"Viņš bija liels cilvēks, liela personība" - LNSO direktore Indra Lūkina dalās atmiņās par draugu Andreju Žagaru

Nepazīstot cilvēku, viņu gribas ielikt noteiktā plauktiņā, teiksim – mākslinieki pa kreisi, administratori – pa labi (vai otrādāk). Bet satiekoties viltus priekšstati krīt ļoti ātri. Indra nav sausiņš, un tāda nemaz nevarētu būt, jo bija Andreja draugs. Sarunājoties slāni pa slānim personībā atklājas azarts, trauslas atmiņas, domu dziļums, kaislība, ziedošanās, emocijas…

Pirmais solis - kino

Jums ir tāda interesanta pozīcija - mākslas procesā esat racionālā daļa, menedžeris. Vai studējāt ko eksaktu?

Nē, filozofiju. Mākslas menedžmentā nonācu gluži nejauši. Ļoti labi to atceros - reiz, kad mācījos Filozofijas fakultātes pēdējā kursā, gāju pa ielu un pie Rīgas modēm satiku kolēģi no Rīgas Kinostudijas, kur akadēmiskā gada laikā biju strādājusi. Viņa teica – vai negribi nākt pie mums, ir atbrīvojusies filmas direktora vietnieka vieta...

O, diezgan labi, tā nav klapīte…

Nē, nē… tāda interesanta. Padomāju – kāpēc ne? Tā sāku strādāt kino, un man ļoti iepatikās, tur faktiski apguvu savu profesionālo izglītību. Tajā laikā kino sistēma no menedžmenta viedokļa bija ļoti augstu attīstīta. Man radās iespēja to divus mēnešus apgūt kursos Maskavā. Pēc tam mani dzīve aizveda uz Operu, un, kā zināms - mūzikā.

Kad studējāt filozofiju, domājāt, kas būsiet, kam jums tāda izglītība?

Godīgi sakot, nē. Aizgāju studēt uzreiz pēc vidusskolas, un 18 gadu vecumā reti kuram ir ļoti skaidra vīzija, ko dzīvē grib darīt. Varbūt dažiem tā ir, man nē. Intereses bija daudzpusīgas. Esmu ļoti priecīga par to, ka dzīve mani tur aizveda, jo nevaru iedomāties, kur citur es tik vispusīgu izglītību būtu varējusi iegūt. Filozofijas fakultātē tolaik bija arī diezgan daudz eksakto kursu – augstākā matemātika, bioloģija, nervu darbība, loģika… Vislielākās rūpes man sagādāja fizika (nosmejas). Tolaik likās – kādēļ man to vajag, bet vēlāk darbā tas ir ļoti noderējis.

Kuras bija pirmās filmas, ar kurām strādājāt?

Pirmā bija Imanta Krenberga bērnu filma, galvenajās lomās - puisītis un balts kaķis. Draugiem stāstīju, ka man tā šķiet sirreāla. Stāsts, šķiet, bija paņemts no 50. gadiem, sižets vijās ap zušu maluzvejniecību, bet, kā zinām, 80. gadu otrajā pusē tos tikpat kā neviens nebija ne redzējis, ne ēdis. Kaut kur tika gādāti zuši, filmēšanai uzglabāti. Tika lietoti specifiski ķeršanas termini, neviens tos nesaprata, pētīja, kā ir pareizi. Draugiem stāstīju, kā man filmēšanā iet, un katrreiz, kad satikāmies, viņi aicināja – nu, stāsti, kas atkal notika! (smejas.)

Tie, kas bija filmējušies "Pūt, vējiņi!", stāsta, ka bijuši zuši uz galdiem, ēst nav ļauts, un tie sabojājušies.

Nu, protams! Režisora asistentiem, kas bija atbildīgi par tām lietām, bija jāizrāda ārprātīgi profesionāla veiklība, šķiet, zivis vannā turēja, negribu safantazēt, bet brīnumu lietas notika. Nākošā filma, pie kuras strādāju, bija "Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili".

Draugi darbā un bohēmā

Ar Andreju Žagaru iepazināties "Dubultniekā"?

