"Carnival Youth" Ķīnā tiek pie jēlām smadzenēm

Grupai "Carnival Youth" šis rudens ir piedzīvojumiem bagāts: kad grupa augustā izlaida albumu "Good Luck", viņi uzreiz devās turnejā pa Centrāleiropu – Poliju, Čehiju, Ungāriju, Slovākiju, Lietuvu. Pēc tam, mājās atvelkot elpu, puiši aizvadīja vairākus koncertus Vācijā un Šveicē, viesojās Dānijā, bet nupat atgriezušies no Ķīnas, lai ar jauno programmu uzstātos Latvijā.

Par to, kā "Carnival Youth" pavada laiku garajos koncertizbraucienos, žurnālam "Kas Jauns" pastāstījuši bundzinieks Emīls Kaupers, ģitārists Edgars Kaupers un taustiņinstrumentālists Roberts Vanags.

Kā nesakauties autobusā

„Iepriekšējā albuma tūre mums patiešām bija gara – bijām prom sešas nedēļas. Pēc šī pusotra mēneša sapratām, ka tas ir pārāk traki – tik ilgi diendienā būt kopā. Mēs bijām noguruši cits no cita, auga spriedze, jebkas sāka kaitināt un tracināt, un vienīgais veids, kā šo spriedzi noņemt, bija strīdi. Tā tika grautas mūsu attiecības, tāpēc pēc šīs tūres izlēmām, ka vairs tādas kļūdas nepieļausim,” stāsta Edgars Kaupers, un Emīls piebilst: „Tagad mēs mēģinām ievērot pašu izstrādātus noteikumus, ka tūres ilgst līdz divām, divarpus nedēļām, pēc kurām vismaz nedēļu mājās atpūšamies.”

Uz koncertiem "Carnival Youth" Eiropā dodas sešatā – četri mūziķi, viens grupas menedžeris, kurš ir arī gaismotājs un šoferis, un viens skaņu operators. Koncerttūrēs grupa brauc ar busiņu, kurā līdzi ir arī instrumenti, kā arī, protams, mūziķu mantas. „Esam iemanījušies busiņu piekrāmēt tā, ka brīvas vietas nav. Kāpēc neņemam lielāku mikroautobusu? Ar lielākiem busiem nevarētu iebraukt pazemes stāvvietās, bet ar kemperu nedrīkst parkoties pilsētas ielās. Viss ir izmēģināts un atrasts vislabākais variants – uz tūrēm izīrējam minivenu,” paskaidro mūziķi.

Kā ar bohēmu?

Puiši stāsta, ka šīs koncerttūres nav izklaidējošs, bet drīzāk gan nogurdinošs process. „Bieži mēdz būt tā, ka aizmirsti, kurā pilsētā tagad esi un kas noticis vakar,” pasmejas Roberts un paskaidro: „Tik ļoti pierodam pie vienveidīgā ritma, ka vairs nepamanām izmaiņas. Ik diena mums ir šāda – no rīta pamosties, ieturi brokastis un tad visu dienu brauc uz nākamo pilsētu. Pēcpusdienā piebrauc pie kluba, uzkrāmējies koncertam, izej kaut kur paēst, un tad jau koncerts. Un tā divas nedēļas, kuru laikā patiešām zūd realitātes izjūta.”

„Tāpēc šādā grafikā piedzīvojumiem īsti vietas neatrodas,” nosaka "Carnival Youth" un, jautāti, kā ar bohēmu, atsmej: „Rokenrolā sen jau vairs nav tie laiki. Protams, pudeles mums ir līdzi, taču nav tik traki, ka visu ceļu būtu reibumā. Dažreiz mazliet ieņemam pirms koncerta, jo, visu dienu pavadot ceļā, ir grūti uzreiz atbrīvoties. Taču neaizraujamies, jo lieliski apzināmies, kādas tam var būt sekas. Bišķiņ, asinsritei – tas mums patīk,” atsmej Emīls, un Edgars piebilst: „Taču daudz labprātāk cenšamies atrast iespējas pasportot. Piemēram, brīvajos brīžos paskriet, lai pēc ilgās sēdēšanas atgūtu tonusu. Tāpat esam iecienījuši adatu paklājiņu – uz tā paguļot, nosēdēt ir daudz vieglāk. Bet, ja ir kāda brīvdiena, cenšamies izbraukt pie dabas un doties pastaigās. Mums visvairāk patīk pabūt kalnos.”

