Latviešu „Cabaret” puķu meitene Maskavā nopelna 2500 rubļu
Vairāk nekā desmit stundas autobusā ar sāpošu muguru, lai kādai ietekmīga vīra sievai Maskavā pasniegtu dāvanu dzimšanas dienā – šī bija pirmā lielā latviešu „Cabaret” trupas viesizrāde ārzemēs.
Šķiet loģiski – kamēr krīze skārusi Latviju, jāizmanto izdevība iekarot ārzemju sirdis. Tomēr viesizrādes nebūt nav mākslinieku pašmērķis. „Kad bijām „Sapņu Fabrikā”, mūsu politika bija – lai viņi paši brauc šurp! Un bija jau arī atbraukuši – gan ķīnieši, gan japāņi, i zviedri, i angļi. No Krievijas arī bija. Bet šis uzaicinājums uz Maskavu nāca pēc izrādes „Labākais no Cabaret” Dzintaru koncertzālē pērnvasar. Zālē pagadījās lieli producenti, kas palika mēmi,” stāsta Runtulis. Jau divas dienas pēc izrādes viņi uzmeklējuši Runtuli un runājuši par konkrētām iespējām sadarboties. „Maskavas producenti man saka – mums Maskavā nekā tāda nav. Es viņiem saku – kā? Uz vienas rokas pirkstiem taču var saskaitīt lietas, kuru nav Maskavā... Nē, bet neesot!”
Negulējuši, bet laimīgi
Kabarē trupa uz Maskavu devās janvārī – visi 50 draudzīgi lielajā autobusā. Vienīgi producents Runtulis turp lidoja ar lidmašīnu, turklāt pāris dienas ātrāk, lai parūpētos, ka viss tiek pienācīgi sagatavots trupas uzņemšanai. Viņš Maskavā nebija bijis kopš 1988.gada, tādēļ arī pašam producentam tas bija liels piedzīvojums, jo šodien tur viss izskatoties maķenīt citādi.
„Pārbrauciens pāri robežai ar autobusu vien ir veselas grāmatas vērts. Visas mantas ārā – instrumenti, tērpi! Bet tas ir tikai normāli. Bijām izdarījuši visu, lai tiktu pēc iespējas ātrāk cauri. Sataisījām papīru uz papīra, autobusā bija līdzi pat pārstāvis no Krievijas, lai varētu operatīvi rīkoties, ja rastos kāda aizķeršanās. Bet viss noritēja normāli,” stāsta producents.
Pēc vairāk nekā desmit stundām autobusā, kur katrs godīgi aizņēma tikai vienu sēdvietu, nevis lepni iztiepās pa divām, mūziķu un mākslinieku kauli bijuši manāmi saguruši. „Mūsu cilvēciņi negulēja vispār, bija ļoti saguruši, bet vienalga visu laiku smaidīja. Es arī tikai septiņas, astoņas stundas biju gulējis pa visām dienām kopā, ko pavadījām Maskavā,” atzīst Runtulis.
Uz Taizemi koncertēt nebrauks
Vaicāts, vai par pūlēm saņemts pietiekami liels honorārs, Runtulis atbild: „Visiem ir jāguļ, visiem ir jāēd, un tas maksā naudu, varbūt pat vairāk, nekā honorārs par izrādi.” Tomēr ledus esot iekustināts. „Izrāde bija dzimšanas dienas dāvana kādai visnotaļ turīga kunga sievai, kurai savukārt ir ietekmīgi draugi. Jubilāre ir ļoti enerģiska sieviete. Viņa zina septiņas valodas un darbojas dažādos fondos, kaut varētu vispār nestrādāt. Viņa pati šo dāvanu izvēlējās, gribēja izrādi uzdāvināt saviem draugiem,” jubilāri apbrīno Runtulis.
Noskatīties latviešu kabarē bija ieradies baletdejotājs Andris Liepa un pat Maksima Galkina brālis ar sievu. Pats Galkins gan nebija varējis tikt, toties ar savu klātbūtni pagodināja citi svarīgi Krievijas šovbiznesa cilvēki, tostarp producenti.
Lai arī Maskavas publika krasi atšķiras no vidējā latvju bāleliņa, ar pirmo soli Krievijas virzienā trupa trāpījusi desmitniekā. „Uzspridzināja! Vēl nedēļu pēc pasākuma cilvēki zvanīja un pateicās jubilārei par jaukajām sajūtām. Ir jau saradušies citi piedāvājumi, bet mēs uz visiem neatsauksimies. Mēs to darām savam priekam. Septiņus gadus darbojoties, mūsu mērķis nebija braukt uz Krieviju vai Taizemi, sēdēt viesnīcā un katru vakaru bliezt pa izrādei. Uz Taizemi varam tāpat aizbraukt, ja ir vēlēšanās atpūsties,” piebilst Runtulis.
