Normunds Rutulis Islandē sajūsmināts par veldzēšanos ar "krāna pērli"
Dziedātājs Normunds Rutulis nupat paviesojies Islandē, ko apmeklēja, lai uzdziedātu tur dzīvojošajiem tautiešiem, raksta žurnāls "Kas Jauns".
Normunds Rutulis ceļojumā Islandē
Dziedātājs Normunds Rutulis viesojas Islandē.
„Trīsarpus stundu lidojums, un esmu netālu no Grenlandes, Atlantijas okeāna vidū. Jau no putna lidojuma manāms, ka šī sala ir diezgan kaila. Pamatā klinšu grēdas, ko neviļus gribas saukt par izdedžu kaudzēm. Tomēr, nokāpjot uz sauszemes un pietuvinoties tiem, apjaušu, cik vareni un skaisti ir Islandes kalni. Kā tādi snaudoši, miermīlīgi, bet bijību iedvesoši milzu dzīvnieki. Cits atgādina aligatoru, vēl kāds ziloni, bet kādam kā ar lineālu nogriezta nogāze. Tiem nav auksti, jo tos klāj ķērpji un sūnas, un tie nav arī milzum augsti. Augstākā vieta virs jūras līmeņa sasniedz ap 2000 metru. Mežus mūsu izpratnē te nesastapt. Vietējie smej – ja esi mežā apmaldījies, piecelies kājās,” saka Rutulis.
Ziemeļnieku specifiskais stils
„Islandē biju otro reizi un arī šoreiz izjutu neparasti spirgto un spēcīgo vēju. Ja pūš no mugurpuses, iešanai nav jāpieliek tik liels spēks kā parasti. Tas gluži kā elektrodzinējs mani dzina uz priekšu. Veselīgai pastaigai ideāla vieta. To arī izmantoju un devos mazliet ārpus Reikjavikas centra. Nodomāju aizstaigāt līdz okeāna krastam. Sagribēju gan! Nogājis astoņus kilometrus, sapratu, ka līdz krastam vēl tikpat. Līdu kalnā augšā un griezos uz māju pusi.
Garāmgājēji sveicinās, arī citi vietējie ir pieklājīgi un ieinteresēti uzzināt, no kurienes esmu un ko te meklēju.
Mani savukārt izbrīna vietējo norūdījuma pakāpe, jo plus sešos grādos un milzu vējā viņi mierīgi pastaigājas bez virsjakas.
Citam pat krūtis kailas. Bet viņi taču ir ziemeļnieki – rūdīti jau paaudžu paaudzēs un kopš bērna kājas.
Lai gan veloceliņi ir izbūvēti, velosipēdus izmanto retais, toties vizinās nedārgos „džipos” ar paaugstinātu klīrensu, kas „apauti” purva bridēja riteņos. Nu gluži kā tādi gaisa baloni riepu vietā. Tas esot kalnu un klajumu pārvarēšanai. Loģiski un efektīgi. Vien pamanīju, ka, izbraucot no apļa, reti kāds ieslēdz virziena rādītāju. Laikam uzticas cits citam tik ļoti, ka to nevajag.”
Aukstais krāna ūdens garšo debešķīgi!
„Ūdenskritumi un geizeri – tas ir tūrista medus pods. Pievelk, un ir vērts. Ja pagājušajā reizē braucu apskatīt ūdenskritumus pa labi no Reikjavikas, šoreiz devos otrā virzienā. Nokļuvu līdz pāris vulkāna krāteriem, kas tagad pārvērsti par apskates objektiem. Biju arī pie Raudošo bērnu ūdenskrituma – Barnafosa. Leģenda vēsta, ka tā nosaukums radies no brāļa un māsas veltīgām pūlēm Ziemassvētku laikā atrast vecākus. Dodoties tos meklēt, viņi ielūzuši upes ledū. Līdzību nesaskatīju, taču skaistumu un varenumu gan. Ar milzīgu spēku ūdens spraucas laukā pa paša izurbtām pazemes ielām un ietek upē, kuras ūdens krāsojas zilganzaļā tirkīza tonī. Pasakaini!