Bez spoguļa un ar saplēstām bungām

Tomēr ne bez piedzīvojumiem notikusi tūre pa Eiropu. „Mums bija paredzēti deviņi koncerti. Bijām aizbraukuši uz pirmo pieturvietu Minhenē, un, kamēr klubā krāmējām instrumentus, mums pateica, ka pie mūsu busiņa kaut ko dara policija. Izrādās, kāds, braucot garām, nolauzis autobusam kreisās puses atpakaļskata spoguli. Tā gan bija skāde, jo Vācijā pa autobāņiem bez spoguļa braukt ir aizliegts. Bijām šokā, ka tūre beigsies, vēl īsti nesākusies, taču viss atrisinājās – mūsu menedžeris nākamajā rītā pulksten astoņos jau bija pie servisa durvīm, izlūdzās rindai pielīst priekšā pirmais. Un mums noveicās, ka šī detaļa bija uz vietas – pusotras stundas laikā spogulis tika nomainīts, un mēs varējām doties tālāk.”

Puiši arī izstāsta, kā atrisināts apdrošināšanas jautājums. „Kāds aculiecinieks bija piefiksējis, kurš mums to spoguli nolauza, un pie busiņa loga tīrītājiem bija aizspraudis savu tālruņa numuru. Kad piegājām pie busiņa, policija jau pati bija piezvanījusi, atradusi vainīgo un visu nokārtojusi, mums atlika vien nosaukt apdrošināšanas polises numuru,” atceras Emīls.

Savukārt pēdējā Eiropas tūrē vienā koncertā Emīls ar pedāli pārsita basa bungas, turklāt tā, ka pedālis tajās iesprūda. „Kaut kas tāds mums notika pirmo reizi no visiem mūsu 420 līdzšinējiem koncertiem. Labi, ka līdzi bija izolācijas lente, saukta par makgaivereni. Izmainījām koncerta programmu – proti, Edgars sāka spēlēt akustisko dziesmu Akmentiņi, kur bungas nav vajadzīgas, bet es tikmēr līmēju saplēsto basbungu,” stāsta Emīls, bet Roberts smejas: „Jā, un šīs klusās dziesmas laikā ik pa brīdim atskanēja čerksti no līmlentes plēšanas!”

Ķīniešiem zināma grupa

Pats tālākais ceļojums "Carnival Youth" bija nupat uz Ķīnu, kur puiši uzstājās "China International Import Expo" izstādē Šanhajā, prezentējot Latviju. Ķīnā "Carnival Youth" sarunāja arī koncertu Šanhajas alternatīvās mūzikas klubā. „Tur savulaik spēlējuši vairāki mūzikas elki, piemēram, St.Vincent, un, kā izrādās, arī mūsu pašu "Astro'n'out" 2008. gadā. Publikas atsauksme bija laba, starp skatītājiem bija arī vairāki Šanhajā dzīvojošie latvieši. Viņi stāstīja, ka ķīniešus nemaz nav tik viegli iekustināt, taču mums tas izdevās. Bija pat tādi, kas dejoja un dziedāja līdzi, jo izrādās, mēs ar saviem albumiem esam pieejami viņu vietējā muzikālajā platformā.”

Esot Šanhajā, "Carnival Youth" izbraukājuši tuvāku un plašāku apkārtni, iepazinušies ar tradicionālo Ķīnas arhitektūru, palaimējies nokļūt pelmeņu ēstuvē, kas skaitoties labākā Āzijā. „Pabijām reģionā, kas esot pelmeņu dzimtene. Bet tā kafejnīca bija maza, mazītiņa ieskrietuve vienkāršai tautai, kur pelmeņus gatavoja pēc tradicionālām metodēm,” atceras mūziķi, stāstot, ka īsts izaicinājums viņiem bijusi Āzijas virtuve: „Pat brokastis viesnīcā bija specifiskas. Piemēram, kaut kas izcili smirdīgs no pūdētām pupiņām vai arī tējā vārītas melnas olas, buljoni ar nūdelēm. Mums gan patīk eksperimentēt, taču pēc nedēļas šie ķīniešu ēdieni jau apnika. Gribējās mājās. Taču visvairāk atmiņā paliks cūku smadzeņu nobaudīšana. Pirms koncerta ieturējāmies kādā restorāniņā, kur paši var pagatavot ēdienu, liekot to vārīties katlā ar buljonu. Katram produktam klāt ir laiks, cik ilgi jāvāra, un bijām paņēmuši arī cūku smadzenes. Tās bija jāgatavo 30 minūtes, taču mums jau pēc 20 minūtēm bija jāsteidzas uz koncertu. Ēdām pusjēlas,” stāsta Emīls un nošķebinās: „Garšoja ne visai. Pat pretīgi. Tāda mīksta, gluma, bezgaršīga masa.”