Linda Leen piepilda savu sapni un pastāsta, kā ir dziedāt 20 skatītājiem

Pagājušajā mēnesī mūziķe Linda Leen atkal atgriezās uz skatuves – vispirms viņa 21. maijā aizvadīja trīs koncertus "Hanzas peronā", atklājot koncertstāstu sēriju "Koncerts pirmajā rindā" 20 skatītājiem, bet jau nākamajā dienā viņa tiešraidē uzstājās Latvijas Televīzijas koncertu ciklā "Koncerts Z studijā". Un nevarēja nepamanīt, ka iespēja atkal kāpt uz skatuves Lindu šajā vasaras sākumā ir padarījusi patiešām krāšņu.

„Tas bija izaicinājums! Programmas pirmatskaņojums, kuru sagatavot bija laiks tikai nedēļa, koncerta dienā trīs atkārtojumi un jau nākamajā dienā paredzēta atbildīga uzstāšanās Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tas paģērēja saudzēt un sadalīt enerģijas un balss spēka resursus, īpaši ņemot vērā, ka vienmēr uzstājos ar 100 procentu atdevi!” žurnālam "Kas Jauns" pastāstīja Linda Leen, vaicāta, kādas ir sajūtas pēc tik ilgas pauzes aizvadīt uzreiz četrus koncertus.

Dziedātāja gan atzīst, ka viņai piespiedu dīkstāve nemaz nav bijusi tik ilga – pēdējoreiz Linda uzstājās salīdzinoši nesen: janvārī lielkoncertā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri simfodžeza programmā "Hanzas peronā" un februārī tradicionālajos Valentīndienas koncertos. „Mani patiesi pavadīja veiksme, jo visus plānotos publiski pieejamos koncertus izdevās īstenot, bet atcelt nācās tikai dažas privātas uzstāšanās aprīlī. Un šie ārkārtas situācijas mēneši bija jau iepriekš plānotā pelnītā atpūta,” teic Linda un uz jautājumu, vai nebija grūti pēc divu mēnešu pauzes atsākt koncertēt, atbild: „Mana radošā dzīve vienmēr bijusi cikliska: ieelpa, kas ir noslēgšanās, spēku uzkrāšana, radīšana, rakstīšana, un izelpa jeb atdošana – ierakstu process, koncerti, aktīva sociālā dzīve, intervijas. Pauze ir vitāli nepieciešama harmoniskam darba un dzīves procesam. Arī šī pauze iekšēji „jutās” dabiski un īsti laikā.”

Ko nozīmē mūziķim tik ilgs laiks bez koncertēšanas? Kādas ir Lindas Leen personiskās izjūtas, kad tiek liegts darīt to, ko mīli? „Koncertēšana ir tikai daļa no mūziķa darba. Lielu laiku un uzmanību paņem radīšana – gan dziesmu rakstīšana un jaunu ideju, konceptu veidošana, gan, lai cik savādi izklausītos, dzīves piedzīvošana, ļaušanās tās neparedzamajam plūdumam un pieredzes uzkrāšana, lai iekšēji formētos emocionālais materiāls, par ko rakstīt un dziedāt. Tas arī bija lielākais radošais izaicinājums šajā pandēmijas laikā – ierobežota saskarsme ar dzīvi un cilvēkiem, iespēja spontāni reaģēt, ceļošanas liegums… Tas viss atslēdz impulsu no ārpasaules, kam būtu iespēja pārtapt par pārdzīvojumu iekšpasaulē un līdz ar to tapt iedzīvinātam jaunā muzikālā izpausmē. Jo mākslinieks viens pats izolācijā ar sevi ir izsmeļams resurss. Mūsu pieredzei ar sevi ir robežas. Mijiedarbība ar ārpasauli rada jaunus ķīmiskus savienojumus iekšējā radošajā procesā,” paskaidro Linda Leen.

Šis pavasaris Lindai ir īpašs arī ar to, ka "Hanzas peronā" viņa uzstājās ar jaunu programmu – solokoncertu, kurā dziedātāja pirmo reizi visas dziesmas izpildīja, pašai spēlējot klavieres. „Šie trīs koncerti bija mans senlolots sapnis par uzdrīkstēšanos uzstāties vienai, patstāvīgi un pilnībā pārvaldīt savu meistarību, koncerta procesu un dinamiku no pirmās līdz pēdējai minūtei. Tā bija motivācija izkopt savu klavierspēli vairs ne kā tikai piedevu vai vēl vienu krāsu koncerta gaitā, bet pilnvērtīgu pavadoni, „otro balsi” duetā. Pāris dziesmu pie klavierēm – tas ir viens, bet vesels dramaturģiski veidots koncerts, koncentrējoties gan uz balsi, gan klavierspēli vienlaikus, – tas ir patiešām jauns sarežģītības pakāpes līmenis. Klāt nāk arī visa uzstāšanās enerģētiskā daļa – „turēt lauku”, klausītāju uzmanību bez iespējas stāstīt ar ķermeni, rokām un žestiem. Paliek tikai tīra mūzika, stāsts. Tas ir skaisti!” gandarīta ir Linda Leen, sakot, ka attiecības ar klavierēm viņai bijušas īpašas.

Kādas? Un te dziedātāja padalās ar savām bērnības atmiņām: „Tieši šādas ir manas pirmās bērnības atmiņas – vasarās pie senām klavierēm laukos maizes krāsns istabā. Uz šī tumšā koka flīģeļa, kas miera stāvoklī izskatījās pēc milzu galda, kaudzēm bija sagūlušas avīzes un grāmatas. Kad es ar savām mazajām roķelēm biju tikusi galā ar izaicinājumu pacelt smago vāku, spiedu taustiņus un vienkārši mēģināju atrast kaut ko līdzīgu tikko dzirdētajai melodijai radio. Tad kļuva interesanti, kā taustiņi skan kopā. Pavisam drīz es sāku dungot un spēlēt pavadījumu mūsu saimes Ziemassvētku „koncertos”. Savukārt, kad dzīvojos mājās, aizraujošāk nekā iet uz bērnudārzu man šķita kopā ar tēti doties ciemos pie viņa drauga Kārļa, jo viņam mājās bija klavieres. Tas bija mans magnēts. Kaut kur no virtuves plūst cigarešu smarža, murd tēta balss, un es iegrimstu savā sapņu skaņu pasaulē. Klavieres vienmēr ir bijis mans pavadonis komponēšanā un mana kaislība – šis instruments dzied tūkstoš mēlēs, no tā var izvilināt apbrīnojamu spēku un smalkumu, miglainu smeldzi un spožas gaviles. Un pēkšņi šai koncertidejai, šķiet, bija pienācis īstais laiks un vieta!”

Citas interesantākās ziņas lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!