Bijušo prezidentu Gunti Ulmani ceļojumā Peru sakož piraija
Latvijas politikas haizivis Guntis Ulmanis, Aigars Kalvītis un Gundars Bērziņš nesen kāpuši Andu kalnos un iepazinuši Orinoko džungļus Dienvidamerikā.
Pēdējos trīs gadus veselības uzlabošanas nolūkā bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, ekspremjers Aigars Kalvītis, kādreizējais finanšu ministrs Gundars Bērziņš, tieslietu ministra padomnieks Normunds Beļskis dodas tālos ceļojumos uz pasaules otru malu. Pirmo reizi 2007. gadā viņi devās kāpt Kilimandžāro kalnā Āfrikā, pērn — uz Himalajiem Nepālā. Šogad izvēle krita uz Dienvidameriku, kur trīs nedēļās nobraukti vairāk nekā 300 kilometri pa upi, kājām pieveikts ap 100 kilometru, kāpts Andu kalnos, tūkstoš kilometru nobraukts ar autobusu. Arī pa vietām Peru kalnos, kur firma negarantē drošību, jo pieredzēti asiņaini maoistu uzbrukumi.
Ārsts iesaka ceļojumus uz kalniem
Visa pasākuma garīgais līderis un ideju ģenerators ir sirds ķirurgs Andrejs Ērglis, jo bijušie politiķi nosacīti ir viņa pacienti. Ērgļa ideja ir, ka par zālēm vēl labākas ir fiziskas nodarbes. Tā nu radusies veselības grupa ar Ulmani, Kalvīti, Bērziņu un Beļski. Ir arī sporta grupa, kas apvieno Ērgli un vairākus citus mediķus. Visu šo laiku nebija nekādu konfliktu, visi bija izpalīdzīgi.
Vīriem galvenais nav uzkāpt augstākajā kalnā, bet gan pārbaudīt savas spējas. Ulmanis sasniedza 4850 metrus, Kalvītis izlaboja Nepālā gūto personisko rekordu, uzkāpjot 5250 metrus. Pirms tam ekspremjers pat zvanījis sievai, ko darīt, viņa teikusi: „Kāp, Aigar, ja esi jau tik tālu!” Beļskim gan pēc pirmajiem 200 metru negaidīti sastreikojusi veselība, tomēr viņš ticis līdz bāzes nometnei 4400 metru augstumā — Ērglis palīdzējis sāpes pārvarēt. Kad uzkāpis, no pārdzīvojumiem asaras acīs saskrējušas.
Gatavošanās ceļojumam notiek vairākus mēnešus iepriekš, te lielu darbu paveicis alpīnists, ceļojumu biroja „Piedzīvojumi” vadītājs Atis Plakans. Viss bija pirmklasīgi izplānots, bija 14 lidojumi vien. Pirms brauciena Ērglis izstrādāja treniņu programmu, tā ka vīriem vajadzēja pasvīst sporta zālēs. Pats ceļojums nebija nekāda izklaide ar sauļošanos. Karstums sasniedza 30 grādus.
Ekstrēms brauciens bija 140 kilometru turp un atpakaļ ar motorlaivu pa Orinoko pieteku cauri džungļiem. Laiva leca pāri līdz pusotru metru augstām krācēm, sajūtas bija kutinošas. Pēc tam četrus kilometrus pa džungļu taku mērojuši uz Endžela ūdenskritumu Venecuēlā, pasaulē augstāko (979 metri). Tas tā nosaukts 30. gados par godu amerikāņu lidotājam Džimijam Endželam, taču pirmais ūdenskritumu un apkaimi izpētīja latvietis Aleksandrs Laime.
Džungļos labāk nepazust
Naktīs džungļos gulējuši virs zemes paceltos tīklos, lai netiek klāt tarantuli un indīgās čūskas. Vajadzēja dzert zāles pret malāriju — 12 dienu kurss katru dienu pa tabletei. Īsti labas aknām nav, bet variantu nav, ja saslimst, draud mokoša nāve. Ceļotāji lietoja arī zāles, kas palīdz pierast pie augstkalnu klimata, divas nedēļas nodzīvojuši no 2500 līdz 4200 metru augstumā. Daudziem tūristiem rodas nopietnas veselības problēmas, viesnīcās ir skābekļa baloni.
Lidojot vairākas stundas virs džungļiem bijusi sirreāla sajūta — kas notiktu, ja lidmašīna nokrīt tur lejā, „zaļajā ellē”. Vietējie stāstījuši, ka pat labs profesionālis ar mačeti cauri neapdzīvotiem džungļiem diennaktī var izcirst tikai 20 metru garu eju — tik blīva ir augu biežņa. Izkļūt ārā cerību nav. Jāuzmanās arī uz takas, nedod Dievs, kāju izmežģīt, šeit nekādu ātro palīdzību saņemt nevarēs, brīdinājis gids.
