"Esmu sajutusi brīvības garšu!” uzņēmēja Agita Putāne radikāli maina dzīvi

Ar mākslas galerijas "Putti" īpašnieci "Kas Jauns" tiekas viņas galerijā pašā Vecrīgas sirdī. Agita saposusies vasarīgā, gaišā kleitā un, protams, izdaiļojusies ar rotām, kuras nevar nepamanīt. Uzņēmēja stāsta, kā mainījušās viņas un vīra uzņēmēja Andra Putāna prioritātes: „Mēs jau zinājām, ka pārcelsimies uz dzīvi laukos, bet to, ka šis laiks sakritīs ar laiku, kad pasaulē plosās koronavīruss, protams, nenojautām.” Agita atklāj, ka pirms dažiem gadiem iegādātais lauku īpašums, kurā plānots īstenot savus izlolotos sapņus, ir gana plašs un darbošanās tajā ir šā brīža lielākā aizraušanās. „Tā ir 90 hektāru zeme uz pašas Kurzemes robežas – Blīdenē, stundas braucienā no Rīgas. Plānā ir gan savas mājas, gan saimniecības ēkas, gan staļļa būvniecība. Man ir izveidojies savs projekts, kādu vēlos redzēt šo vietu, kurā dzīvosim,” nākotnes plānus ieskicē uzņēmēja.

Pilsētniece laukos

Taujāta, vai paguvusi iedzīvoties lauku vidē, Agita atklāj: „Neesmu gan. Šobrīd viss ir tādā darbošanās sākuma procesā. Stādām kokus, kopjam sešus dīķus, un šobrīd ir tāds iedzīvošanās laiks. Domāju par pīlēm, par gulbjiem, par dzīvniekiem, kā ar viņiem sadzīvošu, lai nedarītu pāri un ļautu viņiem tur būt.”

„Plānos ir kaut kad tuvākā nākotnē uztaisīt nelielu zirgu pansionātu. Kopt un ļaut dzīvot citiem vairs nevajadzīgajiem zirgiem. Neturētu iežogojumā, bet tiem atvēlētu lielu teritoriju ganībām. Viņi arī ziemā dzīvotu, cik vien iespējams, laukā, jo zirgi taču ir bara dzīvnieki,” prāto Agita. „Tāpat šobrīd „studēju putnkopību”, jo plānoju audzēt vistas. Apmeklēju kursus par vistkopību, lai apgūtu nepieciešamās zināšanas. Tāpat esmu aktīva dažādos forumos par lauksaimniecību un dārzkopību. Apgūstu daudz ko jaunu. Apmeklēju arī veco mēbeļu atjaunošanas kursus. Gribu nokrāsot šķūni melnu ar koši dzeltenām durvīm,” savas vīzijas lauku dzīvē ieskicē Putāne.

Laukos turpinās būt sievišķīga

Agita allaž manīta, tērpusies pašmāju dizaineru tērpos, nēsājusi dārgu zīmolu somiņas, kuru cenas svārstījās vairāku tūkstošu robežās. Taujāta, vai dzīve laukos ietekmēs arī viņas apģērba izvēli, Agita nedomājot atbild: „Šī vide manu būtību nevar mainīt. Es nevaru laukos staigāt treniņtērpā. Man ir daudz Elitas Patmalnieces kleitu, tās ir ļoti ērtas. Un man patīk uzpucēties, arī laukos dzīvojot. Man drēbju ir daudz, visam mūžam pietiek. Gan drēbes, gan kurpes, gan rotas. Liela daļa rotu ir tādas, kuras es nēsāju, bet daļa – tādas, kas ir kolekcijā. Man patīk sapucēties, saģērbties no rīta, un, laukos dzīvojot, es pavirša pret sevi nekļūšu,” atklāj Putāne.

