Andris Bērziņš atklāti par iemīlēšanos, nokļūšanu čekas maisos un dzeršanu

Andris Bērziņš jau ilgāku laiku ir prom no teātra. Viņš ik pa laikam piedalās kādā muzikālā izrādē, filmējas kādā seriālā, bet ikdienu pavada, baudot dzīvi kopā ar savu mīlestību Inesi. Nupat aktieris ar Raimondu Paulu radījis literāri muzikālu programmu "Es šonakt sēdēšu uz jumta", kur Bērziņš izpilda Paula jaunākās dziesmas un deklamē mīlestības dzeju. Šīs programmas prezentācijā skatītāji Bērziņam veltīja tādas stāvovācijas, ka pat Maestro uz brīdi palika ēnā.

Žurnālam "Kas Jauns" Andris Bērziņš pastāstījis par savu augšāmcelšanos, mīlestību, par to, kā kļuvis par aktieri, kāpēc nonācis čekas maisos, un atklāj, vai tiešām vairs nelieto alkoholu.

Joprojām iemīlējies

Savā jaunākajā koncertprogrammā "Es šonakt sēdēšu uz jumta" Andris Bērziņš tik izjusti deklamē dižgaru Raiņa, Šekspīra, Imanta Ziedoņa, Māras Zālītes mīlestības dzeju, ka ne vienam vien klātesošajam pār vaigiem rit asaras. Un ne velti, jo šajā programmā aktieris ielicis visu savu mīlestību, turklāt dzejas atlasē vislielāko ieguldījumu devusi viņa dzīvesbiedre Inese Gūtmane.

„Viņa ir tā, kas gan manai iepriekšējai Ziedoņa programmai atlasīja visas dziesmas, dzeju un epifānijas, gan arī sastādīja šo programmu. Viņa domā, ka tieši es vislabāk Latvijā jūtu un aiznesu līdz klausītājam „grūto tekstu” – Raini, Ziedoni, Šekspīru. Viņa uzskata, ka tagad cilvēkiem, lai būtu spēks, vajag barību dvēselei, un tajos meistaros tas ir,” par savu jauno programmu un dzīvesbiedri saka aktieris.

Bērziņš neslēpj, ka Inese ir viņa dzīves lielā loze. „Tu meklē cilvēku, ar kuru tev sapas, un tā ir laimes spēle, ka tu viņu atrodi, jo savu otro pusīti atrod tikai retais. Bet man ir ļoti paveicies, jo mana Inesīte ir īsts brīnums! Viņa ir ideāliste – tāda pati kā es. Mums abiem gribētos dzīvot pasaulē, kur valdītu tāds pasakas avatāra gars – bez nodevības un ļaunuma. Mūsu mīlestības stāsts ir garš, un ļoti ceru, ka vēl ilgi turpināsies, jo esmu solījis, ka katru gadu viņu precēšu no jauna,” saka Andris Bērziņš, kas ar mākslinieci Inesi Gūtmani kopā ir jau vairāk nekā septiņus gadus, bet par vīru un sievu abi kļuva 2015. gada rudenī.

Esot kopā ar viņu, Bērziņš joprojām jūtas kā iemīlējies: „Man mīlestība ir sajūta, ka gribas skriet uz mājām un būt ar otru cilvēku kopā – tu zini, ka tevi nenodos, nepiekrāps, par tevi rūpēsies. Vienkārši gan atpūtā, gan darbā otrs cilvēks, kā sacīt jāsaka, nekāpj tev uz auras un tevi nelauž, ir labi kopā, ir ļoti labi kopā. Un, ja tu iedomājies, ka tev viņa nebūtu, iestājas tādas milzīgas, milzīgas skumjas un tukšums. Un mums ar Inesīti tā ir – viņa ir mana mīlestība, mana lielā, pārbaudītā mīlestība. Citreiz tas ir apbrīnojami, kā viņa var mesties cīniņā par mani…

Arī manas literārās daļas vadītāja ir viņa, arī tas, ka labi izskatos, ir viņas nopelns. Viņa man iemācījusi lēnāk dzīvot, vairāk būt kopā ar dabu un neko nedarīt pa galvu, pa kaklu. Tas kādam var šķist smieklīgi, ka 66 un 53 gadus veci cilvēki staigā, rociņās sadevušies, bet tas ir tik forši! Es jau septiņus gadus pienesu kafiju gultā, bet pēc tam, piemēram, saņemu fantastiskas pusdienas. Viņa izcili māk gatavot ēst, bet vīriešiem mīlestība taču iet arī caur vēderu…”

Negrib pie konveijera

Bērziņš beidzamajos gados vairs nav diendienā redzams uz skatuves, bet, kad parādās, tad ar savu harismu „norauj jumtu”. Ja agrāk kāds domāja – ko tas plencis Bērziņš vispār vairs var –, tad savā jaunākajā koncertizrādē viņš pierāda, ka ir aktieris ar lielo burtu. Jo tā piesaistīt publiku ir jāmāk! Kā viņam tas izdodas?