Nē, tas bija filmēts jau agrāk. Ar Andreju iepazinos draugu kompānijā. Kad sāku strādāt Kinostudijā, un viņš nāca uz savām filmām, gājām iedzert kafiju un papļāpāt.

Esat domājusi, kā Andrejs ievēroja cilvēkus? Viņam bija svarīgi savējie apkārt, bet kā notika tas process, kā viņš sajuta drēbi?

Jā, tas ir labs jautājums… Mani skolasbiedri mācījās Maskavā, GITIS (Valsts teātra institūts) - Normunds Naumanis, Dace Smildziņa, Edīte Tišheizere. Andrejs ar viņiem bija iepazinies kā citādāk, un tā mēs sanācām kopā. Bija ārkārtīgi jauka jaunības bohēma, kur kopā cēlāmies un gūlāmies Atceros, Andrejs filmējās Tallinā, mēs braucām pie viņa, un, protams, notika viss, kas pie bohēmas pieder. Varbūt būtiski bija tas, ka mēs visi tomēr bijām saistīti ar mākslu.

Viņam tomēr bija izmeklēts loks, un jūs tajā bijāt ļoti tuvu.

Nu, kā lai saka – kā vispār cilvēki viens otru atrod…

Ķīmija?

Protams, tur ir kāda ķīmija. Racionāli to nevar izskaidrot. Nebija jau tā, ka Andrejs izvēlējās, viņš tolaik nebija nekāds boss, jaunībā visi bijām apmēram vienādi. Man, tāpat arī Arturam Maskatam, attiecības ar Andreju dažādos posmos ir bijušas dažādā veidā. Kad Kinostudija sabruka, līdz ar to – arī visa kino sistēma, un lielākā daļa tās cilvēku palika bez darba. Andrejam jau bija doma atvērt savu restorānu, sākušies jauni laiki, un viņš bija ar idejām apsēsts - jāķeras klāt, draugi, mēs strādāsim!… Liela daļa Andreja restorāna kolēģu, protams, bija draugi, daļa no mākslas pasaules. Sākumā tapa Tallinas ielas bāriņš, bet pirmais nopietnais restorāns bija "Ozīriss". Arī tur daudzi bija no kino jomas, virtuvē strādāja cilvēki no montāžas ceha un laboratorijas, zālē - aktieri. Atkal veidojās ķīmija, kā sakāt. Tajos juku laikos, domāju, ļoti reti bizness sākās racionāli. Nākamajā, Operas, posmā, cilvēki, kas kopā strādājām, pats kodols, arī nebijām sveši.

Vai koncerts "Draugi – Andrejam Žagaram" ir arī jūsu rūpals?

Kad Andrejs nodibināja savu Kultūras attīstības fondu, es jau strādāju ar simfonisko orķestri, un viņš mani aicināja – varbūt varam veidot tādus projektus, koncertus, kuros izcili latviešu mākslinieki, pasaulē augstu vērtēti, uzstātos kopā ar LNSO. Pirmie trīs bija Kristīnes Opolais solokoncerti. Tagad, pēc Andreja aiziešanas, domājām, kā turpināt to, ko viņš iesāka. Protams, Andreju pieminēt arī gribas, bet galvenā doma ir – kā viņa ļoti labās, vērtīgās idejas attīstīt tālāk. Man ir prieks, ka koncertā Cēsīs būs divi no mūsu izcilajiem – Kristīne Opolais un Egils Siliņš. Fonda darbs turpinās. Es gan tajā neesmu, bet, protams, radoši sadarbojamies un domājam, kā labāk tās lietas attīstīt.

Operas zelta griesti

Vai nobijāties brīdī, kad Andrejs jūs aicināja līdzi uz Operu? Tas tomēr bija ambiciozs projekts.

