Svinības Freimaņa gaumē
Mārtiņam Freimanim bez muzicēšanas ir vēl vismaz divi pienākumi – Mildiņas aizvietošana seriāla „UgunsGrēks” virtuvē un dalība Ziemassvētku vecīšu korī koncertā „Vecīši nāk!”. Turklāt – kopā ar uzticamo sunīti Pepi, kura par spīti savam dzimumam, arī pieskaitīta vecīšiem…
Sabiedrības krējuma ticējums vēsta – ja gribi satikt Mārtiņu, dodies uz krogu „Pieci vilki”. Tur viņu sastopu arī šoreiz. Juzdamies kā mājās, Mārtiņš pazudis virtuvē, kur meklē savu no Amerikas atvesto „karsto sāli”, ko pievienot vistai. Satiekoties viņš šausminās par tikko internetā redzēto video, kurā kāds zēns Afganistānā demonstrē, kā dažu mēnešu laikā no mūsu karavīriem iemācījies runāt „latviski”. Dabiski, ka ar visiem b… un h…
Es vispār ļoti, ļoti reti lamājos. Tikai reizēm, kad sasitos vai kaut kur ieskrienu. Lai gatavotos Oto lomai, speciāli „sēdēju” internetā un pētīju cietumnieku slengu. Īstenībā man ir diezgan grūti kā Oto lamāties publiski.
Kā tu uztver meitenes, kuras lamājas?
Tad jājautā, kāpēc viņa lamājas. Vai nu prikola vai vulgaritātes pēc. Ja prikola pēc, man nav pretenziju. Bet, ja tas aiziet vulgāri, ir pretīgi. Viss slēpjas atbildē, kāpēc tu to dari. Piemēram, daudzus pasaules ģēnijus taču mēs nenosodām par viņu atkarībām, ja tādā veidā top fantastiski darbi. Bet, ja esi tups idiots, turklāt vēl dzer, pīpē, lieto narkotikas un izskaties vulgārs, man neesi pieņemams.
Es pats par sevi ņirgājos – neesmu cilvēks, bet sociāla parādība. Protams, man, kā no riska grupas nākušam, bija visas iespējas kļūt par noziedznieku un nodzerties. Pilnīgos neceļos aiziet. Droši vien izglāba pašapziņa – sapratne, ka jāmācās, jāstrādā, jādara, ja gribi kompensēt to visu, kā tev nav.
Šī apziņa man ir no četru gadu vecuma. Tāpēc man žēl mūsdienu bērnu, kuri savu laiku pārsvarā pavada internetā. Viņus nekas neinteresē. Viņi nelasa grāmatas, neaudzē trušus, neiet septiņos no rīta lasīt kukaiņus.
Jā. Bet tas nav herbārijs. Herbārijs ir no augiem… Mana bērnība pagājusi Džeralda Darela zīmē – lasīju viņa grāmatas, vācu kukaiņu kolekcijas. No rīta ome mugursomā ielika termosu ar tēju un sviestmaizes, un es ar suni devos uz mežu. Es pat kādai meitenei izveidoju kolekciju, ko no viņas vēlāk atpirka Latvijas Universitāte. Zooloģija un bioloģija ir mans aicinājums. Ja nebūtu mūziķis, būtu dabaspētnieks.
Pašlaik droši vien ekonomiski vienādi grūti iet abās nozarēs – gan šovbiznesā, gan pētniecībā...
Jā, ienākumi šovbiznesā kritušies par 70 procentiem. Bet mani tas īpaši neuztrauc, jo zinu, ka ar vienu latu varu izvilkt nedēļu.
Es runāju par ēšanu. Piemēram, man mājās ir krājumi – rīsi, griķi. Varu iztikt ar vienu sausās zupas paciņu dienā par septiņiem santīmiem. Vakar nošmorēju vistiņu. Vistu apcepu uz ļoti karstas uguns, tad ielieku pasautēties katliņā, kurā ir apcepti burkāni, sīpoli, ķiploki, tomāti, lauru lapas, pipari un saldais krējums. Kad gatava, pielieku klāt vārītus rīsus. Man patīk ņemties pa virtuvi. Tā ir kā nervu nomierināšana. Neprotu mazas porcijas taisīt, tāpēc daudz paliek pāri. Tad vai nu aicinu draugus vakariņās, vai salieku termosā un atnesu uz „Vilkiem”. (Kafejnīca „Pieci vilki” – red.) Varbūt tā nodrošinu sev ģimenes izjūtu, kas man kādreiz dzīvē pietrūkusi...
