Skolā izstumta, no azartspēlēm atkarīga - "Ērkšķu" Sarmīte par spēlēšanu un mobingu

Sarmītes (29) līdzšinējās dzīves problēmas ir bērnībā un skolas gados piedzīvotā sekas. Viņa ir no Skrundas, bet augusi un gājusi skolā netālu esošajos Zirņos. Sarmīte skolas gados bija “izstumtā” – viņu klasē ignorēja gan skolas biedri, gan skolotāji. Un sekas ir tādas, ka meitene iedzīvojās pamatīgos psiholoģiskos kompleksos, kas ietekmējuši visu viņas dzīvi. Mierinājumu Sarmīte, kura ar dzīvesbiedru audzina divas meitas un sapņo par kāzām, meklē spēļu zālēs. Viņa neslēpj, ka ir atkarīga no azartspēlēm un spēļu zālēs pazaudē lielu daļu ģimenes ienākumu, tomēr atteikties no kaitīgā ieraduma pašas spēkiem nespēj. Vai tagad tas ir izdevies?

Pazemoja pat skolotāji

“Esmu pastarīte septiņu bērnu ģimenē. Mani pazemoja lielā svara dēļ, kā arī man bija galvas ādas psoriāze. Par to mani izsmēja, ņirgājās, ka neesmu mazgājusi galvu. Biju atstumtā arī no skolotāju puses, jo, viņuprāt, nebiju no tās pareizākās ģimenes – tētis un mamma nestrādāja pagastā. Skolotāju attieksme pret mani bija tāda, ka esmu nekas. Ja man bija kas neskaidrs, ja bija vajadzīga skolotājas palīdzība, vienmēr tika atbildēts: “Kas, pagaidīt nevari?”. Pie manis pienāca tikai tad, kad tika “apkalpoti” visi pārējie skolēni. Skolotāju uzskats bija, ka man pietiks arī ar minimālo pozitīvo atzīmi, ka nav jēgas ar mani tērēt laiku, lai es saņemtu ko vairāk par četrinieku. Es varēju celt roku, cik gribu, pie manis tāpat nepienāca. Un, tā kā skolotājas pret mani tā attiecās, arī bērni mani izstūma. Tas bija briesmīgi,” atceras Sarmīte, sakot, ka vismaz tagad viņas bērnam skolā tāda situācija nav jāpiedzīvo – skolotāji ir atsaucīgi un gatavi palīdzēt. Turklāt Sarmīte gatava uz visu, lai viņas meita skolā nebūtu izstumtā – ja visiem klasesbiedriem ir mobilais telefons, tad arī savai meitai Sarmīte to sarūpēs.

Sarmīte neslēpj, ka visi šie bērnības pārdzīvojumi liedza viņai normāli dzīvot, taču pēc dalības "Ērkšķos" viņa beidzot šiem pāridarījumiem tikusi pāri. “Es vairs tik sāpīgi neuztveru pārmetumus. Ja kāds mani kritizē “par tēmu”, tad es to pieņemu, bet, ja vienkārši norej noriešanas pēc, tad uz to vairs nereaģēju. Neņemu galvā. Pagriežos un aizeju. Bet agrāk katrs kritisks vārds mani iekšēji grauza līdz sirds dziļumiem. Es tagad dzīvoju brīvi,” žurnālam "Kas Jauns" lepni saka Sarmīte, piebilstot, ka pēc dalības "Caur ērkšķiem uz..." daudzi sastaptie cilvēki izsaka viņai atzinību par uzdrīkstēšanos, par to, ka spējusi pārvarēt savus kompleksus: “Arī sociālajos tīklos daudzi man raksta un uzmundrina nepadoties, doties tālāk.”

Vai atbrīvojusies no azartspēļu atkarības?

Un kā ir ar azartspēlēm? Vai Sarmīte ir tikusi vaļā no šīs atkarības?  “Reizēm ieeju džimbuļos – tā es saucu spēļu automātus. Bet, tiklīdz zaudēju kādus trīs eiro, tā viss – dodos prom! Vairs nesēžu katru dienu, stundām ilgi, gaidot lielo laimestu, pat nepamanot, kā notērēju 20 eiro. Jā, pirms nedēļas, kad man veicās, tad gan pasēdēju nedaudz ilgāk, jo vienkārši laimesti krita un krita. Bet tas bija izņēmuma gadījums, man vairs nav tās nepieciešamības spēlēt un spēlēt katru dienu. Tāpēc es to vairs nesauktu par atkarību,” teic viņa.

Tagad Sarmīte spēļu zālē iegriezusies, kā pati saka, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, cik reižu, bet pirms dalības projektā "Caur ērkšķiem uz..." patiešām turp devusies teju katru dienu… Braukusi pēc “lielā laimesta” uz Kuldīgu, Saldu un pat Liepāju! Vaicāta, kā uzsākusi spēlēt, Sarmīte atceras, ka tas noticis pirms vairākiem gadiem. “Man toreizējais puisis to ierādīja. Sākotnēji devos viņam līdzi, bet pati nespēlēju, tikai skatījos. Kad izšķīros, ar brāli braucām uz ballītēm Liepājā, es biju kā šoferis. Viņam tur bija, ar ko dejot, bet es svešā pilsētā ar svešiem džekiem neielaidos. Tāpēc, kamēr brālis dejoja, es gāju uz spēļu zāli spēlēt automātus. Tā arī tā atkarība radās – tiklīdz parādījās nauda, tā prom uz spēļu automātiem!” stāsta Sarmīte.

