Par viņiem runā visā Latvijā! Dziedošā Vītolu ģimene par naudas balvu uzzina tikai šovā
Atlika LNT Latvijas ģimeņu dziedāšanas svētkos ieraudzīt Vītolu ģimeni no Madonas rajona, kad par viņiem runā visa Latvija!
Savulaik kaimiņiene noteikusi, ka Vītolu mājās Liezeres pagastā ir kā Dievlejās. Un tā šis apzīmējums „iedzīvojies” ģimenes mammas Daces e-pasta adresē. Redzot viņus uz skatuves, šaubu nav, ka tieši viņiem tāds piestāv vislabāk! Starp citu, Dace Vītola ir izcilā kordiriģenta, profesora Paula Kveldes un aktrises Dinas Kveldes meita.
Esat pamanīti! Kā jūtaties, pēkšņi nonākuši pastiprinātas uzmanības lokā? Vai ar to maz rēķinājāties?
Tētis Jānis:Visu mūžu esam drīzāk vairījušies no popularitātes, nevis pēc tās tiekušies. Taču lielā atsaucība un mīlestība, ko beidzamajā laikā saņemam no cilvēkiem, mūs iedvesmo un iedrošina pieņemt šo izaicinājumu.
Mamma Dace: Ja godīgi, mēs nezinājām par šāda šova tapšanu, lai arī paši piedalījāmies atlasē… Ilgus gadus esam darbojušies „Spietā”. Anita Kļaviņa – Madonas „Spieta” krustmāte – kādu dienu mūs lūdza piedalīties atlasē. Domājām, ka tā saistīta ar kādu „Spieta” televīzijas projektu. Tikai tad, kad jau bijām izturējuši atlasi, sapratām, ka ģimeņu dziedāšanas svētki tiek veidoti kā garš konkurss, kuru katru nedēļu jāatstāj vienai ģimenei.
Jānis:Par iespējamo naudas balvu uzzinājām tikai vēlāk. Mums tie tik un tā ir dziedāšanas svētki, kuros nākam muzicēt, draudzēties, vairot mīlestību tāpat kā līdz šim.
Ko jūs ar savām dziesmām gribētu cilvēkiem pateikt?
Jānis:Atklāt, ka visas iespējas – savas un valsts dzīves pārveidošana – slēpjas cilvēkos pašos. Katrā pašā ir vajadzīgā gaisma un zināšanas, tikai tās jāatrod un jāvērš dzīvē. Pašlaik pārāk daudz cilvēku paļaujas tikai uz ārējiem apstākļiem – lūdz, lai rūpes par viņiem uzņemtos kāds cits. Kā žēlastību. Bet varēšanu un izaugsmes spēku iespējams atrast sevī! Mēs ļoti nevēlamies nokļūt uzmanības centrā kā personības – gribam tikai tālākdot, ko paši esam saņēmuši no tautasdziesmām, dabas un mīlošiem cilvēkiem.
Dace: Mums ir vēl viens vēstījums, kuru nesam visur – jebkurš var iemācīties dziedāt tāpat kā runāt. Saviem bērniem dziedājām jau pirms dzimšanas – tā vecākā meita iemācījās vispirms dziedāt, tad tikai runāt. Līdzīgi arī pārējie bērni. Jau pirmsskolas vecumā viņi varēja dziedāt daudzbalsīgi. Dziedāšana ir runāšanai līdzvērtīgs attīstības un pašizpausmes līdzeklis, tāpēc žēl, ka tā tiek noniecināta.
Vienīgā ar jums iepazīstinošā informācija šova sakarā ir – rīdzinieki, bet pārcēlušies uz laukiem, lai bērnus audzinātu tīrākā vidē. Par ko, es domāju – profesionālajā ziņā, bijāt kļuvuši Rīgas periodā?Dace: Es pabeidzu Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu un kļuvu par mūzikas skolotāju. Neilgi pastrādāju Siguldas mūzikas skolā. Bet tad piedzima pirmais bērns, un mēs izlēmām pārcelties uz laukiem.
Jānis:Atšķirībā no sievas, es profesionāli neesmu saistīts ar mūziku. Nāku no strādnieku un kolhoznieku ģimenes. Iestājos augstskolā un sāku studēt ķīmiju. Tas bija Atmodas laiks. Dziedāju folkloras kopā „Skandinieki”, un folklora mani pārņēma tik tālu, ka pametu ķīmiju, sevi pilnībā veltīdams sabiedriskajai darbībai. Šajā laikā arī satiku Daci un izveidojām ģimeni. Tālāk visas savas spējas veltīju bērnu audzināšanai. Tas arī ir iemesls, kāpēc pārcēlāmies uz laukiem – uz Madonas rajonu. Lai arī dzīvojam Liezēres pagastā, bet kultūras dzīve mūs saista ar Druvienas pagastu.
Vai pilsētniekiem bija viegli pielāgoties lauku dzīvei? Īpaši, ja ņem vērā, ka 12 gadu laikā bijāt kļuvuši par vecākiem pieciem bērniem!
Jānis:Protams, ir gājis visādi… Uz Liezēri pārcēlāmies vēl padomju laikā. Toreiz visi skatījās uz perspektīvajiem ciematiem. Bet mēs aizgājām uz māju meža vidū. Vieni paši, tiecoties pēc pirmatnēja dzīvesveida. Tā dzīvoja tikai mežsargi un biškopji. Tādēļ apguvu biškopja amatu. Septiņus gadus strādāju biškopības kooperatīvā. Bet tad tas izjuka. Izveidojām savu saimniecību – ar gotiņu, zirgu, dārzu, bišu saimēm. Spējam sevi nodrošināt ar to, kas iztikšanai vajadzīgs. Bet mamma Dace strādā Druvienas mūzikas skoliņā – māca solfedžo un klavierspēli, kā arī mūziku Drustu tautskolā „99 balti zirgi”.
