“Lielo muļķu” meitenes dēļ Bāliņš zaudē uzacis
Seriāla “Lielie muļķi” Rainītis, klausīdams babiņu, likdams draugiem galdā siļķīti ar putukrējumiņu un būdams visai kautrīgs, savā būtībā neesot tālu no lomas atveidotāja – Edgara Bāliņa, kurš Latvijā labi zināms arī kā stāvizrāžu meistars un grupas “Singapūras satīns” dalībnieks. Jā, tāpat kā komiskais seriāla tēls, viņš raksta dzeju! Vienīgi siļķes vietā labāk izvēlas frikadeļu zupu, bet smieklus reizēm aizstāj ar skumjām.
Seriāls, mūzikas grupa, stendaps… Esi tik daudz kur! Kā nokļuvi līdz skatuvei?
Pēc vidusskolas beigšanas pastrādāju Jelgavā – “Narvesenā”, tad devos uz lielo Rīgu – uz “Viasat” telemārketingu, kur centos pārdot “šķīvjus”. Esmu apzvanījis pusi Latvijai, caur to iemācoties arī runāt. Bet par to, kas esmu, laikam kļuvu, vienu vasaru nodzīvodams Polijā un nedaudz arī Čehijā. Kā šoferis braucu ar mašīnu, kas iezīmē ielas navigācijām. Pārsvarā tas bija pa naktīm – no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā jāizbraukā katra ciemata ieliņa. Tā pavadīju vasaru pilnīgi viens, redzēju ļoti daudz saulrietu un saullēktu, vienīgie mani ceļabiedri bija benzīntanku apkalpotāji un vietējais radio, līdz ar ko nedaudz iemācījos poļu valodu. No tā, ka tik daudz laika pavadīju vienatnē, man radās daudz pārdomu, ar ko, atgriežoties Rīgā, sāku dalīties blogā, tviterī – visādus jokus un novērojumus par dzīvi stāstīju.
Vienā jaukā dienā notika milzīgs pavērsiens. Kā jau teicu, tviterī močīju visādus jokus – šajā ziņā esmu ļoti ietekmējies no Ufo un Freda, kas ir nepārspējamas Latvijas humora leģendas –, līdz raksta Edijs Majors, reklāmists, sak’ – atnāc uz mūsu aģentūru, pamēģini uztaisīt tekstus reklāmai. Man visa pasaule sagrīļojās zem kājām no tādas iespējas. Atceros to mirkli, kā ieeju aģentūrā, kā uzrakstu kaut ko par miltiem... Pēc pāris dienām mani pieņēma darbā. Tā piecus gadus nostrādāju reklāmas aģentūrās un pamazām pievērsos stand up komēdijai. Paralēli tam bija draugu kompānijas, viena no tādām notika leģendāra iepazīšanās ar Jāni Krīvēnu, ar kuru vēlāk regulāri apmeklējām repa aprindās augsti godāto krodziņu “Ūsas”. Vienā brīdī izdomājām (nenoliedzami, tur bija iesaistītas apreibinošas vielas) – jā, taisām repu, “Singapūras satīnu”!
Reps un stāvizrāde tomēr ir atšķirīgas formas.
Kādu sestdienu pēc ballītes pamostos, ieeju feisbukā, skatos – “Coco-Loco” bārā notiek Latvijā pirmais stand up comedy konkurss. Wow! Tur nu gan gribējās aiziet, jo man patīk stāstīt jokus, patīk, ka cilvēki smejas.
Aizgāju, izmēģināju, uzvarēju, un no tās dienas dzīve ļoti mainījās.
Biju viens no pirmajiem, kas to darīja, ja neskaita meistaru Jāni Skuteli, kas bijis man paraugs, kā jādzīvo uz skatuves. Ar citiem konkursa dalībniekiem uztaisījām apvienību “Comedy Latvia”, kas dzīvo līdz šai baltai dienai un pleš spārnus arvien plašāk. “Singapūras satīnam” pievienojos jau kā komiķis.
Esi muzikāli izglītots?
