Ozoliņa un Zeltiņas filma piedzīvo pirmizrādi

Kā jūs paši formulētu – par ko ir šī filma?

Par attiecību pārbaudījumu.

Agnese Zeltiņa: Par to, kā nauda atklāj cilvēka patieso seju. Filmā naudas klātbūtne rada ilūzijas par pasaku, kurā mēs, iespējams, dzīvojam. Nav noslēpums, ka Latvijā ļoti daudziem nauda kādu laiku ļāvusi dzīvot pasakainās ilūzijās. Bet tas viss reiz beidzas… Mūsu varoņiem paliek jautājums – vai, zinot to, ka otrs tevi ir nodevis tavā acu priekšā, tomēr vari kopā veidot nākotni. Un atbildi varēs atrast filmā.

Agnese: Jā, jo mēs ļoti centāmies viņus izglītot. Visiem uzdāvinājām konfektes „Miks”, rādījām grāmatas par Rīgu un mācījām latviešu jokus, kas adaptēti amerikāņu versijā. Uz laukuma jokojām nonstopā, jo kolēģi centās viens otru pārspēt. Ar jokiem ir tā – tikai tad, kad saproti VISUS amerikāņu jokus, vari teikt, ka labi zini angļu valodu. Jo tur ir TĀDS slengs un TĀDI izteicieni! Bet es nekautrējos no tā, ka nesapratu. Prasīju, lai man visu izskaidro. Man mamma vienmēr ir mācījusi – kauns nav nezināt, bet gan izlikties, ka zini.

Agnese: Man vienmēr ir svarīgi runāt par Latviju. Jebkurā pasaules vietā! Amerikā, pirmām kārtām, man ļoti svarīgi ir darīt zināmu, ka esmu no Latvijas, nevis no Krievijas. Jo diemžēl ne vienmēr viņi šo valsti asociē ar lielisko krievu literatūru un kultūru, bet gan ar negatīvām krievu cilvēku iezīmēm, kas izpaužas Amerikā. Nav noslēpums, ka cilvēki no Austrumeiropas viņiem ir trešās šķiras cilvēki – piemēram, meitenes, kuras meklē turīgus vīriešus, lai nodrošinātu sev labāku dzīvi. Bet Miks ar savu profesionālismu un es ar izskaidrošanas darbu centāmies pateikt, ka mēs esam absolūti līdzvērtīgi un runājam vienā valodā.

Agnese: Mana varone Laura īsti nezināja, kurp dodas. Dažkārt ārzemnieki, savervējot mūsu meitenes, mazliet melo par situāciju, kas viņas tur gaida. Un te ir tieši šis gadījums – solīts bija vairāk nekā tas, ko viņa atrada, aizlidojot galapunktā. Redzot to dzīvi, kas ir apkārt, viņa bija vīlusies. Vienmēr esmu bijusi savu lomu advokāte. Arī šoreiz. Esmu pārliecināta, ka arī augsti tikumīgas un gudras sievietes milzīgas naudas summas kontekstā aizdomātos līdzīgi Laurai... Un kur nu vēl meitene, kura Amerikā nevar atrast darbu. Saprotams, cik tas ir grūti... Tas gan filmā ir izgriezts, bet Laura Džonam saka: „Mēs nekad nepasūtām mājās ēdienu, mēs taupām pēdējo centu…” Jā, tas tiešām var apnikt. Īpaši, ņemot vērā darba vīzas problēmas, kas ir nenormāli laikietilpīgas.

Miks: Spēki un pacietība, ko vajadzēja, piesaistot finansējumu. Pa šo gadu man esot parādījušies sirmi mati. Vismaz tā man ziņo Agnese. Bet gads pagājis tādā eiforiskā skrējienā. Filmēšanas periods bija baigi labs! Vislielākā spriedze, protams, saistījās ar naudas sagādāšanu. Mēdz teikt – kad esi gatavs nolaist rokas un padoties, tad esi tuvāk savam mērķim, nekā tu domā. Līdzīgi bija arī mums...

Agnese: Nē. Tāpēc, ka man nebija pienākuma pilnībā tikt vaļā no akcenta, ko mūsu aktieri nemaz nevar izdarīt. Skolotājas palīdzība man bija nepieciešama, lai iemācītos runāt ātri.