Man nebija laika nobīties. Mūsu attiecībās ar Andreju svarīgs bija humors, artistiskais aspekts - vienmēr līdzās nopietnajam. Ar gadu distanci es vēl jo vairāk atceros dažus humora momentus, šī savstarpējā viegluma dēļ pieņemt šādus lēmumus bija vieglāk. Bet arī Andrejam toreiz nebija laika īsti nobīties, lai gan viņam, protams, vairāk - viņš gāja uz vadītāja posteni. Atceros, tā bija saulaina svētdiena, un viņam pāris dienu laikā bija jāpieņem lēmums. Protams, Andrejs par to ļoti nopietni domāja, teica – Indriņ, vai nāksi man līdzi uz Operu? Tajā brīdī man bija vairāk zināšanu un pieredzes. Mans tētis ir operas melomāns, kopš bērnības Operā esmu ļoti daudz laika pavadījusi, klausījusies ierakstus. Teicu – ar lielāko prieku! Protams, arī "Ozīrisā" bija cienījams darbs, bet iespēja strādāt Operā ir kas neticams! Gan tajos laikos, gan šodien. Katrā ziņā, ja nu kaut kā mums netrūka, tad azarta un jaunības uzdrošināšanās ķerties pie svarīgām lietām. Baiļu mums nebija.

Vai atceraties – Andrejs uzlika kompasu, vadmotīvus, kādu veidosiet Operu?

Ziniet, tā ieiešana notika tik strauji, ka nebija laika… Tagad būtu konkurss, izstrādāta stratēģija, visu izanalizētu – tā mums īsti nebija. Uzreiz bija jārisina dažādas praktiskas lietas. Izrādēs bija tukšas zāles - biļešu cenu un citu iemeslu dēļ. Jārisina daudzi mākslinieciskās kvalitātes jautājumi, vienlaikus notika ikdienas darbs. Sākumā biju direktora asistente. Protams, pie jauna vadītāja darbinieki nāk ar problēmām, dzīve iet uz priekšu, tuvojas pirmizrādes. Atceros, pie manis atnāca tehniskais direktors un stāstīja par slavenajiem zelta griestiem, ko Operas cienītāji atceras no "Nabuko". Bija konstrukcija, kuru plānots izmantot vairākās izrādēs, arī "Pazudušajā dēlā", kas bija pirmā pirmizrāde, kad sākām. Viņš teica – situācija tāda… shēma, tehniskais risinājums, tik ir samaksāts, tik nav, ko darīsim, jānolemj pirms pirmizrādes. Tajā brīdī bija… jāstrādā uzreiz.

Vai jums nācās arī izslaucīt personālu?

Tā es nevaru teikt. Viena no Andreja veiksmes atslēgām, strādājot Operā, kas ir ļoti liels organisms ar milzum daudz cilvēku, bija tas, ka viņš ar lielu pietāti piegāja tam, kas jau bija izdarīts, un māksliniekiem, kas tur bija. Protams, Andrejam itin visur bija ļoti augsti kvalitātes kritēriji, bet pietāte tomēr bija liela, arī pret to cilvēku darbu, kas tur strādāja gadiem. Tāpēc tā ieiešana bija… sekmīga. Nevaru teikt, ka jutām, ka pret mums nostājas siena. Protams, pirms tam Operai bija ļoti grūti laiki, mainījās vadītāji, ieilga restaurācijas periods…

Apdzēst uguni

Vai jums reizēm bija jābūt buferim, jo Andrejs tomēr bija straujas dabas…?

Protams! Tā daudzās situācijās bija mana loma. Un mēs par to smējāmies. Ja kādā situācijā jutu – nu iet par karstu, viņš uzvelkas, es viņam zem galda iespēru, un ar acīm teicu – Andrej, Andrej… Viņam pašam patika par to pasmieties – jā, jā, tad es sapratu, ka drusciņ pār strīpu…

Andrejs intervijās ir teicis, ka jūs viņam jau laikus esot norādījusi - novāc to čurumūlīti.

(Smejas.) Bija, bija tā. Skaidrs, ka Andrejs pēc temperamenta bija ļoti karstasinīgs. Varbūt viņa personībā ko spēlēja ukraiņu asinis, kas nāca no tēva puses, tas deva dabu, kas latviešiem nav tik parasta. Bet ar to viņš arī ļoti daudz varēja paveikt.

Jūs savukārt sevī esat psihologu izkopusi, strādājot ar jūtīgajiem mākslas cilvēkiem?