„Es neesmu tāds aktieris, kurš par katru cenu raujas pēc lomām un ir gatavs spēlēt jebko. Man ik pa laikam ir uznācis „čau” – stāvoklis, kad gribu visu šo teātra padarīšanu pasūtīt tālu, tālu. Bet pēc tam atkal uznāk baigā luste spēlēt,” paskaidro Andris.

Kāpēc viņš ir tāds – spurains? „Tāpēc, ka esmu tā jocīgi iekārtots. Ja jūtu, ka nenotiek pa īstam, ka nešķīst puņķi, asaras un sviedri, tad man tas ar laiku „piegriežas”. Lai piedod kolēģi, bet tik daudz aktieru šobrīd ir iemācījušies atstrādāt, nevis izdzīvot. Bet šajā profesijā nedrīkst atstrādāt. Te visam ir jānotiek pa īstam, līdz sirds dziļumiem. Tāpēc jau 1989. gadā aizgāju, ka vairs nebija šādas atdeves. Es to nevarēju izturēt – visus šos juku laikus, kas nomāca patieso mākslu. Bet tagad? Tagad teātros ir konveijers, gaļas mašīna, kur aktieri tiek izspiesti līdz pēdējam. Es negribu strādāt tādā konveijerā, vienreiz mūžā to jau esmu darījis, man pietiek!” atbild aktieris un izstāsta, kā no darba fabrikā nonācis līdz aktiera darbam Dailes teātrī.

„Atnācu no dienesta padomju armijā, dikti gribēju doties jūrā, braukt uz kuģiem kā radists, apskatīt pasauli, taču attiecīgie dienesti mani jūrā nelaida. Jo armija uzlika veto – es taču dienēju par radistu slepenā daļā, kas apkalpoja stratēģiskos bumbvedējus. Tā nu es jūrā netiku, par „krutu džeku” nekļuvu, milzu naudu nesapelnīju, māju sev neuzcēlu un katrā ostā pa bērnam neuztaisīju. Toties nokļuvu fabrikā pie konveijera, jo padomju pilsonim taču obligāti bija kaut kur jāstrādā,” smejas Bērziņš un padalās atmiņās par šo darba pieredzi.

„Radinieks iekārtoja darbā apgaismes tehnikas rūpnīcā Pārdaugavā. Sākumā dzinu muļķi rasēšanas nodaļā, bet pēc tam nācās sēsties pie konveijera. Man astoņas stundas dienā bija jāveic viena un tā pati darbība – sēžu pie gara galda starp citiem strādniekiem, pārsvarā sievietēm, un tikai skrūvēju. Pirmajās dienās pēc tāda darba man džinkstēja galva un rādījās murgi – lai to izturētu, bija jādzer šņabis. Pēc divām nedēļām padevos, pateicu, ka tik daudz dzert nespēju, un pametu šo darbu. Aizgāju atpakaļ uz kinoaktieru studiju, kuru biju sācis apmeklēt pirms armijas. Kļuvu par aktieri...”

Kad slaucējas nelaiž prom

Dailes teātrī Andris Bērziņš nonāca 1974. gadā un visai ātri iekaroja publikas mīlestību, piedaloties izrādēs, kas ieņēmušas stabilu vietu ne tikai Latvijas teātra mākslas vēsturē. Piemēram, Bērziņš atceras, kā ar 1975. gadā iestudēto Ibsena lugu Brands devušies uz viesizrādēm Maskavā – publikas interese bijusi tik liela, ka skatītāji izgāzuši Maskavas teātra ēkas durvis. Bet vislielāko publikas mīlestību Andris Bērziņš iekaroja kopā ar teātra kolēģiem Ivaru Kalniņu, Vari Vētru un Jāni Paukštello, izveidojot dziedošo aktieru ansambli "Mūžīgais unisons", kas astoņdesmito gadu vidū ar koncertiem apbraukāja visu Latviju, uzstājoties līdz pat četrām reizēm dienā.

