Vēsture stilīgā mērcē: recenzija par filmu "Baltu ciltis"
Brāļu Ābeļu dokumentālā piedzīvojumu filma pārsteidz ar plašu un izglītojošu vēsturisko faktu spektru.
Trīspadsmitais gadsimts Latvijas teritorijā ir aizraujošs, taču ļoti grūti pētāms periods. Vēsturisko liecību un avotu daudzums ir ļoti ierobežots. Lielāko daļu mums zināmās informācijas veido pieņēmumi, minējumi, kā arī jau mitoloģizējušies priekšstati par to, kā bija.
Piemēram, uzzināt, kāds bija tā laika cilvēku ikdienas apģērbs, nav vienkārši – arheoloģiskajos izrakumos atrastie tērpu fragmenti lielākoties ir «svētku drānas», kurās apbedīja aizgājējus. Tāpēc tas ir smags un grūts uzdevums – uzņemties attēlot šo laikmetu, izvairoties no fantāzijas žanra.
Brāļi Ābeles ir konsultējušies ar plašu vēsturnieku un restauratoru komandu, kas ir rezultējies pārsteidzoši kompetentā, vēsturiski izglītojošā darbā, kas aizrauj. Stāsta galvenais varonis ir dāņu spiegs un tirgotājs Larss, kam ir dots uzdevums izzināt visu iespējamo par pēdējām Eiropas pagānu ciltīm. Un kopā ar Larsu (Kaspars Aniņš) dodamies ceļojumā pa šīm pagānu zemēm, caur viņa acīm ieraugot to, kā vienam kristietim varētu rādīties cilvēki, kas joprojām pielūdz svētos mežus vai upurē dzīvniekus.
Varētu šķist, ka tas ir it kā vienkāršs paņēmiens, taču tas ir gana sarežģīti, – ievietot sižetu izglītojošā, vēsturiskā filmā. Un Larsa stāsts to izdara – skatītājs ir gan informēts, gan izklaidēts, un tā ir filmas galvenā veiksmes atslēga. Ne mirkli nekļūst garlaicīgi, jo brāļi Ābeles atraduši ideālu līdzsvaru starp galvenā varoņa piedzīvojumu līniju un vēsturiski izglītojošo pusi – mērķi pastāstīt par 11 baltu un somugru ciltīm. Turklāt liela daļa faktu arī tiek pasniegta saprotamā, bet ne pavisam novienkāršotā veidā, par ko mana iekšējā vēsturniece gavilēja vēl vairāk nekā par jēriņa tuvplānu.
Panteisma laiks
Filma sākotnēji sniedz vēsturisku kontekstu (aizkadra balsis ierunājuši aktieri – Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš) par Eiropu 13. gadsimtā un kristietības ekspansiju.
Reliģiskais aspekts filmā ir svarīgs, jo šis ir kristietības uzvaras laiks, un informācija par pagānu reliģijām ir diezgan ierobežota. Vēsturiskās liecības ir no kristīgās pasaules puses, un nevar izslēgt viņu neizpratni un nosodošo attieksmi pret dažādiem pagānu rituāliem. Tāpēc «Baltu ciltis» uzsver svarīgu pagānu iezīmi – dzīvi vienā ritmā ar dabu, kā arī dvēseles piedēvēšanu dzīvām un nedzīvām radībām.
Reālistiski un skarbi
Režisori, protams, neapelē pie pilnīgas vēsturiskas precizitātes (jo gluži vienkārši – tas nav iespējams), taču ir darījuši visu, lai radītu šo autentiskuma sajūtu.
Ir redzams, ka pievērsta uzmanība vissīkākajām niansēm – kā pašūti Larsa zābaciņi vai kā pagatavotas pagānu maltītes. Turklāt arī laiku nežēlīgums parādās bez liekas «kaifošanas». Jā, ir asinis, ir nežēlīgas ainas, bet viss ir pamatoti un sižetiski attaisnoti.
Vizuāli intensīvi
«Filmas vizuālais noformējums apvieno gan inscenējumus, gan arī animāciju, kas paskaidro dažādas faktoloģiskas fineses. Daļa animācijas arī asprātīgi apspēlē viduslaiku gleznojumus, piešķirot filmai asprātīgu pašironijas līmeni.
Protams, palēnināto kadru pārsātinātība brīžiem nogurdina, liekot visam izskatīties nu jau pārāk skaisti. Taču tajā pašā laikā fonā izskan tik daudz sablīvētas informācijas, ka citādi to nevarētu uztvert. Kopumā uzskatu, ka šī ir izcili vērtīga filma, kas var lepoties ar pamatīgu faktoloģisku bāzi, kā arī neaizmirst izklaidēt.»
«BALTU CILTIS»
Baltic Tribes / The Last Pagans of Europe
Vēsturiska piedzīvojumu filma, Latvija, Polija, 2018
Režisori: Raitis Ābele, Lauris Ābele
Galvenajā lomā: Kaspars Aniņš