Protams. Tad atkal jāatceras manas studijas, bija ļoti interesants psiholoģijas kurss. To, bez šaubām, sevī nākas izkopt katram vadītājam, ja gribi būt sekmīgs, īpaši jau mākslas organizācijās. Katrs mākslinieks ir personība, ja gribēsi ielikt kastītēs, nekas labs nebūs.

Jums pašai jābūt ļoti fleksiblai?

Protams, bet tāpēc man savs darbs arī ļoti patīk – jo vienmēr ir situācijas, kuras nevari paredzēt.

Jums bieži nākas pieņemt neordinārus lēmumus?

(Domā.) Jā, es teiktu, kopš sākām strādāt Operā un joprojām… Pa vidu bija lielā krīze, tad mazākas, visu laiku esam kā uz naža asmens. Tāds laiks vēl nav bijis, es teiktu, kad mēs būtu iegājuši jaukā rutīnā.

Varētu peldēties kā sviestā...

Nē, nē. Un es arī nezinu, vai tādu vajag. Protams, gribētos lielāku finansiālo stabilitāti, jo jāskatās cilvēkiem acīs, jāsaprot, cik viņi nopelna, lai varētu normāli izdzīvot. Katrā ziņā Operas laikā tā vienmēr bija cīņa par izdzīvošanu.

Lai gan tajā pat laikā droši vien bija krāšņas viesizrādes un ārzemju braucieni.

Protams. Ja paskatos atpakaļ, jo vienmēr jau ar kaut ko samēro, tad teikšu, mums ļoti ātrā laikā izdevās Operā radīt mūsdienīgu, eiropeisku funkcionēšanas sistēmu. Lielā mērā - pateicoties Andrejam, jo viņš bija apsēsts, ka labas, progresīvas lietas ir jāievieš Latvijā. Gan restorānu biznesā, gan mākslas organizācijā viņš darīja maksimālo, rūpējās, lai Opera iestātos starptautiskās organizācijās. Ļoti ātri sasniedzām to, ka iestājāmies Eiropas Operu apvienībā, un Rīgā notiek viena no tās sanāksmēm. Līdz ar to izdevās nodibināt vēl ciešākus starptautiskos sakarus un viesizrādes noorganizēt. Bija arī savs veiksmes moments. Bet, kā zinām – tas saslēdzas tur, kur ir liels darbs ieguldīts. Jā, bija daudzi veiksmes momenti, kas Operai palīdzēja iziet pasaulē.

Nu, kārdiniet!

Vai jums nekad nav gribējies sevī mākslinieku atrast?

Man nē…

Racionāli saprotat – man tas nav dots…?

Es pat nedomāju no tāda viedokļa… bet - tas nav mans ceļš. Jo neuzskatu, ka mākslinieks ir augstāks un citi zemāki. Lai gan es varbūt kā lielākā daļa meiteņu domāju, ka varētu būt aktrise… bet tas bija 15 gadu vecumā. Iestājos teātra klasē, 64.vidusskolā, un ļoti ātri sapratu, ka tas nav mans ceļš. Nevaru izskaidrot, bet nojautu, ka mana psihofizika nav piemērota tam, ka man ir kā citādāk…

Citādāk jūtat pasauli?

Man domāšana varbūt ir citādāka… patiesībā nepatīk būt uz skatuves. Mani vairāk fascinē darbs līdz rezultātam. Operā strādājot, man ārkārtīgi patika sēdēt zālē, skatīties, kā notiek mēģinājumi, tad saproti, ka arī tava darba daļa ir ļoti būtiska, kā viss notiek, saslēdzas. Bet pašai būt uz skatuves – nē, tas mani nevilina.

Tomēr esat bijusi, un uz vienas no lielākajām.

Jā, Albertholā… (smejas).

Kā tas notika - kāds samežģīja potīti?

Kad 1996.gadā sākām ar Andreju Operā strādāt, drīz vien bija pirmās viesturnejas, arī Lielbritānijā. Protams, cilvēku skaits, kas brauca līdz, bija mazāks, nekā bija iestudējumā šeit. Budžets bija jāsalāgo ar impresāriju, parasti mīmistus piesaistīja uz vietas.

