Komponista Imanta Kalniņa un slavenas ASV dzejnieces mūža mīlestība

Ar jauniņo amerikāņu dzejnieci un rakstnieci Kelliju Čeriju tolaik 23 gadus vecais Imants Kalniņš iepazinās 1965. gada sākumā Maskavā. „Tā bija nejaušība,” atzīst komponists. „Pārāk personīgi,” viņš pasmaida sapņainām acīm, atsakoties atklāt kaut ko vairāk par pazīšanās sākumu. Tik vien kā atzīst — viņš joprojām uzturot kontaktus ar Čeriju, šad tad viens otram atrakstot.

Cenzūra neatļauj mīlas vārdus

1973. gada 20. aprīlī, kad Kalniņa 4. simfonija piedzīvoja pirmatskaņojumu, komponists bija neprātīgi iemīlējies Čerijā. Tolaik komunistiskais režīms kontrolēja abu saraksti, turklāt padomju cenzūra neļāva atskaņot dziedājumus simfonijas ceturtajā daļā.

Simfonijas pirmatskaņojums dziļajos stagnācijas padomjlaikos simfoniskajā koncertā pulcēja klausītāju stāvgrūdām pilnu Lielo ģildi — klausītāji sēdēja pat uz trepītēm. Tā pievērsa simfoniskajai mūzikai jaunu auditoriju, jo spēcīgi uzrunāja ar simfoniskās un rokmūzikas sintēzi (simfonijā izmantots rokmūzikas bungu komplekts, arī ģitāra). Tolaik, klausoties diriģenta Leonīda Vīgnera vadīto pirmatskaņojumu, daudzi nenojauta, ka simfonija skan ne tāda, kādu to iecerējis autors — tikai pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas kļuva zināms, ka padomju cenzūra neatļāva izmantot simfonijai speciāli rakstīto un 4. daļā vokālajā partijā izmantoto amerikāņu dzejnieces Kellijas Čerijas dzeju. Dziedājumu aizstāja obojas partija. Tomēr tik un tā simfonija kļuva par vairāku paaudžu kulta skaņdarbu.

Nekā pretvalstiska dziesmās nebija. Vien kaislīgas mīlas vārdi, ko dzejniece veltījusi Imantam Kalniņam. Kellijas Čerijas „Lirisko ciklu” arī latviski nu var izlasīt uz nule izdotā ieraksta vāka. Varbūt cenzūra bija veids, kā neļaut būt kopā mīlniekiem no tolaik ideoloģiski tik dažādām valstīm.

„Izsūtītā sirds” atklāj mīlas stāstu

Ieskatu par abu radošo personību mīlas peripetijām var gūt, lasot Kellijas Čerijas meditatīvo autobiogrāfiju „Izsūtītā sirds”, kas pieejama arī latviski.

Mīlestība no pirmā acu skatiena aizsākās 1965. gada sākumā Maskavā. Jauniņā rakstniece, apceļojot Eiropu, draudzenes stāstījuma iedvesmota, ļāvās avantūrai un nolēma apmeklēt arī Krieviju. Amsterdamā sākās ceļojums ar vilcienu uz Maskavu. Amerikā dzimušajai jaunietei tas nesa daudz atklāsmju, ieskaitot to, ka „Intūrists” nav vis ceļojumu aģentūra, bet totalitāras valsts iestāde, bet aiz dzelzs priekškara mītošie baidās iesaistīties pat sarunās ar ārzemnieci.

Sola gaidīt 15 gadus

Imantu Kalniņu amerikāniete Kellija pirmo reizi ieraudzīja viesnīcā „Metropole”. Jaunais komponists, atšķirībā no savas pavadones, topošās kinorežisores, kura Čerijas autobiogrāfijā dēvēta par Indru, mācēja angliski un nevairījās no sarunām ar ārzemju viešņu. Jau iepazīstoties Kellija uzzināja, ka Imantam ir 23 gadi, no otrās sievas dzimusi meitiņa, un jaunais komponists jau uzrakstījis simfoniju, bet Maskavā ieradies, lai noklausītos pāris orķestra mēģinājumu.

Abi latvieši — Kalniņš un Indra — divus vakarus kļuvuši par amerikānietes gidiem Maskavā. Kalniņš demonstrējis, kā Krievijā jādzer šņabis un jāuzkož saldējums. Pavisam drīz Kellija Čerija atbrauca uz Rīgu un divus vakarus Imants Kalniņš, Indra un Kalniņa brālis izrādīja jaunajai sievietei Rīgu. Protams, čekas modrā acs sekoja viņiem vai ik uz soļa.

Šīs iepazīšanās bilance — četras tikšanās reizes, katra pa pāris stundām, noklausīts Kalniņa 1. simfonijas ieraksts un kaislīgi skūpsti īsajā taksometra braucienā pēdējās tikšanās laikā. Arī Kalniņa dāvātais rokaspulkstenis un saruna: „Vai tu mani gaidīsi?” — „Jā!” — „Piecus gadus?” — „Jā!” — „Desmit gadus?” — „Jā!” — „Piecpadsmit gadus?” — „Jā!” Šī satikšanos gaidošā pulksteņa motīvs sadzirdams arī Kellijai Čerijai veltītajā 4. simfonijā.