Tu saki, ka iespējas šovbiznesā sarukušas. Taču tajā pašā laikā gada nogale ir pārsteidzoši piesātināta dažādiem izklaides pasākumiem. Piemēram – koncerts „Vecīši nāk!”, kurā tevi redzēsim kopā ar Pepi. Ko jūs dziedāsit?
Es runāju pārsvarā par dažādiem korporatīvajiem pasākumiem un ballītēm. Ar tām viss ir beidzies. Citos gados bijis tā, ka pa diviem, trim koncertiem dienā. Bet šogad, ja godīgi, gada nogalē nav neviena…
Ko dziedāsim? He-he... Man iedeva dziesmu, kura Ziemassvētkos man visvairāk krīt uz nerviem – „Ak, eglīte”… Nu neko, mēģināsim… Pepe repos, jo viņai ar dziedāšanu ir pašvaki. Mani iepriekšējie suņi vismaz kauca, izdzirdot mūziku, bet Pepei ir zilonis uz ausīm uzkāpis. Viņa nekad nav kaukusi, tikai kvankšķ.
Tagad Pepi vedu uz Lielo ģildi, lai viņa iepazīstas un „iezīmē” teritoriju...
Nu nē, viņa nečurā! Viņai ir princips, ka viss jāizošņā, lai pieņemtu telpu. Kad ejam uz „Arēnu Rīga”, viņa tur jau visu pazīst, tāpēc jūtas droša un visādi jautrojas. Taču, ja nepazīst kādu vietu, Pepe ielec man klēpī un iebāž galvu padusē.
Un, lai tas nenotiktu koncertā, tu viņai izrādi Ģildi… Vai gadījumā Pepei nav notikusi šmuce ar tērpu – Sniegbaltītes kleitas vietā meitene dabūjusi vecīša komplektu, jo organizatori neesot zinājuši, ka darīšana ir ar meiteni..
Domāju, ka Pepei pilnīgi pietika ar rūķīšu kostīmu, lai viņa būtu neapmierināta ar dzīvi… Tas vairākas reizes viņai jau vilkts mugurā, un, kā ierauga, tā grūti nopūšas.
Tpū-tpū-tpū, nospļaujies! Man pietiek ar viņas pēdējo gājienu sapāroties ar kolliju… Nabadzīte daudz naudas man izmaksāja, kamēr veterinārārsts pa nakti pieņēma dzemdības. Bet tagad pilnīgi noteikti vainīga ir apvelšanās uz ziemu. Es jau tos šuvējus brīdināju, ka nāk ziema, un pilnīgi dabīgi, ka suns pieņemsies svarā. Tā nu nācās pāršūt.
Kāda pašlaik ir tava dzīvnieku kompānija?
Reinika kaķis Tīkliņš, manējais Pirāts (abas kaķenes), bruņurupucienes un Pepe. Un vēl zirnekļi, kuriem atļauju dzīvot istabas stūros. Zirneklītis mājās ir svētība. Nekad nejaucu laukā viņa tīklu, jo tas atbrīvo mani no mušām.
Mani jau iesaukuši par Eisu Venturu Baltijas valstīs. Reiz Elīna Bīviņa naktī zvana, ka uz ielas atradusi četrus kaķēnus, lai glābjot! Tā nu Pepe smuki visus uzaudzināja, atradām saimniekus. Tīkliņu pie sevis paņēma Lauris. Taču, kad abi ar Rūtu aizbrauca uz Ameriku mācīties, Tīkliņu atstāja pie manis. Tā viņš arī palika. Bet Pirātu atvedu no Liepājas – pēc „Tumsas” lielkoncerta atradu vienu ņerkstošu uz ielas, kādu mēnesi vecu. Iedomājies, es tieši nācu ar tukšu suņa būri rokās, jo vienu no Pepes kucēniem biju aizvedis uz Liepāju. Tas kaķēns man tā piesējās, ka beigās atvēru būra durtiņas, ieliku kaķi iekšā un atvedu uz Rīgu. Tagad Pirāts iemācījies no Pepes riet.
Tu pa Mildiņas virtuvi vēl ilgi šiverēsi?
