Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
„Dziedātāju kaut kādā mērā var salīdzināt ar sportistu. Cilvēks var sportot visu mūžu, bet 70 gados nevarēs sportot tāpat kā 20 gados – tieši tāpat ir ar dziedāšanu. Tā balss jau ir cita balss,” saka mūziķis. (Foto: Juris Rozenbergs)

"Vienā brīdī attapos bez nekā" - Armands Birkens par to, cik smeldzīgi būt vienam

Slavenības
13. janvārī 05:55 2020. gada 13. janvārī 05:55
  Žurnāls "Kas Jauns"
Leģendāro "Čikāgas piecīšu" mūziķis Armands Birkens (65) žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis par to, kāda ir dzīve Čikāgā, un atklājis, cik smeldzīgi ir būt vienam.

Armands Birkens vairāk nekā 60 gadu dzīvojis Amerikā, ieguvis lielisku izglītību, bet spējis saglabāt latvietību. Arī intervijā Birkens runā bez amerikāņu akcenta, tīrā latviešu valodā. Ar Armandu "Kas Jauns" tiekas kādā no Rīgas centra dzīvokļiem, kurā jau gadus desmit viņš mitinās, kad ierodas ciemoties Latvijā. „Šī ir mana dzīvesvieta uz to laiku, kad esmu Latvijā, bet pirms dažiem gadiem te arī dzīvojuši citi "Čikāgas piecīši"... Kad te palika Alberts, vienmēr bija bardaks pa visām malām,” paveroties apkārt vienistabas dzīvoklītī, smaidot saka Armands.

Armands Birkens. (Foto: Juris Rozenbergs)

Svētceļojums uz Latviju

“Uz Latviju parasti lidoju vismaz reizi gadā – ar ļoti labām sajūtām. Tas man ir kā svētceļojums. Citi brauc uz Meku, uz Jeruzalemi, bet es braucu uz Rīgu, uz Latviju. Kad sēžu lidmašīnā, es jūtos kā dodoties svētceļojumā uz savām dvēseliskajām mājām. Es visu mūžu Čikāgā esmu bijis latviešu sabiedrībā, amerikāņu draugu man ir ļoti maz. Kopš piedzimšanas līdz abu vecāku nāvei nevienu teikumu mājās ar saviem vecākiem nepārmiju angļu valodā. Mana pirmā valoda, ko dzirdēju pēc piedzimšanas, bija latviešu. Kad četru gadu vecumā pirmoreiz aizgāju uz amerikāņu bērnudārzu, neko nesapratu, es biju kā citā pasaulē. Praktiski angļu valodu iemācījos, tikai skatoties televīziju, jo arī vecāku draugi visi bija latvieši. Kad Čikāgā nodibināja latviešu skolu, tā man bija pirmā skola, un arī tur runājām latviešu mēlē.”

Par dzīvi Čikāgā

“Čikāga, lai arī man ir mīļa, daudzu gadu laikā mainījusies. Ir rajoni, kuros nebūt nav droši atrasties. Čikāgā beidzamo gadu laikā ir lielas problēmas, to medijos visā Amerikā piemin... Pat vietējos iedzīvotājus brīžiem apdraud dažādi grupējumi. Arī manā rajonā, kur es tagad dzīvoju. Tas gadu desmitiem bija vismierīgākais rajons, bet beidzamos desmit gados arī tur palicis salīdzinoši nedroši.

Pie manas mājas pat ir nošauti divi cilvēki, šāvieni kopumā bijuši vairākas reizes.

Nesen, pirms dažiem mēnešiem, vienai sievietei mašīnā logu izšāva. Tieši pretim manai mājai. Reiz arī pats piedzīvoju ārkārtēju notikumu, kad saucu mediķus un policiju, jo gar manu māju gāja sieviete, kura bija izmukusi no kādas vietas, kur tika turēta gūstā. Viņa bija teju bez apģērba, sasista, asiņojoša. Viņa nespēja paiet un pakrita pie manas mājas sniegā, līdz atbrauca mediķi. Viss tāpēc, ka ir uzradies “kriminālais elements”, cilvēki, kas nav amerikāņi. Un policija bieži vien pat netiek galā. Slepkavas nemeklē, tauta bieži vien policijai nepalīdz. Policija, piemēram, prasa lieciniekiem, vai ko redzēja. Bet tie neko nesaka – baidās vai negrib iesaistīties. Tā nu slepkavas iet svilpodami. Nekad nevar zināt, kuram, ejot pa ielu, ir šautene aiz jostas, kuram nav. Čikāga ir mainījusies...”

Mājā ar četrām pelnu urnām

“Beidzamie gadi nav bijuši viegli. Vienā brīdī attapos bez nekā. Bez ģimenes, jo visi ir nomiruši. Aizgāja abi vecāki un māsa. Viņas aiziešana 2010. gadā bija vislielākais trieciens. Māsa mira divus gadus pēc tēva. Un arī manai mammai tas bija vislielākais trieciens, ka viņa pazaudēja savu meitiņu. Mamma to ļoti pārdzīvoja, tāpat kā es. Tas, ka nomirst vecāki, tas it kā ir jāpieņem, jo tāda ir dzīve...

Kad sāka iet projām mani tuvie un mīļie, kļuva ļoti bēdīgi. Mājā, kur tagad es dzīvoju viens pats ar kaķīti, mēs bijām pieci cilvēki. Bija mani vecāki, vecmamma, māsa un es. Tagad es tur esmu viens pats. Neviens no maniem mīļajiem nav apbedīts, pelni vēl stāv mājā.

Man vienā istabā ir tēva urna, mātes urna, māsas urna un mūsu pēdējā kaķīša urna.

Kāpēc tās vēl ir tur? Iemesls ir ļoti vienkāršs. Kad mamma bija dzīva, es ar viņu par to runāju, prātojām – ko darīt ar tiem pelniem? Apsvērām apbedīt Latvijā, jo mamma teica, ka tētim abi vecāki ir Rīgas kapos. Man nav bijis laika to izdarīt, bet ir plāns šīs lietas sakārtot. Sen varētu visus apbedīt Čikāgā, jo man te arī ir četras kapavietas, bet es to nedaru. Iekšējā sajūta teic, ka mani vecāki gribētu atdusēties Latvijā.”

Par pievēršanos sev

„Draugi viens pēc otra aiziet, tāpat kā grupas biedri – esmu palicis pēdējais. Tādos brīžos, protams, iestājas tāda kā panika. Kad aiziet savējie, tā nav laba sajūta. Tad saproti, ka mēs visi jebkurā brīdī varam krist. Tas ir ļoti nepatīkami. Zināms, ka neviens mūžību nedzīvo, bet aizgājuši ir burvīgi cilvēki. Nav vairs, ar ko parunāties,” sērīgas domas prātā leģendārajam "Čikāgas piecīšu" mūziķim. (Foto: Juris Rozenbergs)

“Beidzot esmu sapratis, ka tā, kā dzīvoju līdz šim, es nevaru turpināt, kaut kas jāmaina... Daudzus gadus esmu veltījis, darbojoties Čikāgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Vairāk nekā desmit gadus vadīju Čikāgas latviešu biedrību, esmu bijis trešais visilgāk kalpojošais priekšnieks biedrības vēsturē. Dziedāju Čikāgas latviešu vīru korī, ko īsu brīdi arī vadīju. Nu no visiem vadošajiem amatiem esmu aizgājis projām. Visa šī sabiedriskās dzīves dzīvošana prasa baigo laiku, un Amerikā nevienam par to nemaksā. Tagad esmu atbrīvojies no visiem stresiem un atbildībām, tagad pievēršu lielu uzmanību pats sev. Tur ietilpst arī veselības uzlabošana, jo, kā zināms, ja nav veselības, tad nekam citam nav nozīmes."

"Jau ilgāku laiku strādāju pie jauneklīgās figūras atgūšanas un, rudenī ciemojoties Latvijā, saņēmu daudz komplimentu, ka izskatos krietni labāk nekā pērn. Būsim atklāti, ja cilvēkam ir liels stress, viņš ēd vairāk un neregulārāk. Tagad esmu pārkārtojis dzīvi. Visi fokusi man ir pareizā vietā. Ēdu veselīgi, no mākslīgām garšvielām, no ēdiena ar krāsvielām atsakos. Kolas nedzeru jau gadiem. Cenšos vairāk kustēties un doties garākās pastaigās. Svari man mājās nestāv, bet izmaiņas es jūtu pēc jostas caurumiem – tie ir mani svari.”

Citi šobrīd lasa

Bebrenes pagastā adītās vilnas zeķes un mices triumfē Milānas modes nedēļā 3
Sinoptiķi nāk klajā ar jaunāko laika prognozi: siltuma rekordi kritīs arī februārī, martā un aprīlī 1
Traģiskā apšaude Kandavas ielā varētu būt saistīta ar miljonos mērāmām summām, nosaukts arī tās izraisītājs

«Мы с Джорджем были изолированы от мира»: герцогиня Кэтрин пожаловалась на мужа