"Joprojām iekšēji trīcu" - Kristīne nespēj atgūties pēc kautiņa "Ērkšķu šovā"

Raidījuma trešās sezonas dalībnieces, braucot divos ceļojumu busiņos jeb tā sauktajos kemperos, katru dienu nonāca citā Latvijas pilsētā, kur viņas sagaidīja eksperti un uzdevumi, kas palīdzēja meitenēm tikt galā ar pagātni un ieraudzīt nākotni. Ceļojumu iesāka 11 dalībnieces, bet finālā Rīgā atgriezās tikai trīs, jo, sākot ar 5. sēriju, katrā raidījumā viena tika izbalsota.

To, kas paliek aiz kamerām, kādas ir pašu dalībnieču izjūtas - to portāla Jauns.lv lasītājiem no pavisam cita skatu punkta atklāj projekta dalībniece Kristīne.

Dzīve rozā burbulī

Ir pagājušas jau vairākas dienas. Pamazām es par sevi uzzinu daudz ko jaunu, piemēram, ka spēju pielāgoties arī dzīvei kemperī. Protams, nav cerētā villa, tomēr nepavisam nav slikti. Diez vai, ka mēs visas tik ļoti sadraudzētos, ja nedzīvotu tik cieši kopā. Sākam pierast arī pie pārbraucieniem, kas vienmēr paiet ļoti jautri.

Priecājos, ka dienu pavadīsim mierīgākās noskaņās - gatavosimies darba intervijai. Manuprāt, katram būtu jāzina, kā sagatavoties darba intervijai, es uz līdzīgām nodarbībām esmu bijusi, tāpēc priecājos par iespēju atsvaidzināt zināšanas. Turklāt, ja esmu šovā tikusi, tad jāizmanto viss, ko mums liek priekšā. Šeit mēs visas esam tādā kā rozā burbulītī, kur pašām nav jādomā nekas, ne par ko nav jāuztraucas, mums viss tiek pienests klāt uz paplātes, atliek tikai pastiept roku un paņemt, tieši to arī šajā šovā grasos darīt. Varbūt tāpēc man ir nedaudz vieglāk psiholoģiski tikt ar visu galā, uztvert lietas mierīgāk un saglabāt vēsu prātu, pieņemot katru situāciju, kaut vai tikai tāpēc, lai pierādītu sev, ka tomēr kaut ko varu.

Es taču nezinu, cik ilgi te būšu, tāpēc gribu izmantot katru iespēju, ko šis šovs man sniegs, izbaudīt katru nodarbību un pasākumu. Tāpēc man ir tiešām žēl, ka dažas meitenes par to nav aizdomājušās, kur vēl mēs iegūsim tādas iespējas kā šeit? Starp citu, tieši tāpēc, kad individuālajās intervijās man jautā, vai man netraucē nodarbībās abas Lailas ar savu ķiķināšanu, varu godīgi atbildēt, ka netraucē, jo es konkrētajā brīdī egoistiski koncentrējos uz nodarbību, lai iegūtu no tās pēc iespējas vairāk. Tāpēc neļauju kam citam novērst uzmanību. Izrādās, ir izņēmumi. Tas, kas notika šajā nodarbībā, mani šokēja tik ļoti, ka pat nespēju atrast vārdus, lai to aprakstītu! Lai nu ko, bet kautiņu šovā nebiju gaidījusi.

Kautiņš, kas nogāž no kājām

Tai brīdī klusībā cīnījos ar tuvojošos panikas lēkmi, man tās nav biežas, bet gadās. Tādos brīžos viss iekšā trīc, es vairs nejūtu kājas, ir grūti elpot un jūtos kā paralizēta. Manī plosās iekšēja trauksme un arī bailes, lai gan ārēji varbūt liekos mierīga. Esmu gan iemācījusies diezgan labi tikt ar šīm lēkmēm galā.

Pēc tam, kad viss jau beidzies, joprojām nejūtu savas kājas un visa iekšēji trīcu. Kad tiekam ārā, vēlos uzpīpēt - nu, tā ka ļoti. Es gan nereklamēju smēķēšanu, man pašai riebjas, ka nevaru atmest, bet, kad man gadās kāds stress vai šāds liels iekšējs pārdzīvojums, es pārvēršos par skursteni, klusībā mierinot sevi ar domu, ka labāk cigaretes, nekā alkohols vai narkotikas.

Galvenais, ka man šobrīd būtu jādomā, kā sagatavoties darba intervijai, tomēr es nespēju koncentrēties, izjūtas joprojām ir baigas. Vienkārši ņemot vērā kautiņu, kurš mani nez kāpēc ir ietekmējis vairāk, nekā vajadzētu, jūtu, ka grūti sakārtot domas un izdomāt, ko teikšu. Ja iepriekš pirms darba intervijām nekad neesmu uztraukusies, tad pirmo reizi mūžā esmu satraukusies pa īstam, jo galvā ir pilnīgs tukšums, baidos visu salaist dēlī. Tiešām gribu atstāt labu iespaidu, tomēr viss, par ko spēju domāt, ir tas sasodītais kautiņš. Beigu beigās tomēr saņemos.

