"Striķis vēl tagad mežā karājas" - Andželika pēc "ērkšķu šova" domājusi par pašnāvību

„Pašai ir ļoti dīvaini, kad padomāju, kā tagad izmainījusies mana dzīve. Agrāk dzīvoju vienai dienai, man bija pilnīgi vienalga, kas ar mani notiks, biju gatava nodzerties, bet tagad ir parādījies mērķis. Domāju – ja jau pirms diviem gadiem, par spīti ārstu prognozēm, spēju saņemties un atgūt spēju staigāt, tad kāpēc toreiz ar tādu pašu gribasspēku nestājos pretim alkoholam?” tagad spriež Andželika, cita starpā atklājot, ka, atgriežoties no "ērkšķu" projekta, viņa bijusi ļoti tuvu pašnāvībai.

Dzīve skaidrā prātā

Žurnāls "Kas Jauns" sazvana Andželiku, kad viņa gatavo pusdienas. Vai tās joprojām tiek taisītas uz ugunskura? Jo "Caur ērkšķiem uz..." varēja redzēt, ka Andželika dzīvo pie savas bijušās draudzenes vīra vecākiem pussagruvušā būdelē Skrundas pusē, kur nav ne pavarda, ne ūdens. „Nē, nē! Es tur vairs nedzīvoju! Esmu tikusi prom!” lepni paziņo Andželika, izstāstot, ka viņu pie sevis pieņēmuši labi cilvēki, kuri par Andželiku rūpējas un devuši pienācīgu pajumti. „Es ar šiem labajiem cilvēciņiem biju pazīstama jau vairākus gadus. Un tagad, kad vairs nedzeru, viņi pieņēma mani pie sevis. Dzīvoju Ventspils pusē, rudenī pelnīju naudu, lasīdama ogas mežā, bet tagad, kad darba mežā vairs nav, viņi ne tikai mani atbalsta ar pajumti, bet arī pabaro,” laimīga ir Andželika.

Viņa ne bez lepnuma paziņo, ka beidzot atmetusi smēķēšanu un kopš "ērkšķu" projekta pirmajām dienām arī alkoholu nav lietojusi. Bet līdz tam viņa dzēra vai katru dienu, arī uz "ērkšķiem" ieradās pamatīgā reibumā. „Agrāk ikvienu savu problēmu „atrisināju” piedzeroties. Kā bija kāds kreņķis, vienīgā rīcība bija piedzeršanās. Taču tā problēmas nevis atrisinājās, bet krājās un krājās, kļūstot vēl lielākas un smagākas. Tagad es apzinos, ka lietas ir jāatrisina un tas jādara skaidrā prātā. Protams, ir grūti, protams, ik pa laikam uznāk vēlme iedzert, taču pagaidām spēju tikt ar to galā.”

Cer sakrāt dzīvoklim

Andželika tagad gaida zvanu no potenciālās darbavietas. „Bija plānots, ka jau novembrī varēšu strādāt, bet iepriekšējā darbiniece izteica vēlmi pastrādāt vēl dažas nedēļas. Tad nu gaidu zvanu ar vēsti, ka varēšu doties darbā,” cerību pilna ir Andželika, sakot, ka tad pārcelies dzīvot uz Bauskas novadu, kur viņai sarunāts darbs.

„Ceru iekrāt naudiņu, lai varētu pārcelties tuvāk draudzenei, varbūt pat ar laiku nopirkt pašām savu miteklīti! Jo tagad, kad vairs naudu netērēju alkoholam un cigaretēm, varu padomāt arī par ko citu. Galvenais ir dabūt darbu, kādu naudu aizsūtīt tiem cilvēciņiem, kas tagad mani ir mīļi pieņēmuši, bet pārējo iekrāt. Protams, tam būs vajadzīgi vairāki gadi, taču gribu iegādāties savu dzīvokli. Cik tad var pa pasauli apkārt mētāties!” plānos dalās ērkšķu dalībniece.

