Bruknas kopienas vadītājs Andrejs Mediņš nāk klajā ar savdabīgiem izteikumiem; mācītāja viedokli skarbi komentē speciālisti

Koncertā "Uzcel savu baznīcu!" piedalīsies tādi tautā mīlēti mākslinieki kā Renārs Kaupers, Aija Andrejeva, Jānis Aišpurs, Artūrs Skrastiņš, Marts Kristiāns Kalniņš un citi mūziķi. Un pasākumā, kas kļuvis jau par ikgadēju tradīciju, nezūdoša vērtība ir Bruknas Kalna svētību kopienas vadītājs mācītājs Andrejs Mediņš, ko daudzi slavē par unikālas dvēseles rehabilitācijas vietas izveidošanu.

Tā nu pirms ikgadējā koncerta žurnāls "Kas Jauns" aicināja Mediņu uz sarunu, kurā viņš pauda savas atziņas par Covid-19 pandēmijas laiku Latvijā. Taču vairākas Mediņa paustās tēzes bija tik mulsinošas, ka interviju šķita neiespējami publicēt bez speciālista viedokļa. Tā nu, izlasot priestera un pedagoga intervijas fragmentus, savas domas par šā viedokļu līdera izteikumiem pauda kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite un psiholoģijas zinātņu doktore Diāna Zande, kas aizstāvējusi doktora disertāciju par tēmu "Depresijas simptomi vecākiem grūtniecības laikā un pēc dzemdībām, sociālais atbalsts un zīdaiņa temperaments", kā arī ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.

Andrejs Mediņš: "Zarazas laiks mūs visus ir satuvinājis”

Mediņam – priesterim un Afganistānas kara veterānam – izdodas gan sajūsmināt un pārsteigt, gan iedvesmot un provocēt. Un šo laiku viņš uzskata par īstu svētību jeb Dieva dāvanu.

Kāds jums liekas šis laiks?

Tagad mēs varam būt paši ar sevi, ar saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem, kuriem līdz šim ikdienā diemžēl skrējām garām. Tādā veidā parādīdami, cik mēs esam svarīgi, nozīmīgi, vērtīgi, cik esam nesasniedzami. Šis laiks, ko es saucu par zarazas laiku, ir satuvinājis mūs visus atpakaļ mājās. Mēs bijām tik pielipuši pie dzīves izdzīvošanas, ka bijām aizmirsuši pašas vērtīgākās lietas. Ka jāmācās pieņemt visu, ko Dievs mums dod. Notikumus, izaicinājumus, cilvēkus, situācijas.

Kādas, jūsuprāt, bija aizmirstākās vērtības cilvēka dzīvē?

Pirmkārt, tā ir pieticība. Vienkāršība, ģimeniskums, jo tas pasaules stulbums, uz ko mēs gājām, nekur mūs neveda. Cilvēki dzīvoja, strādāja, lai nepārtraukti nomainītu lietas, lai visu laiku kaut ko uzlabotu, tiktu pie kaut kā krutāka. Patiesībā, lai mēs būtu laimīgi, mums nepieciešams ļoti maz. Tā nepārtrauktā dzīšanās pēc lietām mūs padara par tādiem nepiebarojamiem šakāļiem. Tādi cilvēki nekad nebūs ar dzīvi apmierināti.

Ko šis laiks devis jums pašam?

Šis laiks ir ļoti svētīgs arī manā un kopienas dzīvē. Tas bija liels garīgs un izaicinājumu pilns atspēriens, emocionāli piepildīts. Ir dots laiks sakoncentrēt spēkus, izanalizēt un skaidrāk redzēt, saprast, kā visu darīt un paveikt. Šis laiks ir kā īsts apskaidrības laiks visiem. Man kā priesterim bija ļoti žēl, ka cilvēki ir pielikti pie televizora, ka baznīca nebija pieejama, jo cilvēkam bija nepieciešams garīgais atbalsts, bet, respektējot Eiropas noteikumus un normas, tas bija jāievēro. Paša ikdienā man nekas nav mainījies. Vairāk jāstrādā, vairāk jājūt, vairāk jālūdzas, vairāk jāpaļaujas.

Ko, pēc jūsu domām, šis laiks devis sabiedrībai?

Tas nācis par labu tiem slimajiem cilvēkiem, kas diendienā pavadīja laiku pie televizoriem un datoriem. Domāju, ka šie cilvēki tik ļoti to visu būs atēdušies, ka sapratīs – dzīvē ir vēl kaut kas labāks par datoru un televizoru, piemēram, daba un attiecības.

Kas varētu būt mainījies cilvēku domāšanā pēc pāris mēnešu dzīves pavisam nebijušos apstākļos?

