Pavisam īsts detektīvs. Seriāla "The Investigation" recenzija
Skandināvu detektīvi daudziem visā pasaulē kļuvuši par kvalitātes zīmi gan literatūrā, gan ziemeļnieku veidotajos kino un televīzijas darbos. Pat tiem, kuri nav to fani, neatliek nekas cits, kā atzīt to nozīmi pēdējo desmitgažu kultūrā. Jaunākais dāņu televīzijas veikums «Izmeklēšana» centies ieurbties vēl patiesākā kriminālstāstu līmenī, ekranizējot pavisam īstu izmeklēšanas gaitu, kuras oficiālie dokumenti nonākuši seriāla radītāju rokās.
«Izmeklēšanas» radīšanas izejas punkts ir gana unikāls. Seriāla scenārija autoram un režisoram Tobiasam Lindholmam bijusi unikāla iespēja piekļūt slepkavības, kas 2017. un 2018. gadā bija piesaistījusi visas pasaules uzmanību, izmeklēšanas lietai. Šis fakts nebūtu nekas unikāls, ja mēs runātu par četrdesmit, piecdesmit gadus vai vēl vecākiem patiesiem notikumiem, kuru izmeklēšanas dokumenti ir atslepenoti. Tomēr pārsteidzoši šķiet, ka pieeja kaut kam tādam ir ļauta radošo industriju pārstāvjiem gandrīz tūlīt pēc lietas noslēguma, jo nešaubos, ka Dānijā daudziem vēl šis notikums varētu būt gana sensitivs. No otras puses, ja reiz šāda iespēja radusies, tad, kur gan citur kā vecās Eiropas vienā no visdemokrātiskākajām un brīvākajām zemēm.
«Izmeklēšanā» sekojam Kopenhāgenas slepkavību daļas vadītājam Jensam Milleram un viņa komandai sešu mēnešu garumā, kamēr viņi izmeklē pasaules presē zināmo «Zemūdenes lietu». Kāda zviedru žurnāliste devusies intervēt vīrieti viņa paštaisītajā (!!!) zemūdenē un nekad no šī kopīgā izbrauciena nepārrodas. Potenciālais slepkava, kurš ir Otrā pasaules kara fans, tiek apcietināts uz aizdomu pamata par slepkavību un, kā jau detektīvu žanrā ierasts, juridisku iemeslu dēļ ir pavisam ierobežots laiks, lai pierādītu viņa vainu. Intuitīvi vaina mums un izmeklētājiem šķiet neapšaubāma, tomēr nav ne līķa, ne motīva, ne arī slepkavības ieroča. Vainīgais stāsta, ka tas viss ir bijis negadījums, un satraukumā viņš līķi no zemūdenes ir izsviedis, tomēr katru reizi, kad tiek atrasts kaut mazākais pavediens un izmeklēšana varētu progresēt, apsūdzētais maina savu stāstu, liekot apšaubīt policijas teorijas. Seriāla ievadā vienu brīdi visa neziņa aiziet pat tik tālu, ka nopietni sāk izskatīt ideju, ka nekāda slepkavība varētu pat nebūt un tā ir nopietni izplānota mākslas performance jeb hepenings, kuru žurnāliste radījusi kopā ar zemūdens konstruktoru. Paralēli šķietami bezcerīgajam detektīvam tuvāk iepazīstam arī paša izmeklētāja Millera dzīvi un attiecības ar viņa meitu, kura visu dzīvi atstāta otrajā vietā aiz darba. Arī patlaban, kad Millers drīz kļūs par vectētiņu, bet viņš tā vietā, lai apsveiktu meitu, visu savu enerģiju velta citu cilvēku meitas meklējumiem.
Ziemeļu gaismā
Cilvēcisko attiecību līnija paralēli detektīvstāstam ir gudri izveidota. Mēs iepazīstam, iespējams, mirušās, žurnālistes sērojošos vecākus, kas pretstatīti galvenajam izmeklētājam Milleram, kurš, lai gan savu meitu mīl, ir pārāk aizņemts ar darbu. Šī paralēlā tēma kriminālizmeklēšanai kļūst par Millera papildu uzdevumu, kurā viņam jāizmeklē pašam sava dzīve un attiecības. Zināmā mērā kluss un neuzkrītošs atgādinājums tam, ka nenovērtējam to, kas mums ir, līdz brīdim, kad tas mums tiek atņemts. «Izmeklēšana» gan reto reizi būs tas seriāls, kur varēsim atpūsties, sekojot romantisko attiecību līnijām sižeta gaitā.
Tomēr daudz svarīgāk dāņu veikuma sakarā ir runāt par specifisko pieeju detektīva šķetināšanā. Ir gana daudz interesantu un ne tik bieži redzētu paņēmienu. Piemēram, pirmo triju sēriju gaitā mums tā arī netiek dota iespēja būt lieciniekiem potenciālā slepkavas nopratināšanā, kas ir žanra šķietami obligātā klasika. Katram no mums taču ir bieži iespēja nākt klajā ar saviem pieņēmumiem par to, vai apsūdzētais varētu būt vainīgs tikai tāpēc, ka tāds viņš izskatās un izturas sarunā ar policiju. Ievadā mēs pat neredzam viņa fotogrāfiju. Autori mūs ieved iespaidīgā neziņas miglā. Pieļauju, ka tas darīts ar mērķi, lai pēc iespējas labāk spētu asociēties ar izmeklēšanas bezcerīgumu, kur katrs iegūtais pavediens pēc neilga brīža izrādās nekur nevedošs.
Skandināvu detektīviem ierastā noskaņā vērojam skarbus vīrus un dažas sievietes aukstā ziemeļu gaismā. «Izmeklēšanā» iztiekam bez vizuāli specifiskiem paņēmieniem, tomēr šo var un vajag uzskatīt par autorseriālu. Manuprāt, šodien mēs vairs nevaram iztikt bez šī termina, kuru atļaujos aizņemties no autorkino. Respektīvi, Eiropas kino autors līdzīgi kā filmās vienatnē rada seriālu, kuru pats arī režisē. Tas atspēlējas viengabalainā un uzmanīgā noskaņā viscaur daudzsēriju stāsta gaitā, kādu būtu grūti uzturēt, darbojoties plašā komandā. Turklāt «Izmeklēšanu» radījis gana nozīmīgs dāņu kino veidotājs. Tobiasa Lindholma vārds mums, iespējams, nav tik labi zināms, jo par viņa slavenāko projektu var uzskatīt dalību Netflix seriālā «Mindhunters», kurā viņš režisējis pāris sēriju. Tomēr tieši viņš ir sarakstījis divus pasaules slavenā dāņa Tomasa Vinterberga filmu scenārijus. Tie bijuši arī Latvijā gana veiksmīgi izrādītajām filmām «Medības» un «Komūna». Vinterberga vārds uz mūžiem iekalts kino vēsturē, jo tieši viņš kopā ar Larsu fon Trīru deviņdesmitajos gados kļuva par dāņu kino pasaules slavas karognesējiem. Atšķirībā no fon Trīra Vinterbergs vēlāk tik daudz neaizrāvās ar skandaloziem gājieniem, vienmēr paliekot mazliet viņa ēnā.
Pietiks par vēsturi un atpakaļ pie «Izmeklēšanas». Tajā nepamet sajūta, ka brīžiem autora vēlme izmeklēšanas materiālu ekranizēšanā ir pārāk uzkrītoši atspoguļot buksējošo izmeklēšanu... Nešaubos, ka tāda tā bijusi, tomēr skrupulozā dokumentalitāte ne visur novedusi pie intrigas saglabāšanas un aizrautības, kuru lielākā daļa tomēr sagaida no detektīva. Notikumu gaita tiek sadalīta līdz pat datumu precizitātei, atspoguļot, kādi pavedieni kurā dienā atrasti. Jā, patiešām esam liecinieki, ka izmeklēšanas vidū pārāk produktīvi nav gājis, kas rada nelielas raizes par to, ka daļu skatītāju tas var ievest apātijā un zust vēlme sagaidīt paša seriāla iznākumu. Stāsta balstīšana patiesos notikumos ne vienmēr nozīmē, ka nepieciešams respektēt realitāti līdz tādām niansēm. Dzīve, iespējams, ir kino un otrādi, tomēr daudzi no mums skatās kino un seriālus, lai uz brīdi atslēgtos no dzīves ikdienišķā ritējuma.
Par vēlmi izdzīvot
Tomēr ir vērts būt pacietīgiem, un grēks būtu nepieminēt pozitīvos aspektus, kuru seriālā ir daudz vairāk nekā potenciālās apātijas miniseriāla vidū. Režisors ir ļoti uzmanīgs pret mazām dzīves niansēm, kas atspoguļo psiholoģiskas sajūtas vajadzīgos brīžos. Piemēram, kādā mirklī, kad galvenais detektīvs izmisīgi gaida autopsijas rezultātus, viņš pēkšņi netiek iekšā pa automātiskajām durvīm. Viņš izvēlas gaidīt mašīnā, bet arī tur nav miera, jo, pārskrienot pāri radiostacijām, atrodas tikai mūzika, kura vairāk satrauc, nevis nomierina. Vai tad katrs no mums nezina šo sajūtu, ka ir brīži, kad šķiet, ka visa pasaule ir sazvērējusies pret tevi un pat automātiskās durvis tev neatvērsies? Šāda niansēta detaļa dzīves vērojumā, lai parādītu varoņu izjūtas, nenoliedzami šarmē. Ļoti gudra ir arī seriāla it kā neuzkrītošā, tomēr viegli stindzinošā muzikālā daļa.
Kā par savu darbu ir izteicies pats režisors, «Izmeklēšana» nav stāsts par noziegumu, bet par izmeklēšanu. Tas nav stāsts par nāvi, bet par vēlmi izdzīvot. Pāri visam šis ir vēstījums par cilvēkiem, kuri viens otru atrod tumsā un cīnās par ceļu atpakaļ pie gaismas. Tas ir naturālistisks seriāls Skandināvijas rudenī, kura beigās atkal uzspīdēs saules gaisma. To ir vērts sagaidīt.
Aizraujošo krimināldrāmu skatiet "Shortcut Films" dāņu un latviešu valodā.