Agnesei speciāli rakstīju tekstu ar gramatikas kļūdām, jo viņa pēc scenārija ir latviete un tikai divus gadus dzīvo Amerikā.

Kā pieredzējuši Amerikas aktieri reaģēja uz jaunā režisora Mika prasībām? Vai jums bija viegli sastrādāties?

Ļoti viegli! Viņi aktīvi meklēja kompromisus un palīdzēja ar idejām. Man bija ļoti interesanti vērot, kā uz jauna režisora prasībām reaģē aktieris ar pieredzi. Piemēram, Loklina kontā ir 120 filmu! Tajā gadā, kad uzņēma mūsējo, šī viņam bija septītā filma. Viņš ir superaktieris! Profesionālis no papēžiem līdz matu galiņiem! Piemēram, Loklins aprēķina, kā nostāties, kā pagriezties un nospēlēt attiecīgo epizodi, lai montāžā izvēlētos tuvplānu.

Tā nav uztverama kā manipulēšana ar režisoru?

Nu, zināmā mērā – jā. Bet mēs to ļoti ātri sapratām. Un vienalga samontējām tā, kā mums vajag. (Smejas.)

Tāds superprofesionālisms Latvijā varētu būt Ivaram Kalniņam. Esmu no viņa daudz ko mācījusies, kad tikko sāku filmēties. Akadēmijā jau daudz ko nemāca. Taču, ja turi acis un ausis vaļā, vari daudz ko apgūt filmēšanas laukumā. Arī šajā darbā guvu labu pieredzi. Lai arī sevi uzskatu par profesionālu aktrisi, man nav nekādu kompleksu mācīties no citiem. Bija nenormāli interesanti! Man ar Lokliju izveidojās ļoti labs kontakts. Žēl, bet tā nu tas iekārtots, īpaši kinopasaulē – agri vai vēlu kolēģi šķiras un dodas katrs uz savu pasaules malu. Bet par to nav jāraud. Paldies Dievam, kino pie kolēģiem tā nepierod kā teātrī, jo laiks, ko esam kopā, ir mazāks. Iespējams, šīs filmas sakarā vēl tiksimies, jo ceram, ka tai vēl garš mūžs priekšā, piemēram, festivālos.

Miks: Pirmām kārtām – tehnisku apsvērumu dēļ. Kā zināms, filmas ir uz mūžīgā materiāla kinoruļļa vai digitālā formātā. „Es gribu tavu meiču!” veidots augstas izšķirtspējas digitālajā formātā, kādu pieņem arī dažādos pasaules festivālos. Un „Rīga” pagaidām ir vienīgais kinoteātris Latvijā, kam ir vajadzīgais aprīkojums šādas filmas parādīšanai. Turklāt kinoteātris cienījamās gaisotnes dēļ ir ideāli piemērots pirmizrādei.

Miks: Tāda doma ir – filmu pielāgot citām tehniskajām iespējām. Gribētos to aizvest uz lielākajām Latvijas pilsētām, piemēram, uz Ventspili un Liepāju. Bet par to runāt vēl pāragri. Katrā ziņā darīsim visu, lai šo ieceri īstenotu.

Miks: Jā, jādarās tālāk... Ir jaunas ieceres un plāni par nākamo filmu.

Miks: Redzēsim, bet diemžēl Latvija nepiedāvā neko tādu, kas būtu saistošs filmu producentiem – ne savējiem, ne pasaules... No valdības puses nav nekādu nodokļu atlaižu. Pat Amerikā štati savā starpā cīnās, kurš būs pievilcīgāks filmu ražotājiem ar saviem nodokļiem. Ja tu taisi konkrētā vietā filmu un ieguldi tajā, piemēram, piecus miljonus dolāru, tad zini, ka šī nauda tiks iztērēta vietējās viesnīcās, ēdināšanas uzņēmumos un šovbiznesa pakalpojumos. Un, pats svarīgākais – filmas tapšanas laikā rada darba vietas vismaz 100 vai vairāk cilvēkiem. Tāpēc valsts no šīs naudas filmu ražotājiem atgriež atpakaļ 25 procentus. Bet, tā kā Latvijā nekā tāda nav, tad nav arī stimula šeit strādāt.

Miks: To mēs nevaram atklāt, jo mūs – producentus – savā starpā saista konfidencialitātes līgums.

Zeltiņas un Ozoliņa jaunā filma!