Gāju līdz 3. klasei mūzikas skolā, mēģināju spēlēt klavieres. Jelgavas 4. vidusskolā pasauca korī “Spīgana”, jo ar čomiem mēdzām uzdziedāt latviešu dziesmas; līdz tam likās, ka dziedāt nemāku. Esmu dziedājis pāris Dziesmusvētkos, un tie bijuši vieni no labākajiem brīžiem manā dzīvē – stāvēt Mežaparka estrādē un dziedāt tādas dziesmas kā “Lec, saulīte!”, “Saule, Pērkons, Daugava”. Tas ir neaprakstāmi. Nākamais brīdis, kad sasniegšu līdzīgas emocijas, droši vien būs tikai tad, kad precēšos vai dzims bērns.
Kopš panākumiem “Muzikālajā bankā” “Singapūras satīnu” atpazīst ne tikai pusaudži un jaunieši. Kāda, tavuprāt, ir grupas panākumu atslēga?
Tā, ka grupā ir daudz dalībnieku un katram ir savs superspēks. Viens māk taisīt bītus, otrs – vārdus uzrakstīt, trešais – uztaisīt preses relīzi, ceturtais – nobildēt, lai labi izskatās. Pat nedomājām, godīgi, ka tas tā aizies.
Bijām domājuši iedzert, prikola pēc studijā uztaisīt pāris dziesmu. Bet nu netīšām mums ir līgums ar “Universal Music Group”, mūsu dziesmas savāc daudz skatījumu, un koncerti izpārdoti.
Stāstot, ko māk “Singapūras satīna” dalībnieki, nepieminēji dziedāšanu...
Esam reperi, mums nav jāmāk dziedāt, paldies dievam! “Singapūras satīnā” ir viens cilvēks, kurš māk dziedāt, un tas ir Kristaps Strūbergs jeb Sushi Takeout. … Tāpēc piedziedājumus pārsvarā dzied viņš.
Tu, līdzīgi kā Rainītis, esi vārda meistars?
Man vienmēr interesējuši dziesmu teksti. Patīk analizēt vārdus, pašam rakstīt dzeju. Paldies Jelgavas 4. vidusskolai un skolotājai Sanitai Baltiņai, kura manus dzejoļus lika skolā – uzreiz pie ieejas – pie sienas. Iespējams, pateicoties tam radās drosme rakstīt vēl un attīstīt vārda meistarību.
Seriāla "Lielie Muļķi" otrās sezonas filmēšanas aizkulises
Seriāla "Lielie Muļķi" otrās sezonas filmēšanas aizkulises.
Kas tev vēl ir kopīgs ar Rainīti?
Atklāšu, ka “Lielajos muļķos” pilnīgi visi tēli ir tādi kā reālajā dzīvē, tikai pārspīlēti. Manuprāt. Varbūt kāds no kolēģiem šo lasa un nepiekrīt. Arī Rainītis ir es skolā. Es tiešām rakstīju dzeju un joprojām esmu diezgan kautrīgs puisis. Neesmu tas, kurš uzbāzīsies visiem ar savu kompāniju vai būs iedomīgs. Man arī patīk daba.
Tā ka teikšu – Rainītim ar mani ir diezgan liels sakars. Tāpēc nelikās grūti viņu tēlot. Cits mans tēls ir “Singapūras satīnā” – iedomīgs čalis, kas lēkā pa skatuvi un sauc visus par “sukām” un ko tik vēl ne...
Tev ir arī babiņa?
Jā, ir – un es viņu ļoti, ļoti mīlu. Man ir divas brīnišķīgas babas, bet viena it īpaši - ar viņu esmu dzīvojis kopā, līdz pat pārvācos uz Rīgu. Viņa nāk no Latgales, sveiciens Rudzātiem! Viņa ir daudz dzīvē man palīdzējusi, iemācījusi, kā garšo labi griķīši, uzraudzījusi, lai nenoeju no ceļa, lai nedzeru daudz un uzmanos, ar kādiem draugiem draudzējos. Tikai to labāko vienmēr!
Kā tu nokļuvi “Lielajos muļķos”?
Mani uzaicināja, jo, acīmredzot, šķitu piemērots tai lomai. Kad izstāstīja raksturojumu, kāds paredzēts Garais, teicu – viņš ir tepat aiz stūra, viņš ir perfekts Garais! “Nopietni? Nu pasauc!” Kolīdz Kristaps atnāca, viņi bija pārsteigti, ka tiešām viņš ir ideāls Garais.