Vienkārši nekas nenotiek. (Smejas.) Bērnu izaugsmei nemitīgi esam sekojuši līdzi. Kolīdz gājis šķērsām, tā savā mikrovidē esam gādājuši alternatīvu. Bērnam nedrīkst uzspiest, bet gan piedāvāt. Un jābūt izvēles iespējām, citādi attīstās vienvirziena domāšana un zūd atbildība par saviem lēmumiem.
Dace: Mūsu mikrovide, pirmām kārtām, bijuši mūsu dziedošie un līdzīgi domājošie draugi. Piemēram, lai bērniem mazāk vilinoša liktos amerikāniskā kultūra, kas ienāca sabiedrībā, pirms 13 gadiem kopā ar citām apkārtnes ģimenēm izveidojām folkloras ansambli „Pērlis”. Kopā dziedājām, attīstījāmies, augām. Nākamais posms bija sadarbība starp folkloras kopām, kurās ir daudz jauniešu – lai mūsu bērni nejustos kā baltie zvirbuļi, lai kopā ar citiem dziedātu, dejotu, mācītos jāt ar zirgiem un priecāties par to, kas ir apkārt.
Jānis:Tajā laikā, kad Latvijā parādījās „spožo papīrīšu” kultūra, arī mūsu bērni, loģiski, uz skolu prasīja kabatas naudu, lai nopirktu kādu snikeri. Tāpēc katru nedēļu mājās rīkojām konkursu par labāko muzikālo uzvedumu – tas, kurš ieguva pirmo vietu, saņēma balvas ar dažādiem našķiem. Tāpat mājās „spēlējām” kafejnīcas, kurās piedāvājām gan savus ekoloģiskos gardumus, gan snikerus. Būtiskākais ir alternatīvas piedāvāšana.
Protams, ka tāpat kā visi saskaramies ar problēmām. Taču dzīve ir skola ne tikai bērniem, bet arī mums pašiem. Pieaugušajiem jāspēj mācīties no saviem bērniem un saskatīt vainu vispirms sevī. Dažreiz problēmas risināšanai nepieciešami 10 gadi, kamēr saproti, kas tieši sevī jāmaina. Mūsu audzināšanas sistēmā ietilpst atziņa, ka mēs visi esam līdzvērtīgas un patstāvīgas personības.
Jūs teicāt, ka par šādu šovu nezinājāt. Vai tas nozīmē, ka jūsu lauku vidē nav vieta arī televizoram?Jānis: Vismaz 10 gadus mūsu mājā patiešām nebija televizora. Kad pastarītis Jānis (15) bija mazs un sāka uztvert kustīgās TV bildītes, piefiksējām, ka viņš liek acīm priekšā rociņas – it kā slēpjas, no pirkstiem veidojot sirpjveida caurumiņu, lai tomēr varētu redzēt… Sapratām, ka TV ir par daudz agresijas un ka bērnam no tās ir bail. Tā viņu traumēja, tāpēc no televizora atteicāmies. Vēlāk sapratām, ka TV ir vajadzīgs, lai bērnam radītu patiesu priekšstatu, kas notiek mūsu sabiedrībā. Tiesa – stipri dozētās devās. Piemēram, skatoties televīziju, mūsu bērns uzzināja, kas ir basketbols. Pasaules izzināšanā televizors ir lielisks palīgs.
Vai bērni jums nekad nav pārmetuši šādu dzīvesveidu un audzināšanu?Jānis: Mums nebija nodoma piesaistīt bērnus dzīvei laukos, tikai nodrošināt tādu iespēju un iepazīstināt ar prasmēm dzīvot dabiskā vidē. Jā, bija brīži, kad vecākā meita Madara Irbe mums pārmeta dzīvi laukos. Sapratām, ka bijām viņu pārlieku apgrūtinājuši ar jaunāko bērnu pieskatīšanu. Tāpēc radām viņai iespēju dzīvot kādu laiku pie radiem un mācīties Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā. Tagad viņa kopā ar draugu dzīvo Skotijā. Ir „spoži papīrīši”, salīdzinoši vieglāka dzīve, taču kad atbrauc pie mums uz laukiem, raud, cik ļoti te vēlētos palikt…
Šova noteikumi paredz, ka jums būs jādzied dažādas dziesmas – arī ārzemju hiti. Kā tiksit galā ar šo uzdevumu, ja zināms, ka pārsvarā dziedat savas dziesmas?Dace: Mēs mājās dziedam arī ārzemju dziesmas. Tas ir jau pieminētās alternatīvas jautājums: augot un dziedot kopā ar bērniem, viņi respektē mūsu, bet mēs – viņu paaudzes dziesmas.
Droši vien esat domājuši, ko darītu, ja laimētu 10 000 eiro?Jānis: Mēs dzīvojam vienkārši, un tas mūs apmierina. Brīvos līdzekļus, cik spējam, lietojam sabiedriskai darbībai, bērniem, pašizaugsmei. Ja nu saņemtu balvu, varētu intensificēt sabiedrisko darbību – bieži nevaram aizbraukt, kur mūs gaida un aicina padziedāt. Senāk lietojām arī ērģelītes, piemēram, bērnu reģistrācijā Lizuma pagastā, nu tās savu laiku nokalpojušas. Droši vien par šo naudu mēs nopirktu labu „sintiņu”. Un ierakstītu kādu ģimenes ansambļa albumu, uz ko mūs mudina jau sen.
Dziedošās ģimenes 3. koncerts:
Vītolu ģimene:
