Politikas mijiedarbība ar meliem. Seriāla "The Politician" recenzija
Šīgada pirmajā pusē «Netflix» paziņoja par savu visu laiku dārgāko oriğinālā satura pirkumu, par 300 miljoniem dolāru iegādājoties tiesības uz vairāku veiksmīgu seriālu autora Raiena Mērfija («American Horror Story», «Glee», «Pose») radošo prātu. To, cik veiksmīgs izrādīsies šis darījums, varam sākt novērtēt jau tagad. «The Politician» ir jaunākais Raiena Mērfija veidotais seriāls, kam vēl pirms iznākšanas tika pasūtītas divas sezonas.
Līdzīgi kā iepriekšējiem Mērfija veidotajiem darbiem, seriāla nosaukums ir tiešs un konkrēts, lai jebkuram potenciālajam skatītājam būtu skaidrs, ko no tā varētu sagaidīt. Īpaši uzsverot vārdu «varētu», jo politikas tēma šeit tiek apspēlēta teju visos iespējamajos veidos.
Sacensība par vidusskolas skolēnu valdes prezidenta amatu stāsta galveno varoņu acīs ir teju svarīgākais notikums viņu dzīvē. Lai sasniegtu savus mērķus, jaunieši melo cits citam, dažkārt arī skatītājiem, bet galvenokārt tomēr paši sev. Politikas mijiedarbība ar meliem ir viens no galvenajiem stāsta vadmotīviem. Ļoti iespējams, ka vislielāko politisko sazvērestību veic tieši seriāla veidotāji.
Stāsts virzās uz priekšu neierastos veidos, bieži mainot savu gaitu, varoņu savstarpējās attiecības un motivācijas. Kaut kur pa vidu sāk rasties atklāsme, ka politika ir it visur, jo īpaši jau mūsu pašu personīgajā dzīvē, ne tikai ziņu virsrakstos un sociālajos tīklos. Rezultātā seriāls nomet savu priekškaru, atklājot veco labo pašizaugsmes tēmu. Dzīves realitātes sniegtās mācības uzglūn kaut kur stāsta izskaņā, bet līdz tam pacietīgi sēž skatītāju zemapziņā, padarot skatīšanos aizraujošāku.
Viss sākas ar skolu
Politiskos stāstos pierasts redzēt tikai pieaugušus, manāmi nobriedušus cilvēkus, bet šeit galvenie spēlmaņi ir skolēni no bagātām ģimenēm. Tas liek domāt par mērķauditorijas vecumu, bet to nav nemaz tik vienkārši noteikt. Gados jauni aktieri piesaista jauniešu auditoriju, bet šeit viņu varoņi ir gana nobrieduši un pārliecināti, lai seriāls neiekristu jauniešu kategorijā. Vispārējais plāns paredz katrā sezonā attēlot jaunu politisko sacensību, nemainot galvenos varoņus.
Tātad pirmajā sezonā redzamā vidusskolas vide ir uz neilgu laiku. Tā kalpo tikai kā svarīga daļa no varoņu izaugsmes, pie reizes ļaujot pievērst uzmanību skolās valdošajām problēmām. Neizbēgami piemin sarunas par #metoo kustību, bezdzimuma tualetēm un ieroču drošību, kas ir asākie no pēdējā laikā ASV apspriestajiem tematiem. Tiesa, seriālā daudz biežāk var novērot varoņu šaubas par sevi un savu nākotni. Līdzās sastopama arī depresija un pat pašnāvība, kuras attēlojums ir tik paviršs, ka nedaudz šokē, tomēr lieliski atklāj stāsta dabu. Jaunieši jūtas vientuļi un nesaprasti, bet apkārtējā pasaule turpina iet uz priekšu.
Daudzpusība
Par spīti straujajai gaitai seriāls ļauj skatītājiem aizdomāties par saviem skolas laikiem, kad visa pasaule aprobežojās ar skolas nožogojumu. Viena no pirmajām lietām, kas iekrīt acīs, ir aktieru dažādība. Mērfija veidotajos seriālos nu jau pierasts redzēt aktierus ar dažādu ādas krāsu, dzimumu, seksuālo orientāciju un invaliditāti. Iemesls tam vienmēr ir bijis pavisam vienkāršs – ļaut ikvienam saskatīt sevi, kā arī cīnīties ar dažāda veida diskrimināciju. Turklāt tiek izmantota izdevība dot balsi tiem ļaudīm, kurus nav pierasts dzirdēt citās filmās un seriālos.
Jāpiemin, ka šeit redzamie jaunieši lielākoties ir no bagātām ģimenēm. Vizuāli ļoti uzkrītoši redzams, kā bagātnieku mājās valdošās krāsas pārtop mazāk izteiksmīgos toņos, pārejot vidē ārpus tām. Savā ziņā tas uzbur izjūtu par pasaules skatījumu, kāds piemīt seriāla varoņiem - plašs un bezbailīgs, bet ne naivs.
Aktieru izvēle
Stāsts visai brīvi un nemanāmi svaidās šurpu, turpu starp daudzajiem varoņiem, tomēr visi konflikti ved galvenā varoņa Peitona virzienā. Viņa lomu atveido Bens Plats, kurš iepriekš ir bijis zināms daudz šaurākā auditorijā – mūziklos un Brodvejas iestudējumos. Kad seriālam ir pievērsta milzu uzmanība, ir riskanti uzmanības centru veltīt jauniem un salīdzinoši maz zināmiem aktieriem. Seriāla autoram tas gan netraucē ar vieglu sirdi uzticēties jaunajai paaudzei.
Platam piemīt sava kripata harismas – pietiekamā daudzumā, lai laikus satuvinātu skatītāju ar viņa atveidoto varoni un liktu just līdzi gan viņa ambīcijām, gan arī pārdzīvojumiem. Atsevišķa uzslava pienākas ne vairāk, ne mazāk zināmajai Zojai Doičai, kuras atveidotā Infinitija ne tikai maldina visos iespējamajos veidos, bet arī nepārtraukti izstaro laimi un dzīvesprieku, no kāda var tikai iedvesmoties.
Vēl gribētos izcelt Bendžaminu Beretu, kura atveidotais Rikardo izklaidē tikpat daudz, cik pārsteidz. Svarīgu lomu seriālā spēlē arī vecāka gadagājuma aktieri. Piemēram, Džesika Langa, kura kādā no Mērfija veidotajiem seriāliem neparādās pirmo reizi. Aktrises loma, Infinitijas māte, visai veikli iet pretstatā ar Gvinetas Paltrovas atveidoto Peitona māti. Viena savu bērnu izmanto savām vajadzībām, bet otra ziedo savas vēlmes bērna labā.
Maina ierūsējušo skatu
Ja paskatās uz seriālu kā kopēju, orķestrī radītu, kompozīciju, tas sāk atgādināt autora Rajena Mērfija labāko hitu izlasi. Te var redzēt cīņu starp jauniešu ambīcijām un dzīves realitāti («Glee»), kāda notikuma aplūkošanu no visiem iespējamiem skatu punktiem («The People v. O.J. Simpson»), kā arī ekstravagantu vizuālo stilu («The Assassination of Gianni Versace»). Tāpat kā iepriekšējos Mērfija seriālos, arī šeit var piekasīties pie tiešuma, kādā autori sarunājas ar skatītāju. Ironiskā kārtā ar tiešu valodu šeit tiek pateikts daudz vairāk, nekā lielākajā daļā citu seriālu.
Kopsummā sanācis viens no neparastākajiem politiskajiem seriāliem, kas pamaina kā ierasto formulu, tā arī ierūsējušo skatu uz pašu tēmu. Tā vietā, lai apstātos pie politikas spēlēs sagrautiem cilvēkiem, seriāls sper krietnus soļus, pierādot, ka par spīti lieliem zaudējumiem dzīve neapstājas un virzās uz priekšu.
