri nointervēt. Sagaidīju, kad "Dinamo" atbrauc no treniņnometnes, un mūsu saruna radiostudijā notika! Starp citu, pēc šīs intervijas viens klasesbiedrs man uzrakstīja: “Pēter, visu savu dzīvi, kopš iepazinos ar tevi, gaidīju, kad Pēteris Skudra intervēs Pēteri Skudru!”