Tur, kur no zemes šaujas ārā vairāk nekā 100 grādu verdošs ūdens, zemes saimnieks ierīkojis vai nu tūrisma objektu, vai arī dabīgo džakuzi. Pirmais šāds dziedinošā sērūdens baseins zem klajas debess – "The Secret Lagoon" – te ierīkots jau 19. gadsimta beigās. Biju tajā un izplunčājos, no turienes mani bija grūti dabūt laukā. Arī visi pilsētas baseini ir bez jumta, zem klajas debess. Tajos ir iespēja pamērcēties atšķirīgas temperatūras savstarpēji savienotos sēžamkublos. Ja gaisā pāris grādu atšķirība gandrīz nav jūtama, tad ūdenī pāreja no 40 uz 44 šķiet ļoti krasa. Turpat blakus arī 8–10 grādu ūdens baļļa, kurā atvēsināties. Katrā šādā baseinā ir arī peldēšanai paredzēti 25 metrus gari celiņi. Būt Islandē un neizmantot iespēju apmeklēt baseinu ir grēks!
Interesanti, ka pazemes karstos ūdeņus islandieši izmanto mājokļu apsildei un arī karstais ūdens krānā tek no turienes.
Tāpēc, atverot krānu, telpu pārņem sēra aromāts. Pie tā gan ātri pierod. Savulaik, kad vēl nebija ūdens maisītāju, gadījās nepatīkami applaucēties, tāpēc tagad katrā mājā tāds ir ierīkots ar likumu. Te var veldzēties ar visīstāko „krāna pērli”. Aukstais ūdens no krāna garšo debešķīgi! Brīnos, kādēļ viņi ūdeni tirgo veikalos, ja krānā ir tik garšīgs un veselīgs. Un vēl – mājokļu apkurē izmantotais karstais ūdens tek sava veida ciklu. Pēc sava derīguma termiņa beigām tas notek kanalizācijas sistēmā, kura izbūvēta zem ielām un gājēju ietvēm. Tādējādi ziemā ielas ir dabiski apsildītas un nav slidenas. Varen praktiski un gudri.”
Uz Islandi padziedāt latviešu vakariņās
„Pie islandiešu virtuves šoreiz netiku. Dienas steigā pusdienoju Austrumu bistro, bet brokastīs pietika ar vietējo Flatkokur, kas pēc formas un garšas atgādina mūsu plāno pankūku. Uz tās liku aitas gaļu un tomātu. Jā, aitas un zirgi te tiek audzēti vairumā. Aitas – vilnai un gaļai, bet zirgus – sporta vajadzībām un arī lietošanai pārtikā. Starp citu, tradīcija ir kūpināt aitas gaļu viņu izkaltētos ekskrementos. Vai tā dara vēl joprojām, nezinu. Būtu arī jāpamēģina vaļa gaļa, taču šoreiz neizdevās. Tā ir vietējā delikatese. Ar neapbruņotu aci izskatījās, ka pārtika te ir uz pusi dārgāka nekā pie mums.
Islandē uzņēmīgu ļautiņu grupa, kuras dzinējspēks ir viesmīlīgie un draudzīgie Andžela Zumente un Voldemārs Žagars, sarīkojuši vakariņas tautiešiem, kurās uzstāsies Normunds Rutulis un DJ Japānis. Enerģijas un skanīgas mūzikas ballīte garantēta. Tas dažos teikumos par piedzīvoto. Katrā ziņā, neparasto sajūtu meklētājiem te ir, ko darīt. Un arī tiem, kas ne reizi te nav bijuši, noteikti Islande jāapciemo,” iesaka Rutulis, kas pēc varenu iespaidu gūšanas Islandē jau atgriezies dzimtenē, lai turpinātu sava jaunā albuma koncertturneju "Man nav žēl", kas 2. novembrī noslēgsies Valmierā.
Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!