Pūli skatuves aizmugurē?

Ne gluži. Kā nu kurā izrādē. Man divās Gunta Gailīša izrādēs ir nācies būt par mīmisti. Vienmēr notiek operas adaptēšana – skatuve mazāka vai lielāka, citreiz āra apstākļos. Mīmisti iestudējumā veic noteiktu uzdevumu, ko režisors liek. Vairākkārt braucām uz Dalhallu, ārkārtīgi skaistu brīvdabas vietu 300 kilometrus no Stokholmas. Tur zviedru mīmisti ikdienā strādā par ārstiem, skolotājiem, garīdzniekiem, politiķiem, piedalīties uzvedumos ir viņu goda lieta.

Viņiem jābūt ar noteiktām fiziskām dotībām?

Kādreiz jā.

Vismaz mugura jātur taisna?

Ļoti dažādi. Vienam mīmistam Dalhallā bija uzdevums airēt laivu, atvest galveno varoni uz notikuma vietu. Viss tika izmēģināts - atairēt, izlaist un tad arī sagaidīt, bet izrādē viņš bija tā uztraucies, ka atairēja trīsreiz par ātru (smejas). "Turandotā", piemēram, bija vajadzīgs bende, rakstījām, ka vajag vīrieti – lielu, spēcīgu… Bet kādēļ es tajā izrādē nonācu uz skatuves – bija paredzētas četras mīmistes, bet ieradās trīs, samēģināšana notika tik ārprātīgā tempā, pat nezinu, vai visam izgāja cauri, tagad to iedomājoties, nevaru saprast, kā tas vispār iespējams. Guntis Gailītis, saprotot, ka ir trīs, bet vajag četras, teica – nāksi tu!

Jūs gadījāties pa rokai?

Acīmredzot.

Bet kas bijāt – ceru, ka ne bendes upuris?

Nē. Mīmistiem bija jāpilda loma, ko Rīgā Kalafa kārdināšanas ainā veica jaunas baletdejotājas, kas trinās ap Kalafu. Guntis Gailītis liek iet, prasu – bet ko mums darīt? Viņš – nu, kārdiniet viņu!

Tomēr jābūt kādai aktiermeistarībai…

Varbūt toreiz noderēja tie trīs gadi aktieru klasē.

Jums augums, protams, atļauj, bet baleta meitenes ir spicas…

Tāpēc saku, ka tas bija lielākais izaicinājums manā mūžā. Ja es pirms tam būtu aptvērusi, kas man būs jādara, tad noteikti teiktu Nē. Un vēlreiz Nē. Bet ir situācijas teātrī - ja uz skatuves ir kas apdraudēts, tad neviens neanalizē – ej un dari! Sekundes desmitdaļā pirms iziešanas sapratu, ka esmu Albertholā, uz skatuves, baleta lomā, tūlīt iešu, līdz galam nezinu, ko darīšu… un mani pārņēma šausmīgas bailes. Nākamajā desmitdaļā bija jāiet, un viss.

Ceru, ja ne video, tad kāda bilde jums ir?

Nē, diemžēl. Ar visām ķīniešu bizītēm… bet nav.

Savām meitām taču stāstāt par šo gadījumu?

Vecākā meita pati ir daudz ko redzējusi. Viņas bērnība iekrita laikā, kad strādāju Operā, nāca uz izrādēm, bija lielos draugos ar Andreju. Jaunākā dzird tikai nostāstus (nosmejas).

Ir izdevies, vismaz vecāko, saslimdināt ar mākslu?

Viņa kultūras un mākslas menedžmentu izstudēja Parīzes universitātē, dzīvesbiedrs ir francūzis, šobrīd dzīvo Francijā, audzina dēliņu. Viņa jau trešo gadu strādā lielākajā Eiropas fotofestivālā.

Reizēm dod jums kādu padomu?

Protams! Es konsultējos. Viņai ir izglītība, cita pieredze, skatījums, bieži vien pajautāju viņas domas. Mana jaunākā meita savukārt ir jau cita paaudze.

