Grigaļa brālis pirmo reizi mūžā apmeklē šovu

„Pirmo reizi esmu atnācis uz šovu, ko vada Māris. Jau iepriekš esmu teicis, ka neaizraujos ar šovu vērošanu, jo mums ar brāli reizēm ir katram savs viedoklis. Taču pirmo reizi mūžā, vērojot šovu klātienē, gribu teikt, ka vis ir kārtībā. Jā, Mārim tas bija pārsteigums, kad ierados uz šovu, jo iepriekš tikai esmu redzējis TV šova reklāmas. Līdz šim vienīgi sekoju līdzi un atbalstīju brāli šovā „Divas zvaigznes”, kur viņš dziedāja duetā ar Veroniku Plotņikovu un uzvarēja. Man bija interesanti šo šovu vērot un brālim pateikt savu viedokli par muzikālām lietām,” savu nostāju par šoviem neslēpj pianists, vairāku starptautisko konkursu laureāts Andris Grigalis.

„Ļoti augstu vērtēju to, ko Māris dara televīzijā – vadot šovus, raidījumu „Tautas balss” un lasot laika ziņas. Visvairāk man patīk Māra lasītās laika ziņas, jo tā kā Māris ir pozitīvi lādēts, tad pēc laika ziņu noskatīšanās, vienmēr no mājas izeju priecīgs. Es vienmēr esmu Māri atbalstījis un turpināšu arī viņu atbalstīt, jo Māris ir mans brālis. Brālim padodas tas ko viņš dara televīzijā, jo savu darbu viņš dara tīri no sirds ar degsmi, tā, ka acis mirdz,” jaunākā brāļa profesionālo darbību slavē Andris, kurš it nemaz nav saistīts ar šovbiznesu vai televīziju. Viņš jau ilgus gadus kārto darījumus kokmateriālu eksporta un apstrādes sfērā. Taču abi brāļiem ir kas kopīgs - viņus vieno mūzika.

Brāļi Andris un Māris Grigaļi ir ķekavieši. „Uzaugām dzīvoklī, kurā katrs savā istabā spēlējām klavieres. Par to man laikam būtu jāatvainojas kaimiņiem. Brīnos, kā viņi ko tādu izturēja...» smej Grigalis vecākais. Mūziķu dēli būdami – tētis ir pazīstamais diriģents Jānis Grigalis, bet mamma Antoņina savulaik dziedāja Radio korī - kā viens, tā otrs absolvēja Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas klavierklasi.

Latvijas Mūzikas akadēmiju Andris pabeidza, būdams Jāzepa Vītola 1. starptautiskā pianistu konkursa laureāts – trešās vietas ieguvējs. Lai arī kļuva par uzņēmēju, klavieres joprojām ir viņa sabiedrotās. Ja ne kādā no tēva vadītajiem koriem kā koncertmeistaram, tad vismaz draugu un kolēģu kompānijā. „Dažiem tas ir patiess šoks, kad pēkšņi uz klavierēm uzrauju kādu melodiju,” smej Andris.

Šova „Latvijas Zelta talanti” tiešraidē Māris atminējās kādu gadījumu no bērnības, kas viņam joprojām spilgti palicis atmiņā. „Kad bijām pavisam mazi, es Māri krāpu… Mēs krājām naudiņu, un nezin kāpēc Mārim vienmēr baltās naudas bija vairāk, kamēr man – melnās… Iestāstīju Mārim, ka melnā nauda ir labāka, un tā tiku pie viņa baltajām monētām. Vai nu tā vai kāda cita nodarījuma pēc Māris reiz saskaitās un meta man ar zīmuli. Trāpīja gandrīz acī... Es šim devu pretī ar čību. Bet Māris pieliecās un pašāva priekšā stiklotās virtuves durvis. Stikls bija laukā… Pilnīgi skaidrs, ka man pēriens būtu garantēts, tāpēc lūdzos Mārim, lai viņš atzīstas mammai, ka bijis vainīgs. Kā mazākais viņš brāzienu nedabūtu… Taču mammai ilgi nebija jātirpina, lai noskaidrotu, kurš ir īstais vainīgais… Protams, ka dabūju pērienu,” atceras Andris.