Bukums izsauc dāmas “uz paklāja”

Pēc intervijas dodamies uz naktsmītnes vietu. Mums paziņo, ka šovakar mums būs pirts pasākums, maza ballīte. Principā lieliska iespēja atslēgties no dienas pārdzīvojumiem. Un ballīte bez alkohola. No vienas puses liekas nedaudz jocīgi, kas tā par ballīti bez alkohola, lai gan tai pašā laikā pat neprasās iedzert. Man gan šai ziņā paveicies, ar alkoholu man tādas diezgan neitrālas attiecības. Lai gan bija laiks, kad lietoju daudz, man paveicās ar draudzenēm, kas mani izvilka no tā purva laukā, un, tagad, kad pagājuši vairāki gadi, varu iztikt bez alkohola, man pat negribas.

Un patiesībā arī esmu parāk daudz redzējusi, kā alkohols izposta dzīves. Es gan neesmu svētā, pa svētkiem iedzeru, bet neaizraujos. Žēl, ka šādi nespēju ierobežot cigarešu lietošanu. 
Tam visam pa vidu, mums ir nopietna saruna ar Jāni - viņš runā mēs klausāmies. Un es piekrītu katram vārdam, ko viņš saka, liekot aizdomāties par savu uzvedību, par to, kā mēs uztveram citus un kā pašas izturamies pret citiem. Tiešām vērtīga saruna, ar ļoti patīkamu pēcgaršu. Man vispār ļoti patīk klausīties, kā Jānis runā. No vienas puses it kā skarbi, bet tai pašā laikā ļoti trāpīgi, kā kulaks uz acs (ha ha, cik iederīga piebilde šodienai). Man patīk, ka viņš tiešām visu pasaka, kā ir, bez puķītēm, pie tam neaizvainojot. Tā ir liela māksla, pateikt skarbas lietas, bez liekiem apvainojumiem.

Kamēr meitenes pirtī,  tikmēr papļāpāju ar Jāni - tāpat, par dzīvi. Patiesībā šī papļāpāšana man daudz ko deva, atļāva paskatīties uz savu dzīvi un savām problēmām no citas perspektīvas, un pat iesēt manā galvā dažas labas idejas par to, kā man savu dzīvi uzlabot. Kaut vai par tiem zobiem, viņš pareizi pateica, ka uz šo lietu esmu tik ļoti ieciklējusies, ka nepamanu sevī citas labas lietas, piemēram, ka esmu forša, skaista, ar labu augumu, gudra un izglītota. Ka nevajag koncentrēties uz vienu mīnusu, ja ir tik daudz plusu. Un patiesībā ir ļoti patīkami, ka cilvēks, kuru tiešām apbrīnoju un cienu, pasaka man šādas lietas, jā, savā paskarbajā stilā, bet tieši tāpēc vismaz sadzirdēju, ko viņš saka. Šī saruna priekš manis viennozīmīgi bija dienas pozitīvākais notikums.

Caur ērkšķiem.... pie sevis

Vēl šajās dienās uzzināju par sevi to, ka esmu diezgan labs līderis, pati biju pārsteigta, atklājot sevī to, ka, ja vajag uzņemties vadību, es to varu. Un ar tīri labiem panākumiem. Ja vēl ņem vērā to, ka manā komandā bija arī Marija, no kuras man šobrīd ir tiešām bail, tad patiesībā pat ļoti lepojos ar sevi. Varbūt tāpēc, ka komandas darbā kaut kādas individuālās negatīvās izjūtas jāatstāj malā, lai sasniegtu kopīgu mērķi?

Atzīšos, ka man nebija viegli, bet es ļoti centos, lai manas personīgās antipātijas netraucētu komandas darbam. Pat pārvarēju savas bailes un kompleksus no publiskas uzstāšanās. Tiešām gribēju, lai mums izdodas laba prezentācija. Pateicoties prezentācijai, arī uzzinājām kādu šokējošu lietu par Mārīti. Izrādās, ka viņai piemīt kāda interesanta superspēja. Tik šokējoša, ka pat nezinu, kā to aprakstīt, un neviens jau man arī neticētu. Tas tiešām ir jāredz katram pašam.

Mjā, šīs bija aizraujošas dienas ar spilgtiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Brīžiem man liekas, kur es esmu iekūlusies? Tomēr mājās es negribu. Man tomēr šeit patīk. Jā, manas domas par Mariju un Mārīti ir pasliktinājušās, tomēr pārējās meitenes man liekas arvien jaukākas un jaukākas. Jo vairāk viņas iepazīstu, jo vairāk saprotu, kā man paveicies, ka nonācu vienā bariņā tieši ar viņām.