Vēl tīnis?

Sešpadsmit gadu. Vienmēr saku – Ieviņ, paskaties, kā tev liekas šis vizuāli vai jauniešu projekts – tas patiktu?

Braucat uz Parīzi ieelpot šarmu?

Tā ir sakritis, ka daļa manas ģimenes dzīvo Francijā. Arī māsa, viņas dzīvesbiedrs ir francūzis, viņas meita pa pusei francūziete, pa pusei latviete. Kā jau daudz kas dzīvē vienkārši pagriežas, arī profesionāli man ir sadarbība ar Franciju, mūsu orķestra starptautiskā aģentūra ir franču, tā koordinē LNSO starptautisko darbību, organizē mūsu viesturnejas.

Mākat franciski?

Otro gadu mācos. Izdodas pagaidām ne sevišķi, bet man ļoti patīk process.

Veiksme un emocijas

Vai jums sevī ir bijusi jāizkopj arī stingrā puse?

Jā, tā ir gan…

Esat sapratusi, ka tā ir jūsu profesionalitātes daļa, ka bez tās nevar? Ka esat mākslinieciskā procesa satvars?

Stingrā puse tādā nozīmē, ka nevaru atļauties tikai lidināties pa gaisu, draiskoties. Man visu laiku ir atbildība – pirmkārt, par cilvēkiem, lai viņu dzīves būtu sakārtotas gan praktiski, gan finansiāli. Tādēļ arī sitamies par jauno koncertzāles ideju, mūziķu algām - tas izskan publiski. Tā ir mana atbildība – lai viņi var normāli dzīvot, un viņu atbildība ir, lai, kad atnākat uz koncertu, jums ir baudījums. Viss ir saistīts. Es jebkurā gadījumā esmu tādu darba attiecību piekritēja, kas balstīts sadarbībā, sarunās, cieņā. Neesmu tāds vadītājs, kuram patiktu, ja viss notiktu tikai tā, kā es gribu. Tas mani neinteresē. Protams, ja jūs pajautātu cilvēkiem, kuriem esmu vadītāja, tad droši vien dzirdētu, ka dažreiz es rīkojos tā, kā pati iedomājos. Jāsaprot, ka vadītājam reizēm jābūt arī sliktajam, citādāk vienkārši nevar. Tā vienkārši ir profesijas daļa.

Jums šī stingrība reizēm ir traucējusi, kā cilvēkam, sievietei?

Es tā nevaru teikt, jo domāju, ka katra cilvēka kodols pamatā ir nemainīgs. Ar gadiem arvien vairāk to saproti. Mūsu pamatkodols ir tāds kā mūsu būtība. Protams, ar gadiem sākam domāt par īpašībām, kuras pašiem nepatīk, mēģinām piegludināt vai strādāt ar tām. Bez šaubām, arī man tādas ir. Dažkārt ar sevi parunāju, dažkārt pasmejos par sevi iekšēji, dažkārt sev pasaku – šis nebija labi, šis man nepatīk, kā pateicu vai izdarīju. Protams. Bet pēc būtības nevaru teikt, ka traucē. Domāju, katram dzīvē ir kāds uzdevums. Ja apmēram esi to uztaustījis un ej saskaņā ar to, tad lielos vilcienos tas ir galvenais. Pārējais ir detaļas. Piemēram – kā aizgāju no Operas.

Reizē ar Andreju?

Nē, krietni ātrāk. Operā nostrādāju 11 gadu, Andrejs – 17.

Saņēmāt labāku piedāvājumu?

