Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Brāļi Guntis un Imants Skrastiņi. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Guntis Skrastiņš par brāļa nāvi: "Man visa dzīve sagriezās kājām gaisā"

Slavenības
23. septembrī 06:06 2019. gada 23. septembrī 06:06
Juris Vaidakovs | Žurnāls "Kas Jauns"
„Smagi, ļoti smagi. Viņš man bija tik tuvs cilvēks,” par brāļa Imanta Skrastiņa aiziešanu taisaulē skumst aktieris Guntis Skrastiņš, sakot: „Mums bija īpaša saikne. Viņš par mani teica, ka esmu vislabākais brālis pasaulē.”

Imants un Guntis ir vienīgie bērni ģimenē, un viņiem ir 13 gadu starpība. „Starp mums valdīja vārdos neizsakāma sirsnība, humors un jautrība. Man viņa aiziešana ir pamatīgs trieciens, lai arī zinājām, ka slimības dēļ tas ir neizbēgami,” žurnālam "Kas Jauns" Guntis Skrastiņš padalījies ar savām atmiņām par brāli – izcilo un tautā mīlēto aktieri Imantu Skrastiņu.

Ar vecākā brāļa gādību

„Mēs savus vecākus saucām tikai par mammiņu un papu. Mammiņa bija slima ar sirdi, un pēc Imanta piedzimšanas dakteri bija teikuši, ka vēl vienu bērnu dzemdēt viņai būtu liels risks, jo ar veselību var palikt vai nu labāk, vai tikai vēl sliktāk. Pēc 13 gadiem mammiņa izlēma riskēt, un pasaulē nācu es,” Guntis iesāk savu atmiņu stāstu, asarām acīs atklājot kādu savas ģimenes traģēdiju.

„Kad man bija 13 gadu, mammiņa aizgāja... Un tad Imants uzņēmās rūpes par mani, uzpasēja mani,” paskaidro Guntis, sakot, ka brālis viņu pieskatījis arī tad, kad mamma vēl bija dzīva. „Imis ļoti ātri kļuva patstāvīgs un pieaudzis. Paps bija dzelzceļnieks Baltezera stacijā, un, kad viņu pārcēla uz Taurupi par stacijas priekšnieku, Imantam nācās no skolas Ādažos aiziet uz pavisam svešu vietu. Viņš divus gadus nomācījās Taurupē un pēc septītās klases viens pats pārcēlās uz Rīgu, kur mācījās 1. ģimnāzijā. Tad mēs visai reti tikāmies, jo viņš pie mums atbrauca tikai pa brīvdienām. Taču šīs tikšanās bija īpašas. Atceros, Imis jau strādāja teātrī, un, kad viņš atbrauca pie mums uz mājām Taurupē, man likās, ka ieradies kaut kāds revizors, kurš tagad veiks pārbaudes un visu izkratīs. Viņam garšoja kartupeļu pankūkas, cepām tās ar mammu, un visu laiku baiļojos, jo zināju, ka Imants tagad atbrauks no Rīgas un man vajadzēs viņam atrādīt dienasgrāmatu un mācību burtnīcas. Lai gan mācījos salīdzinoši labi, tik un tā no tām pārbaudēm bijos. Un Imants jau arī, aktieris būdams, teātri spēlēja, bargā balsī strostēdams par to, ka matemātikā bija sliktākas atzīmes. Jo viņam pašam matemātika ļoti labi padevās, bija tajā īsts nazis!” sirsnīgi smejoties, atceras Imanta Skrastiņa jaunākais brālis.

Arī teātrī Guntis nokļuva zināmā mērā brāļa dēļ. „Es kā puika pa to teātri līdzi brālim visu laiku „čupojos”, pazinu visus aktierus. Pēc skolas beigšanas domāju iet mācīties vai nu uz fizkultūras institūtu, vai „juristiem”, taču... Visās citās augstskolās uzņemšana bija augustā, bet Konservatorijā uz „aktieriem” – jau jūlijā. Kā tagad atceros – stāvu teātra vestibilā, pienāk klāt slavenā aktrise un režisore Lūcija Baumane un vaicā: „Un ko tad tu te stāvi? Teātra fakultātē sākušies iestājeksāmeni, fiksi ej tur!” Aizgāju un iestājos. Atceros arī, ka pirmajā kursā, kur mācījos pie Šapiro, Imis viņam teicis: „Ja puikam nav iekšā, tad nav ko „čakarēt” dzīvi – met viņu ārā!” Tā arī kļuvu par aktieri,” nosmejas Guntis.

Guntis ar sievu Elitu un Imants ar sievu Ritu Trenci. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Īpašā saikne

Guntis stāsta, ka ar brāli katru dienu sazvanījušies – no rīta ap desmitiem un vakarā. „Mums šī sazvanīšanās abiem bija nepieciešama, kā asinīs. Viņš nelabprāt izgāja sabiedrībā, jo viņam nepatika uzturēties vietās, kur ir daudz cilvēku. Viņš daudz labprātāk mājās televīzijā skatījās sportu un ziņas, bija lietas kursā par politiku. Fanoja par Rīgas "Dinamo", sekoja līdzi Čempionu līgai futbolā, cauru nakti varēja skatīties snukeru,” sirsnīgi pasmaida Guntis, stāstot, ka abiem ar brāli hokejs ir sirdslieta jau kopš jaunības. „Vēl, kad spēlēja Rīgas "Daugava", Imis ņēma mani līdzi uz spēlēm. Turklāt Jaunatnes teātra laikos hokejistiem ar aktieriem bija šefība – vecie hokeja meistari tika aicināti uz izrādēm, bet mēs ar brāli viņiem gājām līdzi uz hokeja spēlēm. Atceros, es, puika, šallē satinies, bet večiem šņabis līdzi...”