Prieks, ka viņi beidzot sāk saprast īstās vērtības. Ka pilsētnieki sāk pārcelties dzīvot uz laukiem. Cilvēki sāk saprast, ka arī viņi ir dabas daļa. Cilvēks, kurš sevi atdalījis no dabas, no dārza, no zemes, no kokiem, mazdārziņiem, – tas ir kastrēts cilvēks. Kurš domā, ka dzīve sastāv no izklaidēm lielveikalā, nevis paša radītām, paša samīļotām, izaudzētām lietām. Mums jāatgriežas pie visa dabiskā, jo mūsdienas mums kā vērtību grib ierādīt tik daudz neīstā un nedabiskā... Pat veikalnieces Līgo svētkos pušķojas ar plastmasas ziedu vainagiem. Tā plastmasa un nedabiskums ienācis no Eiropas kultūrām, kas apzināti mūs mēģina atdalīt no patiesajām un dzīvajām vērtībām – garīgajām vērtībām. Šī plastmasas dzīve, plastmasas trauki, plastmasas dekori un mēbeles... Ir skumīgi. Jā, ir cilvēki, kas atmostas un grib dzīvot. Esmu priecīgs, ka ir cilvēki, kuri vēlas būt dzīvi. Un dzīvs var būt tad, kad esi starp dzīvajiem.

Par ko jums šobrīd ir lielākais gandarījums kā pedagogam?

Pats svarīgākais man kā pedagogam ir tas, ka daudzi stulbi un debili vecāki sapratuši – bērniem vajag laukus, dabu. Bērniem vajag mazu skolu, nevis Franču liceju vai Angļu liceju, bērniem ir nepieciešams kas daudz vairāk nekā nosaukums un statuss. Man prieks, ka šis laiks ļoti daudzas ģimenes atkailināja. Vecāki saprata, ka patiesībā viņi nav ne līderi, ne autoritātes. Tur nav, ko ņemt no šiem cilvēkiem. Viņi ir garlaicīgi un pārņemti ar sevi.

Ko jūs ieteiktu tiem, kam uznākusi bezcerība?

Jau iepriekš minēju tādu terminu kā pieticība. Ir jāprot priecāties par to, kas tev jau ir, un pateikties par to. Domāju, ka visas nelaimes, neveiksmes un neizdošanās, tostarp arī attiecībās, ir tāpēc, ka mēs patiesībā nezinām, ko paši gribam. Citiem šī neapmierinātība rodas no pārāk labas dzīves. Šis laiks uzrādīja gan mūsu kompleksus, gan fobijas un kaislības. Tas parādīja, ka mūsos nav garīgo vērtību. Iesaku šiem cilvēkiem parunāties ar sevi, savu sirdsapziņu. Apbrīnojams ir tas ļaunums mūsos, tā aprobežotība. Cilvēks ir ļoti aprobežots, jo viņš domā, ka ir tikai miesa. Svarīgi ir apzināties sava gara un nemirstības klātbūtni. Sāksim pieaugt tieši ar to, kas mūs padara vērtīgus, nozīmīgus, tad arī sakārtosies citas jomas. Un, lai pieaugtu garā, ir jāpiedod. Ir jāpiedod sev un apkārtējiem.

Šis laiks nav bijis viegls – daudzām ģimenēm ir jauni pienākumi un nepieredzētas situācijas, kuras jārisina.

Kā var būt depresija no tā, ko pats esi radījis? Tāpat arī tēvi. Ja esmu mīlošs tētis, kā es varu paņemt atvaļinājumu no savas ģimenes? Kā var tēvs aiziet no saviem bērniem atpūsties? Kā var nogurt no tā, ko paši esam ieņēmuši, iznēsājuši, dzemdējuši? Mūsu uzdevums ir tikai mīlēt. Tas nogurums rodas, lai mēs uzņemtos pilnu atbildību, lai paši pieaugtu. Mēs nogurstam tāpēc, ka sargājam sevi no šīs garīgās pieaugšanas. Problēma jau nav bērni, bet problēma ir pašos vecākos.

Diāna Zande: "Krasos viedokļos pazūd realitāte”

„Bieži vien mēs ticam kāda cilvēka paustajiem viedokļiem tā, it kā tie būtu neapstrīdami fakti. Skatoties kopumā, viedokļa paudējs izsakās ļoti skaļi, aktīvi un pārliecinoši. Mediņa kunga intervijas fragmentos diemžēl nav pausti pamatoti fakti, kas ir pārbaudāmas un pierādāmas lietas. Viņš izsaka savu viedokli. Ņemot vērā, ka priesteris un pedagogs sabiedrībā ir pieņemts arī kā viedokļu līderis, viņa uzskatiem būtu jābūt daudz pārdomātākiem, ne tik populistiskiem.

Šie Mediņa kunga izteikumi pauž viņa personiskos uzskatus. Tie ir krasi, spēcīgi un emocionāli spilgti, pat skandalozi. Tie ātri piesaista cilvēku uzmanību un palīdz noorientēties starp „labi” un „slikti”, „pareizi” un „nepareizi”, „ticu (tātad tā ir)” un „neticu (tātad tā nav)”. Šādiem izteicieniem ir viegli sekot, tie iedarbojas emocionāli, un cilvēkam, kurš tos lasa, nav jādomā, jāanalizē, jāpārbauda teiktais. Tā tiek radītas gatavas dogmas, kurām sekot, neiedziļinoties to būtībā. Krasos viedokļos pazūd realitāte.