Atvadās no sirdslietas – biznesa

Uzņēmēja atzīst, ka lēmumu par biznesa pārtraukšanu nav bijis grūti pieņemt, viss noticis likumsakarīgi un organiski: „Negribu vairs nodarboties ar biznesu. Tas man vairs nav vajadzīgs. Divdesmit gadu es biju biznesā. Ļoti sevi izliku, tā bija mana sirdslieta. Aizvien mīlu visu to, kas saistīts ar šo jomu. Taču – kaut kas sākas un kaut kas beidzas…”

„Kad uzsāku šo biznesu, doma bija, ka tajā būšu piecus, desmit gadus, bet sanāca divdesmit!” bilst Agita, kurai aizvien pieder mākslas galerijas "Putti" telpas Vecrīgā. Tagad gan galerijai būšot jauns koncepts: ""Putti" telpās ik mēnesi ar savām izstādēm varēs apmeklētājus priecēt kāds pašmāju mākslinieks. Viņš arī būs klātesošs visu izstādes laiku, topošajiem klientiem būs tiešā komunikācija ar mākslinieku, darbus varēs iegādāties tieši no paša mākslinieka. Man patīk šis variants, jo es tādā esmu "no malas”.”

Koronavīrusa krīzes atziņas

Agita atzīst, ka šis pavasaris bijis laiks tādai kārtīgai domu revīzijai, un viņa dalās ar atziņām, kuras ir guvusi. „Pirmkārt, mēs par daudz ražojam dažādus nevajadzīgus mēslus, darām bezjēdzīgas lietas. Piesārņojam dabu, daudz metam ārā. Tāpat kāds nepārtraukti mūs visu laiku mudina uz pirkšanu, patērēšanu, diktē to. Kaut vai par uzvilktajām kleitām – ka tās nevar būt vilktas vairākas reizes. Kāpēc kleita ir jāuzvelk vienreiz? To taču var valkāt kaut desmit reižu! Daudz tādu lietu mēs darām neapzināti, jo kāds to ir teicis. Piemēram, mēs taču varam arī iztikt bez kosmētikas. Bez krēmiem, kuri nemaz mūsu ādai nav nepieciešami. Pati to sapratu, kad šo laiku nodzīvoju laukos. Tikai vienu nakts krēmu uzsmērēju, pilnīgi pietiek, un sapratu, ka bez tiem neskaitāmajiem kosmētikas līdzekļiem var iztikt. Un es ne jutos, ne izskatījos sliktāk, ja nelietoju tos visus,” secina Putāne.

„Otrkārt, esmu sapratusi, cik svarīga mums ir daba un cik ļoti mums par to vajadzētu domāt. Piedomāt, piemēram, par tiem vienreizlietojamiem cimdiem. Vai tiešām mums tādi jālieto, kāpēc nevar vilkt auduma cimdus, tos mazgāt? Mani uztrauc arī šīs vienreizlietojamās maskas, kuras uzvelk, pēc tam izmet, un tās nonāk vidē. Visā šajā trakumā mēs domājam par sevi, savu veselību, bet esam aizmirsuši par dabu, par to, cik tā mums ir svarīga! Jo ne jau mēs dabai esam vajadzīgi, bet daba ir vajadzīga mums,” uzsver uzņēmēja.

Iekārto dzīvi bez visa liekā

Vaicāta, kas viņas izpratnē ir lietas, no kurām vajadzētu atteikties, uzņēmēja skaidro, ka katram tas ir kaut kas cits. Bet Putāne sapratusi, ka viņai esot pārāk daudz apģērba. „Viens mazais koferītis ar apģērbu – tas ir tik ļoti forši. Šis laiks pierāda, ka bez daudz kā var iztikt,” saka Agita un uzsver, ka tā cilvēks var gana daudz ietaupīt: „Mazāk strādājot, es mazāk nopelnu un, atsakoties no liekā, mazāk tērēju. Jo mazāka ir pieķeršanās dārgām mašīnām vai mājām, jo mums mazāk stresa. Piemēram, mums laukos ir jāceļ māja. Un es sapratu, ka nevajag neko lielu, pompozu, nevajag likt nez kādas „fīčas” iekšā. Es skaidri zinu, ka tās nelietoju, ka man to nemaz nevajag. Man nav vairs sevi nekam jāpierāda. Tas ir tik labi. Tā ir tāda brīvība! Kad pienāk šis atklāsmju laiks? Mēs katrs esam dažāds, un nav vienas definīcijas, kad tieši rodas šī brīvības sajūta – vecumā vai briedumā, vai kādā citā laikā. Bet tā rodas.”