Seriāla "Lielie Muļķi" otrās sezonas prezentācija
2020. gada 10. jūnijā pasākumu norises vietā "Tu jau zini Kur” notika seriāla "Lielie Muļķi" otrās sezonas prezentācija.
Sanāk, ka Kristapu ieteici galvenajai lomai! Tavs seriāla varonis uzjautrina ar jancīgu ēdienkarti. Ko tu zini par ēst gatavošanu?
Man ļoti patīk gatavot – pat vairāk nekā ēst. Patīk vārīt zupas, tās ir galvenās manā virtuvē – sākot ar frikadeļu zupu, kas man garšo visvairāk, līdz tom yum. Daudz skatos pavāršovus. Mēģinu saprast, kāpēc tieši tās garšvielas jāliek, kāpēc jāvāra tik ilgi, kāpēc tik daudz eļļas. Pēdējā laikā gaļu gan ēdu arvien mazāk, nu jau tik reizi nedēļā. Domāju, visa pasaule pamazām iet uz to, lai mazāk nogalinātu dzīvniekus.
Par ko bērnībā gribēji kļūt?
Par sportistu – basketbolistu vai futbolistu, kaut kas uz to pusi. Auguma dēļ basketbolista karjera baigi apsīka. Arī futbolista karjera neizdevās, lai gan to joprojām patīk spēlēt. Pēc tam bija sapnis par reklāmistu, kas arī piepildījās. Vidusskolā sāku sapņot, cik forši būt uz skatuves, būt pie mikrofona. Gribu citēt tuva cilvēka Mārtiņa Pavasara teikto: normālam cilvēkam mikrofonu nevajag. Vienmēr var meklēt iemeslu, kāpēc cilvēks tai mikrofonā kaut ko dara, kāpēc uzstājas ar stendapu, kāpēc grib izkliegt savu sāpi, dziedot vai skaitot repu. Varbūt ir kādas emocijas, no kurām neesi mācējis atbrīvoties, tāpēc iekšā sakrājies par daudz.
Apzinies, ka bijušas problēmas?
Tur jau tā lieta, ka nē. Man vienmēr apkārt bijuši mīloši vecāki, divas jaunākas māsas, omītes. Iespējams, kādā brīdī ir bijis par maz draugu vai līdz kaut kādam vecumam par maz uzmanības no meitenēm. Bet īsti nav tādu sāpju. Apzinos, ka esmu juties skumji, bet patiesībā man bieži paticis justies skumji, jo tas rada kaut kādas emocijas, ko pēc tam gribas izlikt uz papīra teksta veidā.
Vari atklāt pāris mērķu, ko gribētu sasniegt?
Gribētu sapelnīt pietiekami daudz naudas, lai varētu vecumdienās sponsorēt latgaļu valodas attīstību un vairot dzīvnieku labklājību. Lai pēc iespējas mazāk tiktu nogalināti dzīvnieki mūsu patēriņam, īpaši – kažoku dēļ. Kas tas ir – mēs nogalinām citas radības, lai uzvilktu viņu drēbes?
Ja redzu cilvēku kažokā, gribu mest viņam ar kaut ko. Ja uzskati, ka tas ir stilīgi, kāp iekšā vilcienā un brauc uz Sibīriju!
Latgaļu valoda man vienmēr ir patikusi, pašmācības ceļā to arī esmu apguvis. Tā skan kā kaut kas pa vidu latviešu un krievu valodai, plus it kā tu būtu vēl iedzēris. Ir lietas, ko nevienā citā pasaules valodā nevar pateikt tik skaisti un smieklīgi vienlaikus, cik latgaliski. Ir tāds Guntix, kurš uztaisīja trīs latgaļu filmas: “Maltečka”, “Magnetafončiks” un “Burejc”. Nepārspīlējot – to katru esmu noskatījies simts reizes! Viņš latgaliski ierunājis amerikāņu filmas, pilnībā izmainot sižetu un padarot to daudz asprātīgāku, caur ko latgaļu valodu iemīlēju vēl vairāk. Plus manā dzīvē notika tāda laime, ka tajā ienāca Kristaps Strūbergs, ar kuru bieži sazināmies tikai latgaliski. Tik skaists veids, kā izteikties un runāt!