Man patīk strādāt kopā ar Mildiņu. Man vispār aktrise Ilze Vazdika ļoti patīk. Viņa dzīvo man kaimiņos. Un ir fantastisks draugs, jo ar viņu var runāt kā ar vienaudzi. Tas pats ir ar Dumpi. Viņa dēļ es piekritu vispār seriālā filmēties, jo sapratu, ka tādu izdevību laist garām nevar. Zini, es neapskaužu cilvēkus, kuriem nav iespējas strādāt „UgunsGrēkā”. Visa komanda ir burvīga. Nezinu, kur man tā dzīvē paveicies. Neesmu taču nekāds aktieris. Vairāk kā āksts. Ķēms jau kopš skolas laikiem. Pirmais paldies aktieru būšanā man jāsaka Jurim Bartkevičam, jo viņš mani 21 gadu vecu panku savāca no ielas un iemeta „Kaupēnā”. Tālāk mani apstrādāja Valdis Lūriņš. Nu spēlējam kopā vienā seriālā. Liekas, ka dzīve ir interesanta pati par sevi, daudz nemaz to neplānojot.
Ja godīgi, es raudāju, kad man režisore pateica, ka turpmāk Edgara vietā būs Oto. Biju tik ļoti saradis ar savu tēlu... Atceros, Edgara nošaušanas aina bija diezgan riskanta – jākrīt pa stāvām trepēm un jāpaļaujas uz Uldi Dumpi, ka viņš mani noķers. Tajā brīdī, kad kritu, atslābinājos un sapratu – jā, šī ir baigi labā komanda, kurai es pilnībā uzticos!
Brīnums, ka tiki sveikā cauri bez traumām. Jo seriāla kautiņos allaž kaut ko salauz...
Jā, pavasarī Oto kāvās ar Leonu, un es salauzu roku. Bet pirms mēneša, lidojot pār Skrastiņa plecu un bāra leti, salauzu kreiso ribu... Iedomājies, man vēl bija jāsmaida un epizode jāpabeidz godam, lai arī pakrūtē neciešami sāpēja... Es to savu neveiklību nevaru vairs izturēt! Uz skatuves esmu veikls, bet sadzīviskās situācijās – pilnīga katastrofa. Laikam normālai dzīvei neesmu piemērots. Piemēram, mājās aizmirstu aiztaisīt tualetes durvis. Kad eju naktī pačurāt, neveru vaļā acis, jo pēc tam grūti aizmigt. Un vienmēr ieskrienu durvīs – pārsitu vai nu degunu vai pierē uzsitu punu. Ja ir kāds galds augstāks par ceļiem, es pamanīšos tajā ieskriet. Ja ziemā būs apledojis, es obligāti nokritīšu reizes četras, piecas. Izlikšos, ka nekas nav noticis, piecelšos un iešu tālāk. Nesen biju Liepājā. Naktī, nākot mājās no drauga dzimšanas dienas, nepamanīju, ka beidzas trotuārs... Ar lielu blīkšķi garā stiepienā kā bluķis nolikos uz bruģa. Bija nobrāzti elkoņi, žoklis, plaukstas, ceļgali... Bet ko var gribēt – es jau piedzimu ar salauztu rokas pirkstu...
Es tāds neesmu vienīgais. Reiz kāda sabiedrības dāma iznāca no kroga un izstiepās, sasitot seju pret asfaltu. Ātri un cēli piecēlās, sakārtoja savu „miņuku”, krūtis un aizgāja, it kā nekas nebūtu noticis. Iegāju bārā, paņēmu salveti un uzrakstīju – „Sāpes nāk un sāpes iet, bet maijpuķītēm jāpaliek”…
Ko darīsi svētkos?
Vai nu pie Reinikiem, vai tepat „Vilkos”. Šogad izdomājām ekonomiskus svētkus – izlozēsim, kurš kuru sveiks. Nebūs jādomā par n-tajiem cilvēkiem un zem eglītes jāliek čupām dāvanu, bet jāpiedomā par vienu. Iespējams, kādu brīdi satikšos arī ar savu māsu Ilzi. Viņa ir ļoti aizņemta – strādā par stjuarti „Air Baltic”, nesen darbā dabūja paaugstinājumu.
Nupat ar grupu „PER” ierakstījām Ziemassvētku gabalu – rimeiku no senas „F.L.Y.” dziesmas „Nakts mani uzrunā”. Puikas ir malači, viņiem ir liela nākotne. Viņu dēļ pat pirmo reizi pēc dzejoļa uzrakstīju dziesmu „Es iečurāju tavu vārdu sniegā”. Drīzumā būs arī mūsu albums. Tagad vēl sadarbojos arī ar jauniešu grupu „Livido” un „Blitz”.
Cik atceros, tad vārdi par čurāšanu sniegā bija domāti kā tavas grāmatas ievadvārdi. Ja nevari izdot grāmatu, tad sāksi vismaz tekstus izdziedāt?