Viņas lielākais vinnests ir 200 eiro. Bet cik zaudēts? “Šķiet, 70 eiro. Taču to, cik zaudēts pa visiem šiem gadiem, labāk neskaitīt. Ieejot eiforijā, pat nepamani, ka konts jau tukšs. Un tad ir izbrīns – vai tiešām tik daudz esmu nospēlējusi? Nevar būt?! Es taču zinu, kur ir robeža, cik drīkstēju atļauties notērēt. Diemžēl šī robežas sajūta bija pazudusi. Bet tagad, pēc dalības "Ērkšķos", es spēju sevi kontrolēt. Nē, pavisam no azartspēļu atkarības neesmu tikusi vaļā, bet tagad domāju, ka, piemēram, nākamnedēļ uz spēļu zāli nebraukšu. Ir taču arī citi veidi, kā pavadīt laiku lietderīgi, – ieguldīt bērnos, nevis dienu nosēdēt džimbuļos. Aizvadītajā sestdienā ar bērniem bijām aizbraukuši uz spēļu laukumu Tukumā. Nodzīvojāmies tur visu dienu, nesen bijām Kalvenes zoo. Cenšamies vairāk kaut kur aizbraukt ar bērniem,” stāsta "Ērkšķu" dalībniece.

Ja jau ik pa laikam tomēr nespēj turēties pretim azartspēļu kārdinājumam, kāpēc Sarmīte labprātīgi neparaksta dokumentu, kas liegtu viņai apmeklēt spēļu zāles? “Man nav draugu, ar ko pavadīt kopā laiku, ar ko atpūsties. Bet, ieejot džimbuļos, es atslēdzos no apkārtējās dzīves, tur pilnībā pazūd laiks. Turklāt šobrīd nav jau īsti citas iespējas, kur atpūsties, jo Covid-19 dēļ daudz kas tiek ierobežots. Nav jau naktsklubu, kur ar draugu varētu atslābināties. Tāpēc atliek tikai spēļu zāles. Bet vispār azartspēles ir kā narkotikas. Tās vajag vēl un vēl. Taču es esmu pateikusi tām STOP! Man patiešām noderēja "Ērkšķos" saņemtās konsultācijas,” uzsver Sarmīte.

Māk saremontēt auto

No mazvērtības kompleksiem Sarmīte ir atbrīvojusies, ir ceļā uz atbrīvošanos no azartspēļu atkarības, taču ar darba meklējumiem viņai joprojām neveicas. Atrast darbu mazpilsētā ir praktiski nereāli. It sevišķi tagad, koronavīrusa plosīšanās laikā. “Darba piedāvājumi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Skatos katru dienu, kas parādās Saldū, Kuldīgā, Liepājā, bet sievietēm vakanču ir tik maz, ka īsti pat nav kur pieteikties. Pat apkopējas darba nav. Bet ne es viena tāda. Ik pa laikam satieku kādu skrundenieku, kas pēkšņi atlaists no darba,” nopūšas divu bērnu māmiņa.

Interesanti, ka pēc izglītības Sarmīte ir automehāniķe! Viņai ir automehāniķa diploms, un viņa bez problēmām var nomainīt automašīnai eļļu, veikt kādu remontu. Kāpēc viņa pēc pamatskolas beigšanas izvēlējās arodskolā apgūt tieši šo profesiju? “Es taču esmu no septiņu bērnu ģimenes, un mums pašiem bija jāgatavo ēst. Kāpēc man četrus gadus jātērē laiks, mācoties pavāra arodu, ja tāpat māku gan kūkas izcept, gan plovu uzvārīt! Tāpēc nolēmu mācīties ko tādu, kas man pašai ir kas jauns. Aizgāju uz automehāniķiem Cīravas arodskolā, šķita, ka interesantāk ir mācīties kvēlsveces nomainīt nekā klausīties, kā kūkas jācep,” stāsta Sarmīte.

Viņa bija vienīgā meitene automehāniķu kursā, un toreiz daudzi izteicās, ka ilgāk par vienu kursu neizturēšot. Taču Sarmīte pierādīja pretējo, un pat viņas mammai pedagogi teikuši, ka viņas meita “ir ar iekšām” un mācībās pārspēj pat dažu labu puisi. Sarmīte gan atzīst, ka sākums nav bijis viegls, jo par daudzām lietām viņa dzirdēja pirmo reizi. “Pamatīgi izbrīnīja, kad stāstīja, ka diagnostikai automašīna jāpieslēdz pie datora. Nesapratu, kāpēc mašīnai dators, jo dators taču domāts datorspēlēm,” tagad sirsnīgi par sevi pasmejas Sarmīte, atceroties, ka viņai labi padevusies pat metināšana, taču baidījusies no smalkiem urbšanas darbiem. “Mācības Cīravā man patika, mani novērtēja, kursabiedri no savas vides neizstūma. Skolotāji mani nevērtēja pēc tā, no kādas ģimenes esmu nākusi. Šie četri gadi tik ātri paskrēja, ka pat nepamanīju, ka jau biju nokārtojusi praksi, eksāmenus un saņēmusi diplomu. Ne tā, kā pamatskolas gadi, kas vilkās, šķiet, veselu mūžību. Tās bija īstas mocības,” nosaka Sarmīte.