Atceļā uz Amsterdamu Brestā uz padomijas robežas vilcienu aizturēja uz veselu stundu, lai robežsargi varētu pārliecināties, ka magnetofona lentē nav ierakstīts nekas cits, kā vien Imanta Kalniņa 1. simfonija.

Kaislā mīla iedvesmo simfonijai

Pēc vairākiem mēnešiem sākās abu jauniešu sarakstīšanās. Lai arī abu radošo personību saskaņa bija lieliska, tomēr Kellija rēķinājās, ka Kalniņam ir sieva un bērns. Sarakste uz diviem gadiem pārtrūka, kad arī Kellija Čerija apprecējās. Kalniņš respektēja šīs attiecības un negribēja nekādā veidā tās ietekmēt, bet tik un tā šī laulība pēc pāris gadiem izjuka. Iemesls — laulāto nesaskanīgie raksturi.

Sarakste ar Kalniņu atsākās ar jaunu sparu un drīz tā pārauga kaislīgā mīlestībā. „Atbrauc uz Krieviju vai arī man jāmirst!” kādā 1971. gada naktī Kelliju satrauca Imanta Kalniņa balss. Tajā reizē viņš bija iereibis. Nākamajā zvanīšanas reizē komponists bija skaidrā, bet atkārtoja to pašu. Kellijas mīlas dzejoļiem Kalniņš sarakstīja mūziku un pa telefonu dziedāja viņai šīs dziesmas. Vēlāk komponists šo dziesmu ciklu apaudzēja ar simfoniju. Trakas kaisles un mīlestības pilnu.

Par spīti tam, ka tajā laikā Imants Kalniņš jau bija precējies ar aktrisi Helgu Dancbergu un nu jau abiem bija trīs bērni, kaislīgā mīlestība uz tālumā dzīvojošo dzejnieci viņu neatstāja arī pēc jūtu izlikšanas simfonijā.

Apprecēties neļauj

Desmit gadus pēc pirmās tikšanās 1975. gadā Kellija Čerija ieradās Rīgā, Rumbulas lidostā, ar kāzu kleitu somā. Abi ar Imantu Kalniņu bija iecerējuši apprecēties, lai arī ko tas viņiem maksātu. Kellija pat bija ar mieru pārcelties uz dzīvi Latvijā, labi saprotot, ka sadzīves apstākļi un daudz kas cits padomju režīmā būs atšķirīgs nekā Rietumu pasaulē. Imants Kalniņš negribēja doties prom no savas dzimtenes, bērniem, vecākiem, draugiem un karjeras.

Tomēr komponista vēlme salaulāties ar ārzemnieci padomju režīmam nepatika. Arī tad, kad Helga Dancberga (kuru toreiz čeka izmantoja par ieroci) piekrita laulības šķiršanai, abiem mīlniekiem apprecēties neizdevās. Talantīgo komponistu režīms sodīja ar jau noslēgto līgumu laušanu un ignorēšanu krietnu laiku.

Mīla turpinās

Sarakste un mīlestība vēstulēs turpinājās vismaz 25 gadus. Abi tikās vēl „perestroikas” laikā — pēdējos padomju režīma gados Ņujorkā. Kalniņš ASV bija ieradies darba darīšanās — Bostonā atskaņoja viņa 5. simfoniju.

1991. gadā klajā nāca Kellijas Čerijas meditatīva autobiogrāfija „Izsūtītā sirds”. Uz grāmatas vāka — autore kopā ar Imantu Kalniņu tālajā 1975. gadā Rīgā.

Dziedamo balsi Imanta Kalniņa 4. simfonija atguva tikai 1997. gada maijā Detroitā, oriģinālversijas pirmatskaņojumā igauņu maestro Nēmes Jervi vadībā. Petija Kouinora, kura dziedāja solo, pēc tam piedalījās arī simfonijas oriģināla Latvijas pirmatskaņojumā Imanta Rešņa un Liepājas Simfoniskā orķestra lasījumā 1997. gada 18. novembrī Lielajā ģildē.

„Šī simfonija savulaik — pirms gandrīz četrdesmit gadiem — piedzima kā brīnums, un laika ritumā savu brīnumaino burvestību ir saglabājusi tikpat svaigu un vienreizēju. Tai nekā nespēja padarīt vara, aizliedzot 4. daļu izpildīt ar kaislīgo Kellijas Čerijas dzeju, tai nekā nespēj padarīt krīze, tai nekā nespēs padarīt laiks,” atzīst Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents Imants Resnis, kura vadībā tapa nule izdotais ieraksts.

Internetā par populāro literāti, Viskonsīnas universitātes emeritēto profesori atrodamas ziņas, ka viņa kopā ar savu vīru rakstnieku un diviem suņiem dzīvo nelielā īpašumā Virdžīnijā. Viņa sarakstījusi gandrīz 30 grāmatu — dzejas krājumus un prozas darbus, viņas daiļrade augstu novērtēta ne vien ASV, bet arī citviet pasaulē.

Savukārt Imants Kalniņš jau kopš 2000. gada dzīvo laulībā ar savu piekto sievu Agru, kurai 2001. gadā veltījis savu 6. simfoniju ar Psalmu tekstiem un Rabindranata Tagores dzeju par mīlas templi Tadžmahalu Indijā.

Anda Leiškalne / Foto: Mārtiņš Ziders, publicitātes materiāli, no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva