Savdabīgā ekskursija pierobežā. Ivara Zviedra jaunās filmas "Valkātājs" recenzija
Katru gadu Eiropā nelikumīgi iekļūst apmēram 500 000 nelegālo imigrantu, un viens no ceļiem uz Eiropas Savienību ved cauri Latvijas mežiem un purviem Krievijas pierobežā. Tur trīs gadus ir filmēta Ivara Zviedra jaunā filma «Valkātājs».
Nelegālā imigrācija un bezdarbs Latvijas un Eiropas Savienības austrumu pierobežā rada jaunu profesiju – «valkātājs». Filma seko līdzi pierobežas iedzimtā Pepiņa gaitām. Viņš mežā pie Eiropas Savienības austrumu robežas naktī satiek nelegālos imigrantus. Šī tikšanās ir nejaušība vai rūpīgs plāns?
Tūkstotis par dvēseli
Filma ļauj ieskatīties gan šo «valkātāju», gan viņu «klientu» - nelegālo imigrantu –, gan robežsardzes ikdienā, atrādot norises, par kuru niansēm vairums mūsu valsts iedzīvotāju, protams, ir neziņā. To, ka kas tāds notiek, protams, nojauš visi, taču Zviedra filma tagad pavisam reāli parāda procesus un darbības, kā tas tiek veikts. Un kādas ir sekas. Gan pieķertajiem imigrantiem, gan «valkātājiem». Izrādās, ne viens vien pierobežā piepelnās, palīdzot Eiropas Savienībā iekļūt nelegāliem imigrantiem – caur Krievijas purviem vairākas dienas bridušais jaunas dzīves meklētājs vienā punktā jāsavāc un jānogādā otrā punktā – pie nākamā kurjera. Un tūkstotis eiro par katru šādi atvestu dvēseli kabatā.
Tā piepelnās arī «Valkātāja» galvenais varonis Pepiņš, kas gan filmas laikā pamanās dievoties, ka tā vis nav viņa ikdienas nodarbošanās un arī nauda nemaz nav pašmērķis. Kas īsti ir, to gan viņš tā arī neatklāj un ar neiztrūkstošo smīnu sejā parāda, ka cietums viņu, piemēram, nemaz īsti nebiedē. Jo daudz sliktāk kā mājās jau nemaz tur nevarētu būt.
Realitāte uz robežas
Līdztekus visā Eiropā aktuālajam stāstam par «valkātājiem», imigrantiem un robežsargiem filmas uzmanība tiek pievērsta arī reālajai dzīvei pierobežā. Un cilvēkam, radušam ik vakarus pavadīt, lūkojot TV mīkstā dīvānā pie pasūtīta suši kaudzītes, to vērot var būt patiešām skumji. Gruveši, netīrība, lamas, bezcerība un dusmas uz valdību – tā ir viensētās dzīvojošo ikdiena. Kā arī Kremļa kanālu un Putina Jaungada uzrunas lūkošana un vārdi: «Nesaprotu, kāpēc viņi no tās Krievijas grib bēgt uz šejieni...» Un tas filmā pavīd ne reizi – pierobežā dzīvojošie tiešām ne mirkli nespēj saprast, kāpēc gan kāds varētu gribēt mocīties, lai nokļūtu šeit, no kurienes vietējie paši grib aizbraukt. Kā tiek atzīts, neko jau mēs viņiem nevaram pārmest, «jo nevar zināt, vai pašiem nenāksies prom doties».
Filma lieliski koncentrētā veidā parāda to, kas notiek visā valstī – cilvēki dodas prom labākas dzīves meklējumos. Pierobežā palikušajiem arī daudz variantu neatliek – var doties kalpot robežsardzē, bet var stāties frontes pretējā pusē un sākt nodarboties ar nelegālu rūpalu.
Jaudīga Ivara Zviedra ''Valkātājs''... jādomā, jāskumst, jāsmejas, jājūt līdzi... tikai tas, kā noprotams, vienīgais , mākslīgi inspirētais efekts ar Valdi Atālu... gan filmā, gan pirmizrādes seansā... liek kļūt par rezignētu baudītāju :)
— Baiba Strautmane (@BaibaStrautmane) December 1, 2019
Kas notiks ar pepiņiem?
Filmu veidojot vairākus gadus, Zviedris ticis arī pie ekskluzīva materiāla - «Valkātājā» ir tiešām reāli kadri, kā robežsardze īpašā reidā ķer nelegālos imigrantus. Diezgan sīki atspoguļots arī tas, kas ar viņiem notiek tālāk, un tāpat filmas veidotājiem ļoti paveicies tikt pie kadriem, kuros nelegālie imigranti tiek nodoti atpakaļ Krievijai, kuras robežu tie šķēršojuši. Parasti tā nenotiekot.
Neizpaliek arī materiāli no reālām tiesas sēdēm, kurās spriests par «valkātāja» Pepiņa likteni. Un to ļoti vērtīgi būtu nolūkoties tiem, kam par darbu tiesu sistēmā priekšstats ir vien no populārajiem tiesu drāmu seriāliem un Holivudas lielbudžeta filmām. Bet visvairāk atmiņā tomēr paliek itin drūmā dzīve pierobežā un nepamet doma par to, ka ne Pepiņa dzīvē, ne nelegālo imigrantu klejošanā nekas jau nemainīsies. Jā, likumi kļūst stingrāki, taču, kā visi labi zina, arī nelegālie darboņi savā izmanībā uz vietas nestāv.