Nē. Bija situācija, kad ar Andreju vienojāmies, ka eju… Viņš gribēja citādāku Operas organizatorisko struktūru, kas man nelikās pareizi. Tas nebija viegls lēmums, bet es to pieņēmu, principā pati, un Andrejs piekrita. Loģiski, viņš saprata, ka nevaram harmoniski strādāt. Galu galā viņš bija boss, es - citā statusā. Tas bija viņa lēmums, es respektēju, bet nebija man pieņemami. Tā bija diezgan smaga situācija, kad esi nostrādājis daudzus gadus, tev darbs ir mīļš, bet, paskatoties atpakaļ, esmu ļoti apmierināta, ka tas tā izveidojās. Ir jau tā, kad nostrādā 11 gadus vienā organizācijā… par sevi varu teikt – sapratu, ka esmu tur izdarījusi, ko varēju, un sāktos atkārtošanās. Tomēr esmu cilvēks, kam nepieciešami jauni izaicinājumi. Man ir svarīgi, ja savā darbā saprotu, ka varu izdarīt ko kvalitatīvi labāk, redzu stabiņu tālāk un zinu, kas tagad jādara. Respektīvi – man ir svarīgs balanss starp mērķi un to, ko varu personīgi izdarīt.

Bet jūsu draudzība ar Andreju taču nepārtrūka?

Nē.

Konstruktīvi nokārtojāt šo šķiršanos?

Nevaru teikt, ka nebija emociju. Vispār mūsu attiecībās ar Andreju… mēs esam bijuši ļoti būtiski cilvēki viens otram. Un Andrejs vienmēr ir bijis ļoti būtiska manas dzīves daļa.

Bijāt īsti draugi, uzticības personas?

Jā. Un tad – ja tev otrs cilvēks ir ļoti būtisks, nekas nav tik vienkārši. Mūsu attiecībās vienmēr klāt ir bijis ļoti daudz emociju. Esam racionāli tādā ziņā, ka esam menedžeri, labi - Andrejs arī mākslinieks, bet tad varētu domāt – cilvēki visu sakārto… Taču tā nav. Protams, mūsu attiecībās bija ļoti daudz emociju, ļoti daudz sirsnības, bet arī pārpratumi, aizvainojumi – viss kā jau starp cilvēkiem. Mums ir ļoti tuvi draugi arī ārpus darba. Andrejs mani iepazīstināja ar Moniku, viņa visus gadus ir bijusi mums ļoti tuva ģimenes draudzene. Andrejs bija krusttēvs viņas dēlam Antonam. Ar to gribu teikt, ka mums bija attiecības arī ārpus darba. Protams, tas nebija vienkārši un vienmēr gludi, bet es nemaz tā nevarētu iedomāties. Daudzas situācijas pēc tam ar humoru atcerējāmies – ka darba karstumā sastrīdējāmies, bija atšķirīgi viedokļi un tad tomēr izlīgām. Tās attiecības bija pietiekami krāšņas. Bet mums nekad nebija tādu situāciju, ka mēs būtu aizvainojušies viens uz otru, kaut kas liktos nepiedodams.

Vai Andrejs nebija greizsirdīgs uz jūsu privāto, mājas dzīvi?

Domāju – kādreiz bija gan. Un tas arī ietilpst cilvēcisko emociju gammā. Tagad tā domāju – man gribētos, lai runājot par Andreju, mēs viņu atceramies kā pilnasinīgu cilvēku. Man negribētos, lai viņš tiktu idealizēts vai glorificēts… Tāds viņš nebija, tādēļ jau tika mīlēts, viņš bija liels cilvēks, liela personība.

Cik man ar Andreju ir nācies tikties, es viņā redzēju Minhauzena stīgu, viņam patika uzburt ainas un stāstīt piepušķojot.

Jā, viņš jau arī bija aktieris…

… un stāstnieks, vizionārs.

Jā, vizionārs ir viens no atslēgas vārdiem! Kad Andrejs aizrāvās ar kādu ideju un stāstīja, tas viss viņā bija! Es tiešām nevaru iedomāties, ka Andrejs kaut ko būtu melojis. Tieši kā jūs teicāt – tas vairāk ir uzburt. Tā vēl nav, bet tūlīt taču būs!

Vai tā varētu būt…

Jā – uz to mēs ejam! Tajā ir arī liela veiksmes atslēga. Esmu tāds cilvēks, kas pārdomā, nē, varbūt tā vajag… savā ziņā pat bailīga.

Pārmērīt septiņas reizes...