„Kas tik tad nebija par pasākumiem – apkūlības, apsējības, aparšanas, pārvēlēšanas, labāko traktoristu, agronomu, slaucēju godināšanas… Visur tur vajadzēja "Mūžīgo unisonu". Reiz bija kāda slaucēju balle Vidzemes pusē. Visu izdarījām godam, padziedājām, ar slaucējām padejojām un taisījāmies mājās, jo nākamajā rītā teātrī mēģinājums, nokavēt nevar! Bija ap pustrijiem naktī, kad… slaucējas saķērušās rokās, nostājās durvīm priekšā un sauca: „Ak, tad mākslinieki aizlaisties gribēja? Nekā nebija! Mums piecos no rīta jāiet uz kūti, tad nu, mīlīši, līdz tam arī dziedāsiet!” Nekas cits neatlika, kā turpināt spēlēt un dejot,” smejas Bērziņš un piebilst: „Pēc kāda gada sapratām, ka, ja šādi braukāsim pa visām šīm ballēm un pirtīm, tad mēs vienkārši nodzersimies. Un pateicām, ka turpmāk brauksim tikai uz koncertiem, nevis uz visām kolhozu ballēm.”

Pats pieteicās par aģentu

Un tieši saistībā ar grupu "Mūžīgais unisons" aktieris Andris Bērziņš tagad ir viens no tiem, kura vārds un uzvārds meklējams tā sauktajos čekas maisos. Viņš pats nenoliedz, ka ticis noformēts kā VDK aģents ar segvārdu Marlo, un izstāsta, kā tas 1983. gadā noticis.

„1981. gadā Raimonds Pauls Lielajā ģildē rīkoja savu 45 gadu jubilejas koncertu un tajā piedalīties uzaicināja arī mūs – "Mūžīgo unisonu". Kādu laiciņu pēc tā koncerta Pauls izteicās, ka mums varētu noorganizēt koncertturneju pa Ameriku, uzspēlēt trimdas latviešiem. Taču nekur tā arī neaizbraucām, mūsu vietā Pauls bija aizdevies ar citu aktieri – Imantu Skrastiņu. Kāpēc tā, īsti neuzzinājām, līdz vienu dienu Varis Vētra mums uz mēģinājumu atnesa skaņu plati. Tas izrādījās Hamburgā izdots "Mūžīgā unisona" koncertieraksts ar nosaukumu "GanāmPulks", ko izdevis "KGB", kas iztulkots kā Kultūras glābšanas biedrība. Un ar šo plati mums arī visi šie sūdi ar čeku sākās! Tikām izsaukti uz attiecīgām iestādēm un pratināti, kurš no mums šo ierakstu aizsūtījis uz ārzemēm! Taču es par to plati neko nezināju, tikai pēc daudziem, daudziem gadiem man dzīvokļa mājas mājīpašniece Andra Neiburga izstāstīja, ka to plati izdevis kāds ārzemju latvietis, kurš atbraucis uz šo Paula koncertu, ierakstījis to diktofonā, bet pēc tam izdevis plati.”

Visticamāk, šis arī bijis viens no iemesliem, kāpēc Mūžīgais unisons netika laists uz ārzemēm, un to Andris Bērziņš noskaidroja, kad tika izsaukts uz pārrunām ar čekistu. „Mēs no Dailes teātra nekur netikām. Vienīgie, kas brauca uz ārzemēm, tas bija Drāmas teātris. Un par to bija baigā „škrobe”, nesapratām, kāpēc tā – viņus laiž, bet mūs ne. Un tad es vienam no šiem čekas kuratoriem, tagad labi pazīstamam miljonāram, nekustamo īpašumu darbonim, tieši tā pajautāju – kas tā par lietu, visi brauc pie tautiešiem, bet mūs nekur nelaiž? Kāpēc tur tiek tikai Nacionālais teātris, bet mēs ne? „Tur viss ir sakārtots!” man atbildēja. „Bet kāpēc tad mūs – "Mūžīgo unisonu" – nelaiž?” – „Kurš par jums galvos, ka jūs nepaliksiet ārzemēs?” – „Kā! Es galvošu! Tie ir mani džeki, es par viņiem galvošu, ka viss būs kārtībā! Mums nekādas nepatikšanas nav vajadzīgas, neviens nekur nepaliks, gribam vēl kādu reizi kaut kur tikt.”

Izdzirdējis to, čekas kurators man piedāvāja darījumu – parakstīt anketu un kļūt par ziņotāju. Un es piekritu, jo teicu, ka ar šo parakstu galvoju par saviem džekiem, ka viss būs kārtībā un mūs var palaist pie tautiešiem ārzemēs. Man patiešām bija baigā „cemme”, ka mūs nekur nelaiž, tāpēc biju gatavs arī uz šādu darījumu,” atceras Andris Bērziņš, uzsverot: „Un pats stulbākais ir tas, ka arī pēc šīs tikšanās reizes, kur pats labprātīgi pieteicos par aģentu, ne Mūžīgais unisons, ne Dailes teātris uz ārzemēm tik un tā netika. Un es, muļķis tāds, kurš pats uzprasījās, bet neko pat ziņojis neesmu, tagad esmu čekas maisos, bet tie īstie „stukači”, tie, kas patiešām ziņoja par citiem, šajos maisos nav atrodami!

Par čekistiem sirsnīgi iesmējuši

Andris Bērziņš stāsta, ka Dailes teātra aktieru vidū attieksme pret čekistiem bijusi vienaldzīga. „Mēs pat īpaši neuztraucāmies, ka kāds kaut ko ne tā pateiks, ka kāds kaut ko var noziņot. Mēs runājām visu, kas uz mēles, un man jau vispār muti nevar aizvērt. Es domāju, ka mēs čekistiem bijām ļoti neinteresanti, jo viņus „čakarējām”. Mums riebās šī sistēma, un mēs to apzināti „čakarējām”. Mēs bijām pietiekami labi aktieri, lai nospēlētu tādu lomu, kādu paši gribam, nospēlētu tā, ka neviens nesaprastu, kā ir patiesībā,” bilst Bērziņš, izstāstot, ka Dailes teātrim ar VDK bija savdabīgas attiecības.

„Mēs jau tos visus čekas purnus zinājām, jo Dailes teātris, pirms tika uzcelts Kongresu nams, tika izmantots arī kā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas sēžu zāle. Tur pirmais sekretārs Augusts Voss ar savu varzu vismaz divreiz nedēļā rīkoja sēdes, tāpēc teātris čumēja no čekistiem. Viņu dēļ tika noklusēts arī tas negadījums, kad mani izrādes laikā gandrīz piebeidza. Tas notika 1979. gadā, man bija ar virvi no četru metru augstuma jālaižas pāri skatuvei, taču kāds bija šo virvi ar skābi sabojājis – tā pārtrūka, es nogāzos un salauzu muguru. Klīda baumas, ka to izdarīja kāds greizsirdīgs vīrišķis, kurš gribējis man atriebties. Bet, kā bija patiesībā, to neviens neuzzināja, jo teātris un milicija nolēma šo lietu noklusēt – nākamajā nedēļā uz kārtējo sēdi bija jāierodas Maskavas čekistu delegācijai ar visu Centrālkomitejas Politbiroja locekli Arvīdu Pelši priekšgalā, tāpēc negribēja lieku troksni par starpgadījumu, kas noticis zālē, kur partijas elitei paredzēta sēde. Taču viens labums no šīm sēdēm bija – tajā teātra ēkas slēgtajā daļā, no kuras iziet pazemes eja uz 1. slimnīcu, Voss pēc sēdēm rīkoja pamatīgus banketus. Un, kad šie banketi bija beigušies, mēs tur gājām visu „piekopt” – kā paši smējām, bijām „otrā maiņa”. Jo visi tie kalpiņi, kas šos kungus svinībās apkalpoja, bija mums pazīstami, un viņi dāsni padalījās ar to, kas no dzīrēm palika pāri. Uh, kā tik tur nebija! Uh, kā mēs tur līksmojām! Tie bija interesanti laiki,” pasmejas Andris Bērziņš.

Dzīrēm pielikts punkts

Un kā tad tagad ir ar to līksmošanu? Piemēram, Raimonds Pauls, stāstot par šo jauno koncertprogrammu, ar kuru viņš un Andris Bērziņš dosies turnejā pa Latvijas kultūras namiem, izteicās, ka „kultūras nami var būt Bērziņam bīstami – visiem labi zināmā jomā”.