Ulmanim iekož asinskārā piraija
Seriāla „Lost” jeb „Pazudušie” varoņu ādā vīriem tomēr iejusties nevajadzēja. Dramatiskākais piedzīvojums bija, kad Amazones džungļos Ulmanim iekampa aszobainās piraijas. Asinskāras, bet garšīgas zivis! Ceļotājiem bija iespēja dažas stundas pamakšķerēt, un ne velti gids neļāva lomu no āķa pašiem ņemt nost. Ulmanis neveikli paņēma rokās piraiju, un plēsoņa izkoda gabaliņu plauktas.
Reiz gids nositis ļoti indīgu čūsku, kas draudējusi uzkrist no zara. Rītā pēc pēdējās nakts, pārlaistas uz klints malas, kardiologs Aigars Lismanis teltī nositis tarantulu. Nekādus citus bīstamus zvērus ceļotāji nav sastapuši. Naktī Amazones džungļos devušies skatīties kaimanus, bet nelaimējās, toties kādā dienā neplānoti redzējuši Amazones rozā delfīnus.
Asas izjūtas piedzīvotas, stundu ilgā lidojumā skatot slavenās Naskas līnijas tuksnesī Peru. Pilots laikam bija agrāk vadījis iznīcinātāju, tik strauji pikēja te ar labo, te kreiso pusi, ka dažiem radās jūras slimība. Daļa ārvalstu tūristu bija spiesti izmantot papīra maisiņus.
Ceļotāju piedzīvojumi Dienvidamerikā
Uz inku taku tikai ar zīmogu pasē
Aizraujošs bija četru dienu un trīs nakšu ilgais pārgājiens pa inku taku uz Peru senpilsētu Maču Pikču. Vairāk nekā 50 kilometru, pārvarot trīs kalnu pārejas, no kurām augstākā bija 4300 metru — Mirušās sievietes pāreja, nosaukta pēc silueta. Kopējais takas garums ir 4500 kilometru, viens no lielākajiem seno inku infrastruktūras objektiem, vietām pat 20 metru plata, iecirsta arī klintīs. Lai taku nepārblīvētu tūristu pūļi, ir stingra kārtība — laikus jāreģistrējas internetā, piesakoties uz noteiktu datumu, sākot ceļu, pasē iespiež zīmogu, izejot pie Maču Pikču, atkal apzīmogo.
Mazliet ekstrēmas bija arī maltītes džungļu pārgājiena laikā. Ledusskapja taču nebija, visu jānes līdz un jāgatavo turpat kalnos vai mežā. Piedzīvotas vēdera problēmas, sevišķi, ejot pa inku taku — vistiņa un zivtiņas bija mazliet ar smaciņu. Nogaršojuši arī alpakas gaļu, esot sīksta, toties Peru melnraibās cūkas, kas ganoties gluži kā savvaļā, ir ļoti garšīgas.
Čavesa sociālisms bremzē attīstību
Ceļotājiem bija iespēja salīdzināt Venecuēlu un Peru. Pirmajā vadonis Čavess ceļ sociālisma paradīzi, kamēr Peru skaidri redzams augstāks dzīves līmenis. Venecuēlas režīms ir visai autoritārs, tūrisms ir bērnu autiņos. Valsts ir pārpludināta ar Ķīnas preču vislētāko galu, kamēr pamatiedzīvotāju darinājumi nav nopērkami, mākslas salonu faktiski nav. Visā Bolivāras pilsētā ir tikai viena tūrisma kompānija. Savukārt Peru preces pēc indiāņu senākajiem paraugiem ir augstā līmenī, jebkuram ir iespēja vairāk vai mazāk izsisties, izvērst savu biznesu. Protams, kontrasti ir arī Peru, bet vidējais līmenis ir nesalīdzināmi augstāks.
Kāda skolotāja Venecuēlā viena no retajām zinājusi, kur Latvija atrodas. Viņa iesākumā slavējusi sociālismu un Čavesu, bet, ilgāk parunājot, bijis redzams, ka cilvēki nejūtas labi. Daudz esot slavinošas liekulības televīzijā un lozungos uz ielām, neapmierinātos apspiež, korupcija un kontrabanda ir lielos apmēros. Vienīgais labums — benzīna litrs maksā divus santīmus.
Latviju tur zina ļoti retais, dzirdēta vēl ir Rīga — kā pilsēta bijušajā PSRS. Toties pārsteigusi apmēram septiņus gadus veca peruāņu meitenīte, kura tirgojusi suvenīrus, lieliski runājusi angliski un zinājusi, kur ir Latvija un Baltija.
Māris Puķītis / Foto: no privātajiem arhīviem
