Kibernētiskās audzināšanas plusi un mīnusi. Filmas «Robota bērns» recenzija
Režisora-debitanta kamertrilleris pievēršas sarežģītajam jautājumam par to, kas īsti ir cilvēcība?
Sandensas festivālā filma «Robota bērns» kļuva par vienu no pārsteigumiem, jau solot režisoram Grāntam Sputore spožu karjeru pēc šādas debijas filmas.
Cilvēku bailes no robotiem un mākslīgā intelekta uz kino ekrāniem ir izspēlētas jau daudzreiz. Taču, ņemot vērā to, ka dzīvojam laikā, kad tehnoloģiju guru Īlons Masks ir paziņojis, ka, redzot to, ko šobrīd var izdarīt mākslīgais intelekts, ir nobijies… Šīs bailes jau ir iespējams atveidot daudz sarežģītākā formā, uzdodot skatītājiem jautājumu, vai šī ir zinātniskā fantastika vai reālistisks nākotnes pareģojums? Taču, atmetot savas folija cepurītes, šoreiz raksts ir par mazbudžeta kamerfilmu, kura ir gan trilleris, gan zinātniskā fantastika, gan arī lieliskos aktierdarbos balstīta spriedzes drāma.
Filma sākas nenoteiktā post-apokaliptiskā laikā, atklājot plašu bunkuru, kas ir pilns ar cilvēku embrijiem. Robotiska būtne (droīds) no visiem embrijiem izvēlas vienu, kuru «piedzemdēt» un tālāk arī audzināt. Noslēgtajā bunkurā dzīvo tikai viņas abas - Māte (kura runā maigā, bet metāliskā Rozas Birnas balsī) un Meita. To, kas ir ārpus bunkura, nezina nedz skatītāji, nedz Meita, kuras stāstam mēs sekojam. Taču ir skaidrs, ka ārpusē ir notikusi baisa katastrofa un tur izdzīvot nav iespējams, tāpēc Māte tur savu Meitu drošībā. Starp abām pastāv pieķeršanās un varētu pat teikt, ka mīlestība, ja vien mēs varētu zināt, vai mākslīgais intelekts vispār ir spējīgs mīlēt. Meita dzīvo pasargātu un drošu dzīvi, taču, viņai pieaugot, pieaug arī vientulības sajūta un ziņkāre. Nav jau tā, ka viņa neticētu savai «Mātei», kas viņu ir turējusi drošībā un aprūpējusi visu mūžu, bet… ik pa brīdim rodas aizdomas, ka droīds tomēr kaut ko slēpj. Māte arī sola Meitai, ka pēc kāda laika viņas abas kopā varētu uzaudzināt vēl kādu no daudzajiem embrijiem, bet kad? Un kāpēc ne tagad? Un no kurienes ir šie embriji? Kur ir palikuši pārējie cilvēki? Un kas galu galā ir aiz bunkura sienām? Šie un vēl daudzi citi jautājumi nomoka ne tikai skatītājus, bet arī Meitu. Tā nu Meita kādu nakti tomēr padodas savai ziņkārei un, kad Mātes lāzera acs ir izslēgusies, uzvelk aizsargskafandru, lai dotos ārā.
Negaidītā trešā
Pirms iziešanas laukā no bunkura pie tā durvīm atskan izmisīga klauvēšanās. Meita atver durvis un ielaiž kādu ievainotu un pārbijušos sievieti (Hilarija Svonka). Šī tikšanās ir pārsteigums abām - Meitai, kura domāja, ka ārpusē neviens nav starp dzīvajiem, un sievietei, kura nesaprot, kā var uzticēties droīdam.
Tieši mistiskās sievietes parādīšanās kļūst par katalizatoru spriedzes pilnam detektīvstāstam, kurā ir skaidrs, ka visi varoņi kaut ko slēpj. Un patiesība ir jānoskaidro tieši Meitai - vai Māte viņai visu mūžu ir melojusi, vai arī melo tikko sastaptā sieviete, kura pret robotiem izturas ar aizdomām.
Filozofiski jautājumi
Jautājums par to, vai tikai bioloģiskie vecāki var būt īstie vecāki, ir bijis diskutabls visos laikos. Taču «Robota bērns» uzdod vēl ētiski duālāku jautājumu - vai tikai vecāki-cilvēki var rūpēties par bērniem? Jo ir taču iespējams, ka nākotnē mūs sagaida robotizētas aukles. Vai mātes.
Taču pa vidu šiem filozofiskajiem jautājumiem par cilvēcību un to, kas mūs atšķir no humanoīdu droīdiem, šī ir arī aizraujoša spriedzes filma ar detektīva cienīgu intrigu. Lai arī pieklusinātos toņos, bez Holivudas grāvējiem raksturā vēriena, tā veiksmīgi notur uzmanību.
Aktrišu šovs
Filmas lielākā vērtība ir trīs galveno lomu atveidotājas (lai arī Roza Birna šajā gadījumā ir balss aktrise). Prieks atkal redzēt «oskaroto» aktrisi Hilariju Svonku uz lielā ekrāna, kur atklājas viņas pašaizliedzīgā atdeve un neticamā intensitāte.
Taču lielais filmas atklājums ir jaunā aktrise Klāra Rugāra, kuras loma nudien nav no vieglākajām - kā tad nospēlēt jaunu meiteni, kuru uzaudzinājis robots? Rugāras dabiskums un vienlaikus noslēpumainība padara viņu par aizraujošu varoni, kurai gribas sekot un just līdzi. Meita ir un paliek filmas vislielākā intriga.
«ROBOTA BĒRNS» ("I Am Mother")
Trilleris, zinātniskā fantastika, ASV, 2019
Režisors: Grānts Sputore
Lomās: Klāra Rugāra, Rouza Birna, Hilarija Svonka, Medija Lentona, Lūks Hokers un citi.
KRITIĶU VIEDOKĻI
KRISTIJA PUČKO, «IGN»: INTIMITĀTE UN KLAUSTROFOBISKA SPRIEDZE
****
«Robota bērns» rada aizraujošu pieaugšanas stāstu, kam var noticēt, par spīti filmas zinātniskās fantastikas atvēzienam. Filmas lēnais ritms un kamerizrādes atmosfēra rada intimitāti un klaustrofobisku spriedzi, kas atbalsta galveno lomu atveidotājas, kuras atšķetina sarežģītus raksturus.
DEIVIDS FIERS, «ROLLING STONE»: AKTIERKINO UN ŽANRA KINO SIMBIOZE
****
Šī filma ir aktieru vadīts mehānisms tikpat daudz kā žanra kino. Skatītāji tiek atstāti ar cilvēcīgu mirkli filmā, kas meklē atbildi uz to, ko tieši nozīmē - būt cilvēkam. Jaunās aktrises sejā notiek daudz kas. Viņas māte - īstā vai datorizētā - var lepoties.
METJŪ PASANTINO, «FILM THREAT»: APZINĀTI LĒNA
****
«Robota bērns» attīstās lēni, bet tas ir apzināti, lai arī filmas otrajā pusē tās temps brīžiem bremzē. Par spīti spriedzei un asa sižeta brīžiem, režisoru neinteresē sprādzienu pilns asa sižeta trilleris. Ikdienišķais temps atspoguļo Meitas audzināšanas vientulību, liekot mums par viņu satraukties.