Guntis arī izstāsta, ka Imantam ļoti paticis braukt pie viņa uz laukiem Lejasciemā, kur Guntis iekopis māju ezera krastā. „Imis vienmēr uzsvēra, ka tur viņš jūtas kā paradīzē. Viņš teica, ka esmu viņam vislabākais brālis pasaulē,” Gunta balss aizlūst, sakot, ka visvairāk atmiņā paliks tieši šī – Imanta pēdējā – vasara, kad tika svinēta Gunta dēla Oskara meitas Noras gada jubileja. „Imim jau pašam bērnu nebija, taču viņam īpaša saikne bija ar krustdēlu – manu dēlu. Imis Oskaram bija pieķēries kā paša dēlam, un Oskars arī viņam bija pieķēries... Noriņas jubileju nosvinējām visi kopā. Mana otrā mazmeitiņa, meitas atvase Melānija, kurai ir divi gadi, Imi tad iesauca par Lakstīgalu, jo Imants viņai vienmēr dziedāja: „Skaisti dziedi lakstīgala Rīgas torņa galiņā”. Vēl tagad šis skats ir acu priekšā, kā Melānija sauc: „Lakstīgala nāk, Lakstīgala nāk!”

Kad vilciens ir neapturams

Imanta Skrastiņa aiziešana nebija pēkšņa, taču tuvinieki cerēja, ka dižais aktieris izķepurosies, ka smagā slimība atkāpsies. „Imis jau pirms gada bija slimnīcā, viņam bija problēmas ar veselību. Un šajā pēdējā gadā jau bija nojaušams, ka tas brīdis agrāk vai vēlāk pienāks. Tas ir, kā pavadīt kādu cilvēku dzelzceļa stacijā – tu redzi, kā viņš iekāpj vilcienā, un vilciens lēnām, lēnām aizbrauc. Aizvien tālāk un tālāk prom, un tu neko nevari izdarīt. Pilnīgi neko. Tikai stāvēt uz perona un skatīties, kā tas vilciens aizbrauc. Tu vari kliegt, cik gribi, bet vilciens neapstāsies. Un tāda pati sajūta bija ar Imi. Viņš bija slims, bet es tur neko nevarēju izdarīt. Imis iekāpa tajā vilcienā, bet es stāvēju uz tā perona un noskatījos,” asaras noslauka Imanta brālis Guntis Skrastiņš, sakot: „Protams, viņa nāve nebija pēkšņa un negaidīta, taču tik un tā, kad tas notika, man visa dzīve sagriezās kājām gaisā. Tas nebija ātrvilciens, kurā iekāpa Imants, bet vienalga trieciens ir pamatīgs.”

Guntis pastāsta, ka pēdējās trīs nedēļas Imantam bijušas ļoti smagas – viņš jau atradās reanimācijā. „No ģimenes biju pēdējais, kas viņu redzēja pirms nāves. Viņš tur gulēja, saslēgts ar visādiem vadiem... Kad piegāju, Imis pavēra acis, paskatījās uz mani un aizvēra. Un tajā vakarā, atbraucot mājās, sapratu, ka tas ir arī viss,” nopūšas Guntis, nosakot: „Visdziļākā pateicība Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļas personālam – par to, kā viņi rūpējās par mirstošu cilvēku.”

Brālis būs mūžam dzīvs

Guntis Skrastiņš saka tieši: „Man Imants nav miris. Imis joprojām ir manā sirdī. Tāpat, kā mēs ar Imi uzskatījām, ka ne paps, ne mammiņa mums nav miruši, bet gan tikai pārcēlušies uz debesīm. Kad ģimenē mums bija kādas svinības – dzimšanas dienas vai citi svētki – ar brāli un manu dēlu Oskaru vienmēr devāmies pie mammiņas un papa uz Meža kapiem. Tas bija pats pirmais, ko izdarījām, tas bija lielākais gandarījums. Mēs pat nenesām puķes pāra skaitā, jo neuzskatījām, ka mammiņa un paps ir miruši. Atceros, biju pavisam mazs puika, mammiņa mani nomazgāja vannā, un es lēkāju pa gultu. Vienreiz palēcos un apķēros mammiņai ap kaklu, otro reizi, un viņa man teica: „Ja es vairs nebūšu, tas neko nenozīmēs. Tu zini, ka vienmēr būšu kopā ar tevi, ka es vienmēr tev palīdzēšu un vienmēr būšu tev uz kreisā pleciņa.” Un, kad Imants bija jau reanimācijā, mammiņai lūdzu, lai viņa palīdz Imim izķepuroties, lai dod spēku. Teicu: „Ja ir brīnums, mammiņ, tad lai tas notiek!” Tagad Imis ir pie mammiņas un papa un pats var pastāstīt, kā tad te ir gājis.”

Citi šobrīd lasa

Tolaik viņus zināja vien retais - Linda Leen, Intars Busulis, Dons un citi "Cabaret" vēsturē 2
"Uzdrošināšanos man Andrejs ir devis" - draugu Žagaru atceras Kristīne Pasternaka
VIDEO: māte dēla gultiņā pamanīja spokainu seju, bet atrisinājums viņai lika smieties

«Спасибо Алле Борисовне за вкуснейший обед и ужин»: известный продюсер показал Пугачеву в домашней обстановке

Миллионы на банковских счетах: герцогиня Кэтрин оказалась богаче герцогини Меган