"Ērkšķu šovā” asumu netrūkst - meitenes piekauj šoferi un operatoru

Šogad projekta dalībnieces nevis dzīvoja vienā mājā, bet ar diviem kemperiem ceļoja pa visu Latviju. Un tieši šo kemperu šoferi bija tie, kas vislabāk iepazina kolorītās „ērkšķu” meitenes. Viņu un šoferīšu vidū radās savstarpēja uzticība, abiem puišiem pat tika iedotas iesaukas – Susuriņš un Zaķis, meitenes viņus klausīja un izkratīja sirdis. Un nav izticis arī bez roku palaišanas un kautiņiem – šīs un daudzas citas aizkulises no "Caur ērkšķiem uz..." trešās sezonas žurnālam "Kas Jauns" atklājis šoferis Andris.

Ar bailēm pie meitenēm

Andris par „ērkšķu” šoferi kļuva, kad viņa sievas māsa, kura ir sociālā darbiniece un darbojas arī projektā "Caur ērkšķiem uz...", piedāvāja šādu iespēju. „Neslēpšu, ka sākumā patiešām biju ļoti nobijies, jo jau biju uzbūris ainiņas, kā man pirmajās dienās meitenes varbūt pat izšķaidīs seju... Jo nešaubījos, ka kontingents būs baiss, ka ar tādām pasažierēm klāsies ļoti grūti. Taču piekritu, jo jāpamēģina viss, lai arī kādas ir bailes. Citādi dzīve būtu pārāk garlaicīga,” atzīst Andris.

Viņš ar smaidu atceras, ka pirmā tikšanās ar „ērkšķu” meitenēm bijusi episka. „Piebraucot secināju, ka, rupji sakot, nu ir pi.... Dažas pamatīgā pālī, citas izteikti bravūrīgas. Un tā briesmīgā vulgaritāte! Visu laiku maķ peremaķ. Tas bija jāpieņem. Bet visai ātri sapratu, ka nav tik traģiski, kā biju iedomājies, ka patiesībā bravūra ir meiteņu maska, bet iekšēji viņas ir jaukas un patīkamas. Turklāt bez TV kamerām viņas uzvedās pavisam citādi nekā tad, kad notika filmēšana. Meiteņu uzticību ieguvu ātri, biju viņām vistuvākais cilvēks, kurš ar viņām diendienā šaurajos kemperos pavadīja visvairāk laika. Viņas mani respektēja, man uzticējās, mani klausīja un manī ieklausījās. Dalījos ar savu dzīves pieredzi, stāstīju, kāda var būt dzīve ārpus tiem murgiem, ko viņas piedzīvojušas,” skaidro Andris, atklājot, ka ar dažām no meitenēm runājis pat ilgas stundas.

Šokē sieviešu dzīvesstāsti

„Ērkšķu” kempera šoferis atklāj, ka meitenes viņam uzticējušas tādas lietas un problēmas, ko viņas sākotnēji nav uzdrošinājušās izstāstīt filmēšanas grupai. Un dzirdētais Andri pamatīgi satriecis.

Mani šokēja mazās Lailas stāsts. Ka cilvēkus iespējams tā salauzt jau pašā bērnībā... Kā iespējams, ka vecāki izšķiras un vairs neliekas ne zinis par meitu, kura 13 gados aiziet dzīvot pie daudz vecāka vīrieša, lieto alkoholu, tiek vairākkārt izvarota? Bet „senčiem” ir pilnīgi vienalga! Es to nespēju saprast. Kā bērns var dzīvot pie pieauguša vīrieša, ar kuru viņam ir seksuālas attiecības? Kā ko tādu var pieļaut?! Vecākiem taču jāsargā savas atvases! Pats esmu tētis un rūpējos par sava bērna drošību, tāpēc man sāp, ka viņas neviens nepasargāja. Kāpēc viņām kas tāds bija jāpiedzīvo? Tas ir šausmīgi. Es nebiju iedomājies, ka šādu gadījumu Latvijā ir tik daudz, ka dzīvojam tik kroplā sabiedrībā. Lielākā daļa „ērkšķu” meiteņu ir saskārušās ar neiedomājamu vardarbību – gan fizisku, gan seksuālu, un neviens kopš bērnības viņām nav palīdzējis, nav viņas aizstāvējis, par viņām rūpējies! Tāpēc esmu laimīgs būt par komandas biedru projektā, kas tādiem cilvēkiem palīdz.”

Kad dabū pa muti

Paralēli kemperu stūrēšanai šoferu uzdevums bija arī pieskatīt „ērkšķu” meitenes – viņiem vajadzēja iet līdzi degvielas uzpildes stacijās, veikalos un lūkot, vai dāmas nemēģinās slepus nopirkt aizliegto augli – alkoholu.

„Patiesībā viņas bija ļoti mierīgas un uz blēņām nerāvās. Viņām varēja uzticēties, pa kluso šmiga netika pirkta. Tikai vienu reizi brieda „dumpis uz kuģa”, taču nepatikšanas tika novērstas saknē,” aizkulises atklāj Andris, turpinot: „Tas bija Valmierā, bija piektdienas vakars, tā bija vienas „ērkšķu” meitenes pilsēta. Viņa musināja pārējās satikties ar viņas pudeles brāļiem un sarīkot tusiņu, aizšmaukt uz kādu klubiņu. Viņa jau bija piezvanījusi draugiem, kuri atbrauca uz mūsu apmešanās vietu. Taču nekas nenotika, jo plāns tika atklāts. Protams, meitenes bija dusmīgas, taču saprata – ja viņas tovakar būtu pametušas bāzi, dalība projektā viņām būtu beigusies uz visiem laikiem.”

Vistrakākais notikums atgadījies Jelgavā, kur, kā Andris tagad smejas, „dabūjis pa muti” no Marijas. „Viņa visu laiku ecējās ar lielo Lailu. Turklāt Marija ar savu rīcību krita uz nerviem arī pārējām meitenēm kemperī, un dāmas sāka Mariju aprunāt. Protams, Marijai tas nepatika, viņa sadusmojās, viņas un lielās Lailas starpā izcēlās sīvs kautiņš, kā rezultātā Marija izskrēja no ēkas, kurā notika nodarbība, sāka spārdīt kempera durvis un skrēja prom. Režisore lūdza man doties viņai līdzi, pieskatīt viņu. Taču Marijai tas nepatika, un viņa, ieraudzījusi, ka sekoju, sāka kliegt, lai tinos projām, citādi dabūšu pa muti, un nekavējoties no vārdiem ķērās pie darbiem – uzšāva man. Tad piesteidzās operators, kurš centās to visu nofilmēt... un arī viņam tika. Sitiens bija varens, un šķita, ka nu kāds būs jānes mājās pār plecu. Bet ko var gribēt – skuķis spēcīgs, strādājis celtniecībā, kauties māk. Un mums, džekiem, kuri taču nedrīkstēja „šaut” dāmai pretī, nekas cits neatlika, kā uzņemt sitienus,” gardi smejas „ērkšķu” šoferis Andris, nosakot, ka beigu beigās Marija par incidentu atvainojusies.