Bieži vien lielai sabiedrības daļai var šķist, ka cilvēks, viedokļu līderis, ir zinošs visās sfērās, bet diemžēl jebkura cilvēka zināšanas ir ierobežotas. Tāpat mēs nevaram ņirgāties par citu cilvēku slimībām un pārkāpt kaut kādas ētiskās normas, izsakot savu viedokli.

Citātā par to, ka vecāki tiek nosaukti par debiliem, ir pārkāptas ja ne pedagogu ētiskās, tad noteikti cilvēciskās pieklājības normas gan.

Es varu piekrist, ka ir kāda daļa vecāku, kuri vāji iesaistās bērnu audzināšanā, bet tas nedod tiesības viņus nozākāt, tādā veidā paceļot sevi pārākā statusā, kura reāli tā paudējam nav.

Runājot par depresiju, es varu izteikt nožēlu, ka Mediņa kungs atļaujas noteikt diagnozes tur, kur to nav („debili vecāki”), bet, kur tām ir reāls pamats, tās uzskata par izdomātām – runājot par depresiju, kuru mātes „tēlo”. Mediņa kungs atzīmē, ka viņš ir pedagogs, bet pedagogs un priesteris nav kompetents spriest par šīm jomām, jo tā nav viņa profesionālā kompetence.

Pēcdzemdību depresija nav mīts (tas ir Mediņa kunga viedoklis, kas balstīts nezināšanā un noliegumā), bet realitāte (tas ir fakts, kas ir pierādīts jau vairākās desmitgadēs). Tieši tāpat kā diabēts vai infarkts, vai lauzta kāja nav tēlošana, bet īstas, reālas veselības problēmas. Meta analīzēs ir secināts – un tas ir neapstrīdams fakts –, ka apmēram 15 % jauno māmiņu piedzīvo pēcdzemdību depresiju un apmēram 10 % jauno tēvu arī. Pēcdzemdību depresija ir slimība, nevis tēlošana. Tās vieglāko formu – pēcdzemdību nomāktību – piedzīvo līdz pat 80 % sieviešu, bet smagāko – pēcdzemdību psihozi – apmēram 0,5 % sieviešu visā pasaulē. Un viņas to neizvēlas un netēlo. Viņas to piedzīvo kā reālas ciešanas. Paužot savu viedokli, es atļaušos rosināt domāt par priestera sūtību – saprast, nevis ņirgāties par cilvēku sāpēm.

Mediņa kungs retoriski jautā – „Kā var nogurt no tā, ko pats esi radījis?”. Šis jautājums lasītājiem var radīt fantāziju, ka ir tāda cilvēku grupa (vecāki), kuri spēj dzīvot un darboties bez atpūtas, un viņiem tā nav vajadzīga vai ir pat krasi nosodāma. Fakts ir tas, ka arī vecāki ir dzīvas bioloģiskas būtnes un viņiem ir nepieciešams nodrošināt organisma pamata vajadzības tāpat kā jebkuram citam. Arī mīlošs tētis var nogurt, arī mīloša mamma var nogurt. Sevišķi tad, ja bērns ir nemierīgs vai viņam ir veselības problēmas. Un, lai kā mēs gribētu ļauties ilūzijai, ka vecāku uzdevums ir tikai mīlēt savu bērnu, reālais fakts ir tāds, ka daļa vecāku uzdevuma ir arī nodrošināt bērna materiālās vajadzības. Un tas nenozīmē, ka esam stulbi vai debili, vai savus bērnus nemīlētu.

Paužot šādus „skaļus”, vispārinātus, nonievājošus un galējus uzskatus, var pazaudēt lietas būtību – ir vecāki, kuri, audzinot bērnus, par maz pievērš uzmanību attiecībām, pārāk reti dara kaut ko kopā ar saviem bērniem, ir noskrējušies, lai sapelnītu iztikai… kuriem ir grūtības ar bērnu audzināšanu. Un ir vecāki, kuri spēj līdzsvarot šīs lietas. Bet pārsvarā mēs esam kaut kur pa vidu – dažreiz mums izdodas veiksmīgāk, un dažreiz mēs kļūdāmies.

Aina Poiša: "Te ir manāms autoritārisms”

Pazīstamā ģimenes psihoterapeite Aina Poiša, izlasot intervijas fragmentus, secina, ka priestera Andreja Mediņa frāzes demonstrē pāri stāvošu attieksmi: „Šeit ir redzams liels kategoriskums, kas sevi paceļ pāri norisēm, – autoritārisms.”

„Šie publiskie izteikumi ir kategoriski un vērtējoši. Mēs varam dalīties domās, viedokļos, bet apspriest mentālo veselību ir nekorekti. Atcerēsimies, ka katram ir brīva izvēle un arī tiesības kļūdīties. Kā zināms, tāda veida norādīšana un kategoriskums var radīt ne tik daudz šā viedokļu līdera sekotājus, bet arī aizsargreakciju,” uzskata Poiša.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!