Latviešu „Cabaret” iekaro Maskavu
Četrzvaigžņu viesnīca, kur jālamājas
Neskatoties uz to, ka pasākums notika četrzvaigžņu viesnīcā, serviss un attieksme pret latviešiem bijusi savāda. „Tur kaut ko paveikt kvalitatīvi un laicīgi ir vienkārši neiespējami. It kā četržvaigžņu viesnīca, bet pat kafiju nemāk uzvārīt. Toties prasa piecus latus par tasīti! Ja gaismotājam saka – vajag izdarīt to, viņš atbild – es to nedarīšu! Darbs tiek paveikts tikai tad, kad tu viņam krieviski pamatīgi uzbrauc. Bez smagiem vārdiem darbinieki vispār nekustās. Vai arī jāiet pie priekšnieka,” Runtulis gribot negribot iepazinies ar Maskavas „īpašo” sistēmu. „Viņu iekšējā revolucionāru būtība diktē savu – priekšnieks ir maita jau pēc būtības, jo viņš vairāk saņem! Un tie, kas var noīrēt zāli un pasniegt dāvanā kabarē izrādi, viņi ir divkārt maitas, jo viņiem ir nauda!” savādo attieksmi raksturo Runtulis.
Taču tas jau nebūs „Virus Art” producents, ja netiks galā par ar šādu situāciju. „Kā ar vārdiem „pa purnu” iedod, uzreiz esi draugs. Tikko saprot, ka pretī arī kaut ko varu pateikt, tad kaut kas sāk notikt. Nezinu, vai tā ir cieņa vai bailes, bet tikai tā ar darbiniekiem varēja veidoties normāls dialogs,” īsto pieeju drīz atradis Runtulis.
Puķu meitene nopelna divarpus tūkstošus
Maskavas kundēm „Cabaret” oriģinālais scenārijs bijis pa prātam un trupai tika pasūtīta tieši tā izrāde, kas vasarā redzēta Jūrmalā – ar tiem pašiem priekšnesumiem, numuriem un māksliniekiem. Tomēr viena īpašā vēlme jubilārei gan esot bijusi – būtu jauki, ja viesus sagaidītu puķu meitene.
„Tad nu viesus sagaidīja spāņu valodā runājoša kupla meitene ar pieliktu dibenu un, kas noteiktā tembrā uzrunāja skatītājus. Pirmajā brīdī viesi apstulba un viņu tā īsti nepieņēma. Bet mūsu saimniece ir tāda, kas no jebkuras situācijas var iziet un „ielikt kabatā” katru, kas runā pretī! Nez kur uzradās itāļi, kas sāka sarunāties ar spānieti, kas gan patiesībā ir latviete, un vaicāja, no kuras Spānijas daļas tad šī esot? Bet viņa izgāja no situācijas, atbildot – man visa Spānija sirdī!” ar smaidu atceras Runtulis.
Beigās miesās kuplā puķu meitene iemantojusi tādu atsaucību, nopelnījusi prāvu dzeramnaudu – divarpus tūkstošus rubļu! „Krūtis jau meitenei no dabas labas, vēl klāt pielikām mākslīgās. Viņai bija tāds 40.gadu stila krūšturis, tad nu viesi aiz krūštura bāza naudu. Tāda kultūra – ja paldies citādāk nemāk pateikt, tad dod naudu. Gluži tāpat kā filmā „Mans draugs nenopietns cilvēks” – ja kapracis uzliek trīs rubļus, tad nākamais liks piecus, vēl nākamais – jau desmit. Maskavā tieši tas pats, tikai tās nulles vairāk, jo Krievija plašāka. Un nulles klāt viņiem ir it visās jomās, arī dzeršanas...” smejas Runtulis.
Maskavā it visur asinis
Brīvajā laikā mākslinieku trupa devās ekskursijās pa Maskavu. Arī Runtulim izdevies izmest līkumu pa Krievijas galvaspilsētas ielām. Kāda ēka viņu īpaši uzrunājusi – Staļina laika māja, kas būvēta kā noslēgts, autonoms mikrorajons. Dzīvojamās mājas, bērnudārzs, koncertzāle – vesels komplekss, kas glabā sevī baisus pagātnes noslēpumus. „Sākotnēji tas tika būvēts lielajiem partijas funkcionāriem. 1937.gadā, kad sākās represijas, melnās beretes izveda no turienes veselas ģimenes, visas uz nošaušanu... Vēl pēc laika partijas biedriem deva ordeņus un bonusā piešķīra dzīvokļus šajā mājā. Taču šīs ģimenes koferus tā arī neizkrāmēja, jo vēl pēc trim mēnešiem viņi gaidīja brīdi, kad piebrauks mašīna un arī viņus savāks uz nošaušanu...” skumji stāsta Runtulis. Viņš novērojis – braucot pa Maskavu, uz katra soļa sastop asinis... „Re, baznīca – pēc tam, kad to uzbūvēja, meistaram izdūra acis, lai neko tādu vairs neuztaisītu. Un tā uz katra soļa...” skumji secina Runtulis. Taču viņaprāt, jebkurš ceļojums dod iedvesmu. Arī šāds. „Vai tā ir Āfrika, Peru vai Krievija – jebkura valsts iedvesmo. Un visvairāk iedvesmu dod cilvēki, ar kuriem tu šajos ceļojumos satiecies.”