Jā, jā, Andželikai nu ir savs mīļotais cilvēks, taču viņas kopā vēl nedzīvo. „Tas šobrīd nav iespējams. Mēs jau bijām pāris arī pirms "ērkšķiem", taču pašķīrāmies. Vienkārši es attiecībām nepievērsu pārāk daudz uzmanības, drausmīgi dzēru. Tagad esmu mainījusies. Pēc šova satikāmies, izrunājāmies no sirds. Draudzene ir mans lielākais morālais atbalsts, viņa mani uzmundrina saņemties, neļauj padoties."

Vēzis izoperēts

Andželika ir pateicīga arī par to, ka uzlabojusies veselība. Pirms dažiem gadiem viņa dzērumā sastrīdējās ar savu toreizējo dzīvesbiedri un dusmās izlēca pa logu. Smagi traumēja muguru, un ārsti pat sākotnēji prognozēja, ka viņa vairs nevarēs staigāt. Savukārt vēl vasarā Andželika "ērkšķu" komandai teica, ka viņai atklāts plaušu vēzis un dzīvot vairs nav atlicis daudz.

„Kopš drūmās diagnozes jau pagājis gads. Tā pamatīgi iedragāja manu dzīvi, es tiešām uzvedos tā, it kā man vairs nav ne cerību, ne mērķa, ne gribēšanas dzīvot. Taču tagad veselība ir uzlabojusies. Protams, daždien jūtu, ka man nav daļa plaušas, tomēr situācija ir uzlabojusies,” atzīst "ērkšķu" dalībniece, kura esot pārcietusi gan plaušu operāciju, gan ķīmijterapiju un zāļu kursu.

Pārdzīvo, ka nevar satikties ar dēlu

Taču ir kāda lieta, kas Andželiku joprojām nomāc. Tas ir jautājums par savu bērnu. Proti, Andželika, kura jau pusaudžu gados saprata, ka viņai patīk meitenes, tomēr, šaubīdamās par savu orientāciju, vienreiz ielaidusies sakaros ar vīrieti un kļuva par māmiņu. Piecus gadus veco dēlu gan viņa nav redzējusi jau divus gadus. Andželikas bijušie audžuvecāki savulaik panāca, ka viņi kļūst par šā bērna aizbildņiem, liedzot mātei tikties ar atvasi.

Diemžēl attiecības ar audžuvecākiem un sava dēla aizbildņiem nav uzlabojušās. Tieši otrādi – pēc "ērkšķiem" vēl vairāk sašķobījušās. „Viņi uz mani ir ļoti apvainojušies par to, ko teicu raidījumos. Es pateicu patiesību, bet nu viņi ar mani vairs nerunā, neļauj tikties ar bērnu. Teicu, ja nevar citādi, vērsīšos tiesā. Protams, pagaidām, kamēr man nav ne stabilas dzīvesvietas, ne ienākumu, es bērnu pie sevis nevaru dabūt, taču šie šķēršļi ir tikai laika jautājums. Bet es negribu ar viņiem strīdēties, visas šīs viņu dusmas man drausmīgi sit pa nerviem. Tik ļoti, ka vienreiz „jumtiņš jau aizgāja ciet” un piezagās domas par pašnāvību,” atklāta ir Andželika, cerot, ka bērna aizbildņi nomierināsies un viss atrisināsies pozitīvi.

Andželika jau pirms dalības "ērkšķu" projektā ne reizi vien darījusi sev pāri, graizījusi rokas, taču pēdējais strīds tik ļoti satriecis sievieti, ka viņa bija ļoti tuvu pašnāvībai. „Gandrīz pakāros. Biju jau mežā visu sagatavojusi. Taču piezvanīju otrajai pusītei, izrunājāmies. Viņa uzsvēra, lai beidzu visā vainot sevi, ka neesmu vainīga pie tā, ka citi cilvēki vēlas mani pataisīt par slikto. Stundas trīs sēdēju mežā, runājām, līdz nomierinājos, kļuva vieglāk. Tas striķis ar cilpu joprojām karājas kokā...” klusi nosaka Andželika, bet pēc mirkļa dzīvespriecīgi piebilst: „Bet nu tā ir pagātne. Tās bija muļķīgas domas, un par to jāaizmirst. Pašnāvība nav risinājums! Ir dzīvē jāiet uz priekšu, nevis tā jāpārtrauc.”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!