„Par to nav jāuztraucas! Plostošana ir pagātne,” droši atbild Bērziņš. Vai tik tiešām viņam vairs negribas? „Kā nu ne! Nav jau tā, ka nelietoju vispār. Atbraucu mājās, pie garšīgām vakariņām ar Inesīti kādu glāzi vīna iedzeru. Bet ārpus mājas – nē! Man vairs nav interesanti. Tas ir pirmkārt. Bet, otrkārt, pietiek man kādā jubilejā ar jubilāru sadzert pa vienai čarkiņai, ka aizies runas, ka Bērziņš atkal met. Nē, man to nevajag. Tāpēc nav, un viss! Esmu atkarīgs no atkarībām, tāpēc, ja gribu vēl kaut ko dzīvē izdarīt, tad man tas ir jāņem vērā. Turklāt, ja vēl līdzās ir viens katastrofāls nedzērājs Pauls, tad jau vispār nav ko domāt par iedzeršanu. Esmu iemācījies dzīvot citādi, ķert kaifu no dabas, no makšķerēšanas. Alkohols tagad ir nolikts malā, toties tā vietā esmu saldummīlis. Dzeru pienu, klāt pieēdu austiņas un rabarberu maizītes. Esmu piena puika,” atbild Andris Bērziņš un, gardi smejoties, piebilst: „Eh, ja varētu visu to naudu, kas nodzerta, salikt zelta čupā, kas tas būtu par kalnu!”

Bērziņš par sievietēm

„Kāpēc paliek atmiņā traģiski mīlas stāsti? Mīlestība ir kaut kas traģisks, jo dzīves ritumā ir jāiziet cauri visādiem sūdiem, un tikai tas, kas tevi patiesi mīl, paliek tev blakus, nebaidoties metas cīniņā par tavu esību un dzīvību. Būt aktierim vai māksliniekam ir ļoti grūti, jo, ja tu nehalturē, visu laiku sevi dedzini, tāpēc otram cilvēkam blakus ir jābūt tādam, kas tevi atveldzēs gan fiziski, gan garīgi un enerģētiski, lai vari savu misiju nest tālāk un spridzināt. Tāda sieviete ir blakus Paulam – Lana ir gudra, skaista un, kā es saku, ar „čuteni”."

"Lieliem cilvēkiem aizmugurē ir ļoti stipras sievietes, un man ir ļoti paveicies. Maestro ir ļoti paveicies, Rainim ir ļoti paveicies, Šagālam un Dalī arī, Račam arī. Ar sievietēm ir pavisam vienkārši: vai nu ar viņām veicas, vai otrādi – tu dodies purva virzienā. Jo cilvēks, kurš tevi ļoti mīl, mēģinās tevi virzīt uz izaugsmi vai – sauksim to tā – uz gaismu, tas ir, tuvāk visam labajam, un ļaus nepazaudēt to, kas ir galvenais dzīvē, – būt radošam. Pateicoties manai Inesītei, man nu jau septiņus gadus nav plostu; agrāk tie bija apmēram divreiz gadā pa nedēļai.”

Bērziņš par Raimondu Paulu

„Strādāt kopā ar Paulu – tas ir strādāt kopā ar šā laika dižgaru! Kā teicis Mariss Jansons, Latvijā ir viens ģeniāls komponists, un tas ir Maestro Raimonds Pauls. Un man ir neizsakāms prieks, gods, laime un sajūsma, ka viņš man uzrakstīja 12 dziesmas, kā es saku, ļoti garšīgas dziesmas. Tajās ir tāds strāvojums kā viņa 70. gadu mūzikā."

"Viņam joprojām ir milzīgs spēks, jo tas, kā viņš var strādāt, ir apskaužami. Tā ir liela laime, neizsakāma, neaprakstāma laime! Mēs kopā nosvinējām Radio arī manu vārdadienu un vasarā bijām kopā pirms manas dzimšanas dienas ar programmu Svētvakars Ziedonim. Skan stulbi, ka vīrietis to saka vīrietim, bet es lielo meistaru ļoti mīlu. Zini, Inesīte saka tā, ka viņa mīl pirmajā vietā Raini, tad Smiļģi, tad Bērziņu un Paulu. Viņa saka, ka mūsu tauta mūsu dižgarus nenovērtē… Piemēram, Raiņa lielās lugas neviens vairs nevar uztaisīt. Smiļģi izmeta no teātra, viņš uz gultas slimnīcā bija galīgi vientuļš. Rainis vēlāk teica: žēl, ka viņš atgriezies Latvijā. Pāvuls gāja teātrim apkārt ar līkumu. Artmane tāpat nomira psihenē… Nodzītus zirgus nošauj, iesper vēl ar kāju – nu tā. Varbūt vajag mainīt attieksmi…
Pauls saka, ka es esmu augšāmcēlies. Jā, koncertā ar viņu es esmu augšāmcēlies! Gribu pateikt lielu paldies un novēlēt veselību gan viņam, gan viņa sargeņģelītim Lanai!”