Jā, jā. Bet Andrejs - pilnīgi otrādāk. Varbūt tāpēc mūsu darba savienība bija tik veiksmīga – es piebremzēju, bet Andrejs vilka uz priekšu…

Mūzika var palīdzēt

Vecgada koncertos ar orķestri šo gadu sākāt itāļu noskaņās.

Jā, ar diriģentu Sesto Kvatrini mani, starp citu, iepazīstināja Andrejs. Pirmajā pasākumā, kas tapa sadarbībā ar Andreja Žagara fondu, viņš bija Kristīnes Opolais solokoncerta diriģents. Tur iepazināmies, izveidojās laba sadarbība. Pagājušā gada decembrī viņš LNSO Vecgada koncertus diriģēja.

Jau domājat par šī gada Vecgada koncertiem?

Programma ir jau gatava, soliste būs Ksenija Sidorova, viņa spēlēs, ko gan citu – Pjacollu, ar orķestri. Otrs solists būs Daniels Bulajevs, mūsu jaunais, daudzsološais Latvijas vijolnieks. Ksenija Sidorova, protams, ir fantastiska. Tas ir tik interesanti, ka ir mūziķi, kas pavisam jaunā gaismā parāda savu instrumentu. Mums ir divas dīvas – Ksenija Sidorova ar akordeonu un Iveta Apkalna ar ērģelēm. Kurš gan pirms 10 gadiem būtu teicis – o, ērģeles! Tās vairāk saistījās ar baznīcu, viss jauki, bet teiksim godīgi – vecišķi. Iveta Apkalna ne tikai Latvijā, bet Eiropā un ārpus tās ir ērģeļu pavēlniece, slavenās Elbas Filharmonijas ērģeļu mākslinieciskās programmas veidotāja.

Vai kādreiz ar savu filozofa izglītību esat noformulējusi, kas vispār ir māksla?

Pēdējā laikā vairāk esmu domājusi, kādēļ mūsdienu cilvēkam nepieciešama klasiskā mūzika. Šobrīd strādāju ar orķestri, un simfoniskās mūzikas žanrs ir vēl grūtāks. Opera tomēr ir teātris, vizuālais. Ja runā par klasisko mūziku - tā ir sfēra, kur cilvēks var iegrimt, būt atslēgts no ikdienas kņadas, digitālās pasaules. Koncerti un arī ieraksti ir pasaule, kas ļauj pāriet citā uztveres, apziņas laukā. Ir cilvēki, kas ar meditācijas palīdzību atslēdzas no ikdienas. Man liekas - klasiskā mūzika ir vēl viens veids, kā vari sevi bagātināt vai patiesībā – pats sev palīdzēt.

Terapeitiska nozīme?

Vispār, jā. Domāju, tas cilvēkiem ir nepieciešams. Īpaši tiem, kas strādā intensīvu darbu, kas saistīts ar lielu atbildību, koncentrēšanos, cilvēku blīvumu, kas nenoliedzami rada milzīgu spiedienu uz tevi kā personību. Kad pārkāp koncertzāles slieksni, apsēdies un pieklājības vai citu iemeslu dēļ nedarbojies ar telefonu, vari vienkārši atslēgties. Klasiskā mūzika, protams, ir dažāda, bet kā teica viens arhitekts – viņam klasiskās mūzikas koncerti esot būtiski, jo, tos klausoties, viņam nākot vislabākās idejas.

Domāju – tad var izbeigt shēmošanu... Bet varbūt tā ir ļaušanās ideju plūsmai.

Vispār – ļaušanās. Varbūt citam tā ir ļaušanās atslēgties, citam - par kaut ko domāt.

Vai ļaut sevi vest.

Vai dažkārt – vienkārši ļaušanās skaistumam, emocijām.

Pārdzīvojumam, ko tās nianses tevī rada.

Jā. Tādēļ es iebilstu pret to, ka dažkārt saka – lai ietu uz klasiskās mūzikas koncertiem, ir jābūt sagatavotībai. Protams, ja esi profesionālis, vari sagatavoties, bet vari aiziet, un brīdī, kad sāk skanēt pirmās notis – ļauties. Un arī tu , iespējams, ļoti daudz iegūsi. Man tā ir – pēkšņi atnāk ideja - kur noķēru…?